V.ŽURAVĻOVA - CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

V.ŽURAVĻOVA

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1965

«Cilvēks, kas radīja Atlantīdu» ir fantastisku stāstu krājums. Lasītājs šajā krājumā uzzinās par nākamības cilvēkiem, kuriem pakļaujas vulkāni, uzzinās par lidojumiem uz tālām, noslēpumainām planētām, par domu pārraidīšanu attālumā un vēl daudz ko citu neparastu.

Tulkojusi Ilga Kalnciema Vāku, titulu un priekšlapas zīmējusi V. Brence L. Birjukova zīmējumi

1

Kuģi iet bojā tāpat kā cilvēki. Dažreiz — gluži jauni, liesmainā cīņā ar ienaidnieku. Dažreiz — mierīgi sagai­dījuši vecumu klusā, no vētrām pasargātā ostā. Ja to­mēr kuģiem ļautu izvēlēties, viņi sagaidītu savu mūža galu vienīgi aci pret aci ar vētru: kuģis ir radīts cīņām ar vētru. Tas var padevīgi pārvadāt visvienkāršāko kravu, var likties gauss, neveikls, kā laiskā snaudienā

ieslīdzis. Turpretī vētras laikā, kad jūra sažņaudz ne­izturīgos bortus, visu kuģi — no mūžam dzelmē pa­slēptā smagā ķīļa līdz padebešos izslietajam kloti- ņam — visu pārņem līksms, spalgs niknums, un kuģis saspringst līdz pēdējai iespējai, lai spītētu viļņu un vēja varai. Un pat pēc visiem dabas un saprāta liku­miem bojā ejai lemts kuģis turas līdz pēdējam mirklim. Mūžsenajā kuģu divcīņā ar vētrām nav kapitulējušo, ir tikai uzvarētāji un uzveiktie.

Dīzeļelektrokuģi «Drošo», akadēmijas ekspedīcijas kuģi, bija pieveikusi vētra. Nez no kurienes tā bija ra­dusies, — vētra uzbrāzās, vienā mirklī sakūla jūru un debesis, sabangoja ūdens kalnus un svieda tos virsū mazajam kuģim. Pakaļgala tilpnē strauji ieplūda ūdens. Starpsienas to atturēja, elektrosūkņi to sūknēja laukā, taču jūra ar trulu niknumu plosīja kuģi. Mašīnas ne­spēja dzīt to pret vēju — spēcīgo, izdaudzināto Kas- pijas jūras ziemeli, kas stāvēja pretī kā nesalau­žama siena. Kuģi nesa uz Apšeronas klinšainajiem krastiem.

Kapteinis nedomāja par šīm briesmām. Viņš sa­prata — «Drošais» noies dibenā jūdzes desmit no krasta. Un, skaidri apzinoties, ka kuģis, uz kura viņš bija braucis divpadsmit gadus, vairs nav glābjams, kap­teinis tikko valdīja trakas dusmas. Viņš, drukna auguma vīrs, aizņēmis turpat vai yisu stūres māju, galvu noliecis, caur pieri vērās uz priekšu, turp, kur aiz biezā vētras stikla prožektors Šaudījās pa satrakoto jūru. Tievais, violetais stars te pazuda blīvajā nakts melnumā, te iedūrās balti putojošos viļņos, kas ietiepīgi cēlās uz augšu no dziļuma. Vētras negantais spēks augstu uzsvieda viļņu galotnes, un, kad tās svērās pāri kuģim, kapteinis viebās un vēl zemāk nolieca galvu. Viņš ne pie kā neturējās, un jauniņais stūrmanis, abām rokām iekrampējies margās, nevarēja saprast, kā kap­teinis to spēj.

— Nez vai nepierims, Nikolaj Sanič? — stūrmanis ievaicājās; kapteiņa klusēšana viņu biedēja.

Kapteinis sagrieza acis sānis, pašķielēja uz lēkājošo kompasu, uz krampjaini saspringto stūres vīra seju, uz zīmuļa izraibināto navigācijas karti un dobjā balsī teica:

— Pārbaudi glābšanas laivu. Sagatavo sarkanas ra­ķetes.

Stūrmanis veicīgi pacēla lūkas vāku — stūres maja ielauzās dīzeļu klaudzoņa un sakarsušas eļļas sīvā smaka — un aizsteidzās pa trapu lejā.

— Pagaidi! — kapteinis parāva apmetņa stīvo ap­kakli; sejā pieplūda asinis, dziļās grumbu vagas kļuva tumšsarkanas kā rētas. — Paskaties… ja Ņikiforovs ir salabojis raidītāju, lai ziņo: ilgāk par stundu nenoturē­simies. Viss!

Viņš atšķīra kuģa žurnālu, uzzvēlās uz galdiņa un ierakstīja: «14. oktobris. Pīkst. 19.30 pārsteidza nords piecdesmit divas jūdzes uz ziemeļ-ziemeļaustrumiem no…» Aizmugurē atskanēja troksnis, kāds neveikli kāpa augšā pa trapu. Kapteinis atskatījās.

Uz trapa, piespiedusies pie margām, stavēja jauna meitene, tērpusies ādas žaketē un sporta bikses. Vijīgas pelnu krāsas matu cirtas krita viņai acis, viņa papuri­nāja galvu. Pasmaidīja:

— Skaists laiciņš!

— Laiciņš… skaists… — kapteinim niknuma aizslāpa balss. Viņš norēcās (stūres vīrs satrūkās un no­drebēja) : — Vētra! Vai saprotat? …

— Vētra? Iespējams. — Balss bija jautra. — Tas ne­attiecas uz mani, Pēc desmit minūtēm es sākšu pārraidi. Dodiet, lūdzu, rīkojumu, lai radists paziņo uz bāzi.

Tumšsārtajā kapteiņa sejā iezīmējās zili plankumi

cienījamā larisa pavlovna kapteinis runāja caur zobiem. — Pec stundas vai pusotras "Drošais" noies dibena. Jā! Raidītājs, neņemiet ļaunā, nestrādā .. Un vispār …

Kapteinis aprāvās. Viņā cieši vērās garenas, pelēkas acis — nogurušas, ļaunas. Viņš neapzināti nolaida ap­metņa kapuci, sagrieza cepuri taisni.

— Labi, dariet, kā gribat… Un vēl… — kapteinis novērsa skatienu sāņus. — Es esmu jūrnieks. Domu pār­raidīšana attaluma man ir ķīniešu ābece… Velns lai parauj! (Kuģi sakratīja un sazvēla uz sāniem.) Jā, es visai tai jūsu padarīšanai diez kā neticu. Jā, diez kā

neticu . . . Bet, ja jūs uzņemsiet sakarus ar bāzi, paziņo­jiet mūsu koordinātes.

— Nikolaj Aleksandrovič, — meitenes balss joprojām skanēja mundri, — es biju tajās domās, ka mūsu dienās kuģi negrimst… Jūs kaut ko izdarīsiet, un viss būs kārtībā. Bet domu pārraidīšana attālumā — tā nav ne­kāda saruna pa radio. Es varu pārraidīt tikai vispārē­jus iespaidus…

— Nūja, nūja, pasakiet šiem: man ir tāds iespaids, ka «Drošais» nogrims apmēram šādos platuma grā­dos …

Kapteinis noliecās pār karti.

Divdesmitais gadsimts ir pieradis pie atklājumiem. Jau bērna autiņos būdams, viņš redzēja pirmo aero- plānu lidojumus, klausījās pirmo radiostaciju signālus. Tikko nostājies uz kājām, viņš puiciskā pārgalvībā ar izpletņa spārniem lēca lejā no Eifeļa torņa, neatturami traucās uz poliem, ar Einšteina formulām grasījās sa­triekt klasisko fiziku. Jaunības gados viņš deva cilvē­kiem veselu birumu Pavlova, Edisona, Rezerforda ap­brīnojamo atklājumu, brieduma gados — atoma vareno spēku, elektronu mašīnu neizsīkstošo atmiņu, starppla­nētu raķešu straujo lidojumu.

Šķita, — kas gan var pārsteigt divdesmito gadsimtu? Gudrs, rosīgs, mazliet skeptisks, ticēdams vienīgi skaid­ram eksperimentam un precīzam aprēķinam, divdesmi­tais gadsimts mierīgi sagaidīja jaunus atklājumus. Taču īsa — tikai trīs rindiņas gara korespondence laikrakstā pievērsa sev daudz pieredzējušā gadsimta uzmanību. Sekmīgi bija veikts mēģinājums pārraidīt domas attā­lumā.

Uz mazo Pievolgas pilsētiņu, kur atradās Smadzeņu institūts, traucās korespondenti, zinātnieki un arī ziņ­kārīgie. Tomēr noskaidrojās, ka domas var pārraidīt… tikai piecu soļu attālumā. Noskaidrojās, ka aparatūra šādā tehnikas laikmetā ir smieklīgi vienkārša — stieple, kaut kādi kristāliņi, alumīnija atstarotāji. Noskaidro­jās, ka īstenībā pārraida nevis domas, bet diezgan mig­lainus iespaidus.

Divdesmitais gadsimts, kas uztvēra starpplanētu ra­ķešu signālus un tālo galaktiku radiostarojumus, varēja skeptiski pasmīnēt. Pieci soļi? Tas nav attālums.

Tomēr Volgas krastos, Smadzeņu institūta klusajās laboratorijās turpinājās neatlaidīgs darbs. To nespēja pārtraukt ne profānu izsmiekls, ne ilgu gadu neveik­smes, ne entuziastu grupas bojā eja, izdarot riskantu mēģinājumu. Cilvēki, kas bija uz pēdām vienai no gad­simta lielākajām miklām, prata strādāt. Pieci soļi pa­mazām pieauga līdz simt metriem, pēc tam — līdz kilo­metram un beidzot līdz redzamības robežām. Miglainie iespaidi, ko pārraidīja attālumā, kļuva noteiktāki, skaidrāki. Tomēr daudz kas vēl palika nenoskaidrots.