V.ŽURAVĻOVA: CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

Kļūda, kuru pieļauj akadēmiķis Sorins, ir ļoti rak­sturīga. Domājot par nākotnes tehniku, mēs sliecamies iztēloties esošo mašīnu un mehānismu attīstību kvanti­tatīvā virzienā un bieži vien aizmirstam izdarīt korek­ciju par to jauno, nezināmo, kas vēl nav atklāts. Bet bez šādas korekcijas, bez korekcijas par iks, nav iespē­jams pareizi spriest par rītdienas tehniku.

Iedomāsimies, ka tajos gados, kad pirmoreiz parādī­jās telegrāfs, speciālistiem jautātu: «Vai ir iespējams nodibināt telegrāfa sakarus starp kontinentiem?» Viņi būtu atbildējuši: «Nē, nav iespējams. Okeānā ir lieli dziļumi, tur nevar uzstādīt stabus.» Tā arī bija, vēlāk neviens nemēģināja okeānā uzstādīt stabus; arī mūsu

dienās tas nav iespējams. Tomēr problēma atrisināta citādā ceļā: izgudrots zemūdens kabelis un pēc tam ari radio…

Nav šaubu, ka tā atrisinās arī problēmu par sakariem starp zvaigžņu sistēmām. Tiks atklāts vai izgudrots kaut kas principiāli jauns. Mums nebūs vajadzības uz­stādīt stabus okeānā …»

Sorins, domās nogrimis, kūpināja papirosu. Smoļi- nas argumentācija viņu nepārliecināja. Un piepeši viņš atcerējās notikumu ar piesalušo mēli. Nosmējās. Plašā rokrakstā atzīmēja bloknotā «Larisa Pavlovna Smoļina» un divas reizes pasvītroja.

… Smoļina neatnāca. Bloknota lapiņa, uz kuras bija pierakstīts viņas vārds, pildījās ar daudzām piezīmēm. Milzums darbu, lielu un mazu, bet vienmēr steidzamu, ✓^aizrāva Sorinu. Viņš daudz ko bija nodomājis mainīt S*?institūtu darbā. Vajadzēja izpētīt pārskatus, izskatīt Jt^pētījumu plānus, noklausīties referātus, izlemt bezgala

daudzus, reizēm pilnīgi neparedzētus jautājumus. ^ Sorins prata strādāt. Viņam piemita retas spējas uz- V. reiz aptvert darba apjomu, vienā mirklī atdalīt svarī­gāko no nesvarīgā, viegli orientēties vissarežģītākās problēmās. Viņu nebiedēja atbildība, viņš droši teica «jā», kad vajadzēja sacīt «jā», bez aplinkiem atbildēja «nē», ja apstākļi to prasīja. Sorins nemaldīgi prata no­vērtēt cilvēkus — pēc īsas sarunas, pēc izlasītā raksta. Tas ļāva viņam droši izvirzīt jaunus, īpatnējus, talan­tīgus pētniekus.

Sorina darba diena sākās pulksten sešos no rīta un beidzās pēc pusnakts. Uzticīgs savam principam, So­rins strādāja pēc stingra plāna: konsekventi, ātri, tomēr bez steigas izšķīra svarīgākos jautājumus, izraudzījās materiālu jauniem pārkārtojumiem un, galvenais, mek­lēja cilvēkus. Viņš ticēja tādiem cilvēkiem, kas droši meklē, kaut arī reizēm kļūdās, un nesavtīgi, līdz galam paliek uzticīgi zinātnei. Un viņš prata tādus cilvēkus sameklēt.

Nevainojamā, caurcaurēm akadēmiskā sekretāre tre­šajā dienā iesniedza lūgumu par atbrīvošanu no darba. Viņai nebija pa spēkam iekļauties tajā darba tempā, pie kāda bija pieradis Sorins, grūti bija izprast, kas Sorinu

interesē. Viņa nesaprata, kāpēc Sorins katru reizi pār­svītro viņas nevainojami sastādītās vēstules un raksta no jauna — vienkāršā sarunu valodā, bez tradicionā­lajām frāzēm.

Viņa aizgāja, un viņas vietu pieņemamajā istabā ieņēma sīks večuks vecmodīgā, garā, melnā vizītsvārkā, ar iesirmām Osiņām, ar blēdīgu skatienu izbalējušajās, bet ļoti spriganajās acīs. Jau pirmajā dienā viņš Sori­nam noprasīja:

— Interesanti gan, kā mēs strādāsim… Te es aka­dēmiķim Vasilijam Kuzmičam Korobovam tādu kārtību ievedu. Līdzko viņš dod man kādu rīkojumu, es to pie­rakstu uz papīriņa un papīriņu uzspraužu uz nagliņas. Un, protams, neliekos ne zinis. Ja atgādina — es papī­riņu pārceļu uz otras nagliņas. Un tāpat neliekos ne zinis. Bet, ja nu pasaka vēlreiz, tad papīriņš nonāk uz trešās nagliņas un, protams, izpildīšanai…

Sorins ar pūlēm valdīja smieklus. Viņš tūlīt uztvēra,, ka vecais ir gudrs, savdabīgs un interesants cilvēks.

— Sakiet, Aleksej Semjonovič, — viņš pavaicāja, — un vai daudz papīriņu palika uz divām pirmajām nagliņām?

Večuks bēdīgi nopūtās:

— Astoņdesmit pieci procenti. Es jau sarēķināju.

Sorins sāka skaļi smieties:

— Redzat, Aleksej Semjonovič, mums būs tikai viena nagliņa — tūlīt numurs trīs. Bet nevajadzīgus rīkoju­mus, tādus, ko pats vēlāk aizmirst vai atsauc, es ne­mēdzu dot.

Aleksejs Semjonovičs neticīgi nogrozīja galvu:

— Redzēsim …

To papīriņu starpā, kuri nokļuva uz «nagliņas nu­murs trīs», bija arī šāds: «Larisa Pavlovna Smoļina. Ja neierodas līdz mēneša beigām, aizrakstīt uz Sma­dzeņu institūtu, uzaicināt!»

Smoļina atnāca tajā dienā, kad Aleksejs Semjonovičs jau bija sataisījies rakstīt uz Smadzeņu institūtu. Daž­kārt sastapšanās ir negaidītas — cilvēks it kā uzskrien

kaut kam virsū. Si sastapšanās bija citāda — kā nolai­šanās no stāvas nogāzes: tiklīdz sper kāju — tūdaļ neatturami slīd arvien tālāk un tālāk.

Sorina priekšā sēdēja trausla meitene, un viņš skaidri apjauta meitenē neizprotamu spēku. Kad pirmo iespaidu juceklis izklīda, Sorins ievēroja: viņas acīs dzirkstīja jautras bailes. Viņš domās norāja sevi, piespieda kon­centrēties.

Sorins klausījās Smoļinā un uztvēra daudz ko, kas netika izteikts vārdiem. Smoļina runāja lietišķi, skaidri, uzsvērdama sava atklājuma objektīvos momentus. Un Sorins saprata: viņa to ir stāstījusi jau daudzas reizes un gandrīz vairs necer, ka tam noticēs. Pat neuzklau­sījusi sarunu biedru, viņa jau ar to disputēja.

Viņa lūkojās Sorinam tieši acīs. Tikai vienu reizi viņas skatiens pārslīdēja pāri galdam un apstājās pie pelēcīgā akmens.

— …Vai tas… ir Mēness akmens? — viņa vaicāja.

Viņš klusēdams pamāja.

— Vai drīkst… apskatīt?

Viņš atbildēja «jā» un noturējās nepasmaidījis.

Smoļina paņēma akmeni — uzmanīgi, it kā baidī­damās, ka tas varētu sabirzt, — un ilgi to aplūkoja. Sorinam pat likās — viņa vēlas noglāstīt akmeni, bet neuzdrīkstas. Pēc tam viņa akmeni nolika atpakaļ — atkal ļoti saudzīgi — un turpināja savu stāstu. Tomēr viņas balsī kaut kas bija mainījies. Varbūt viņa nodo­māja, ka cilvēks, kas uz sava galda glabā Mēness akmeni, nevar viņu nesaprast.

Sorins gandrīz jau pašā sākumā noprata Smoļinas atklājuma būtību. Tomēr viņš klausījās uzmanīgi — analizēja un salīdzināja faktus un detaļas. Laiku pa laikam, pārtraucot nevainojami strādājošo loģiskās domāšanas mašīnu, vidū iespraucās nepiedienīgas do­mas. Viena no tām bija sevišķi uzmācīga: «Sī meitene nespēj pateikt ne pušplēsta vārda nepatiesības.» Sorins saviebās un sāka vēl pedantiskāk salīdzināt stāstījuma detaļas.

Smoļina paskaidroja, kā izglābta «Drošā» apkalpe, un apklusa. Sorins palūdza atļauju uzsmēķēt — viņam

atbildēja ar nepacietīgu galvas mājienu. Viņš nesteig­damies paburzīja papirosu, uzvilka sērkociņu, kāri ievilka dūmu. Raudzīdamies meitenes pelēkajās, sa­trauktajās acīs, viņš sacīja:

— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.

Larisa ilgi nebija varējusi saņemties aiziet pie aka­dēmijas prezidenta: baidījās, ka Sorins ir apvainojies par rakstu «Kosmoloģijas problēmās». Un, kad beidzot tomēr atnāca un izdzirda ledaini korekto «Sēdieties, lūdzu. Es jūs klausos», nodomāja, ka viņas bažas biju­šas dibinātas.

Viņa bija ļoti satraukta, tāpēc nemaz neaplūkoja ka­binetu. Ievēroja tikai, no durvīm līdz galdam nākot, ka šeit viss ir īsti savā vietā: augsti skapji, vienkārši, ērti atzveltnes krēsli, neuzkrītošas lustras ar dienas gais­mas caurulēm un vecmodīga galda lampa.