LEONIDAS BARLETA - CILVĒKS, KAS BAROJA SAVU ĒNU

LEONIDAS BARLETA,

argentīniešu rakstnieks

CILVĒKS, KAS BAROJA SAVU ĒNU

Pastāstīšu jums par kādu neparastu gadījumu: uz pusdienām Bostonklubā ieradās simpātisks gara auguma vīrie­tis ar augstu un atklātu pieri, no kuras mati jau bija sākuši at­kāpties. Samtains un vienlaikus lepns skatiens, skumjš smaids — tas viss pievērsa viņam uzmanību.

Kluba apmeklētāji sagaidīja viņu ar vēlīgu augstprātību. Un tūdaļ kļuva zināms, kas viņš tāds ir. Viens no pusdienotājiem, pieturēdams spožas acenes, noliecās pie blakussēdošās dāmas, cik viņam to atļāva sastīvinātā krūteža. Ar ierastu smaidu viņš sa­cīja:

— Jus viņu nepazīstat? Tas ir nelaimīgais, kas iedomājies, ka spēj barot pats savu ēnu. Misters Rolands uzaicinājis viņu, lai izklaidētu mūs. Paskatīsimies, kādus jokus viņš rādīsi

Kāda zema balss skaļi konstatēja:

— Cik brīnišķīga sēņu mērce!

Oficianti virtuozi ielēja zaļās un rožainās glāzēs zeltainu un sarkanu vīnu. Uz galdiem starp sudraba traukiem un ziediem visai ikdienišķi izskatījās minerālūdens pudeles, kuru zilās etiķe­tes rotāja kalni un slaveni kūrorti.

Nupat pieminētais vīrietis graciozi iznāca priekšā un skanīgi pavēstīja:

— Cienījamās dāmas un kungi! Pēc mana labvēļa mistera Rolanda lūguma man ir gods demonstrēt jums kādu fenomenu, ko zinātne nekādi nevar izskaidrot. Mums visiem ir uzticīga dzīves­biedre — tā ir mūsu ēna; kopš mūsu nākšanas pasaulē un līdz pat nāvei viņa pavada mūs. Kas attiecas uz mani, tad es jau vairā­kus gadus saprotos ar savu ēnu un daru visu iespējamo, lai iepa­zītu tās iedabu un paradumus. Manuprāt, būtu derīgi pastāstīt arī jums, kā tas varēja notikt, ka es ielūkojos pats savas ēnas dvē­selē. Un, ja kādam no jums būtu vēlēšanās uzzināt, kādā veidā es atklāju, ka mana ēna var eksistēt pilnīgi patstāvīgi, un kā es klusā pilnmēness naktī sapratu, ka tā ir tikpat dzīva kā es pats, tad es par nelielu atlīdzību to labprāt īsumā pastāstītu jums, kamēr kungi dzers kafiju. Bet tagad, pateicoties jau pieminētā senjora laipnībai, kas sagādājis man šo iespēju, es pierādīšu, ka mana ēna, mana dārgā un uzticamā pavadone, dzīvo pati savu dzīvi.

. iņš lēnām piegāja pie slēdža, un daļa zāles iegrima tumsā, kurā tomēr gluži viegli varēja saskatīt sejas un apkārtējos priekš­metus. Pēc tam viņš pienāca tuvāk sienai, uz kuras skaidri atēno- jās viņa garais siluets. Vairākas sekundes valdīja pilnīgs klu­sums, visi paliecās uz priekšu, lai labāk saskatītu, kas notiks. Un tad ēna, pacēlusi platmali, ātri paklanījās, sveicinādama publiku. Vīrietis visu šo laiku stāvēja, šķiet, pilnīgi nekustīgi. Vērīgi ielū­kojoties, nevarēja sacīt, ka ēnai būtu noteikta forma. Drīzāk tas bija garš, mazliet izplūdis vecmodīgi ģērbta cilvēka stāvs.

Pēc tam, pacēlis kopā saliktas rokas, it kā palaizdams gaisā balodi, cilvēks sacīja:

— Jātnieks pārvar šķērsli!

Un sienai pārslīdēja jātnieka siluets.

— Trusis grauž kāpostus!

Un parādījās trusis ar kāpostgalvu.

— Kaza kāpj kalnā!

Un kaza sāka kāpt augšup pa stāvu nogāzi.

— Kā redzat, kungi, mazliet fantāzijas, un mēs varam iztē­loties visu, ko vien gribam. Man vēl tikai jāparāda, ka šīs figūras spcj dzīvot savu patstāvīgu dzīvi, un es atklāšu jums jaunu, pil­nīgā klusumā iegrimušu pasauli, kuras esamību apliecina mani eksperimenti.

Viņš atgāja 110 sienas, un ēna, fantastiski izstiepusies, pār­lūza pie griestiem. Saltā, noslēpumainā un draudīgā balsī viņš

piemetināja:

— Godājamās dāmas un kungi! Tas fakts, ka mana ēna dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, un eksperimenti, kuriem es pacietīgi no­dodos, lai atdalītu ēnu no sevis, ļauj ar pilnu pārliecību apgalvot: mana ēna, kad es tai pavēlu, patiesi kļūst pilnīgi patstāvīga un var… pat ēst. Es tūdaļ demonstrēšu. Ar ko mēs viņu pacienā­sim?

Šie vārdi tika uzņemti ar apvaldītiem smiekliem. Kāda sieviete gražīgi novilka caur zobiem:

— Neciešu tādu pesteļošanu.

— Jūs baidāties?

— Nē, man tikai nepatīkami.

Vīrietis atkārtoja:

— Ar ko mēs viņu pacienāsim?

Atskanēja pazīstamā, pērkondimdošā balss:

— Paņem vistas galertu! Brīnumgaršīgs!

Atskanēja skaļi smiekli. Vīrietis paņēma piedāvāto šķīvi un piegāja tuvāk sienai: ēna nedzirdami noslīdēja no griestiem, gan­

drīz saplūzdama ar vīrieša stāvu, un tūlīt pat slaidiem pirk­stiem — turklāt vīrietis stāvēja nekustīgi, tas bija skaidri re­dzams — delikāti paņēma no šķīvja tai domāto ēdienu, ielika to mutē un sāka košļāt un rīt…

— Amizanti!

— Vai tiešām jūs tam ticat?!

— Vai prāts, sinjora, es jau sen esmu izaudzis no autiņiem!

— Bet… jūs taču nevarat noliegt, ka triks lieliski izdevies?

— Tātad, kungi, ar ko mēs viņu pacienāsim?

— Te būs cepeša gabaliņš!

— Un ābolkūka.

— Un bumbieri, bumbieri! Interesanti, kā viņa tiks galā ar bumbieriem?!

— Ļoti labi, kungi. Sāksim ar cepeti. Esiet tik laipni un pa­sniedziet man salveti! Paldies!

Visi pie galda sēdošie ar prieku iesaistījās rotaļa.

— Iedod viņai vēl kūkas, tava ēna galīgi izkāmējusi!

— Nav vārdam vietas, smalki nostrādāts.

— Paklau, vecais! Vai tava ēna arī iedzer? Iedod viņai glāzi laba vīna, un viņai uzreiz būs jautrāka dūša …

— Nudien, nav vairs spēka, nobeigšos aiz smiekliem! …

Ena nepārtraukti ēda, dzēra, smēķēja. Pēc tam viņas grūt­sirdīgais saimnieks droši iededza gaismu. Viņa seja šķita vēl bālāka nekā iepriekš. Ļoti nopietnā balsī viņš sacīja:

— Godājamās dāmas un kungi! Es zinu, ka tik neparasts eksperiments var izraisīt smīnu un neuzticību, bet tas nekas: pie­nāks diena, kad mani mēģinājumi, kuru nolūks ir pierādīt mūsu ēnas neatkarīgas eksistences iespējamību, tiks atzīti un novērtēti pēc nopelniem. Pirms aizeju, es piedāvāju visiem, kas šaubās, pār­baudīt manas kabatas un pārliecināties, ka tajās nekas nav pa­slēpts. Visu, ko jūs tik laipni piedāvājāt manai ēnai, viņa apēda, un tas ir tikpat neapstrīdami kā tas, ka mani sauc barons Kamilo Flečers. Sirsnīgs paldies, labu apetīti un patīkamu vakaru!

— Ejiet laimīgs!

— Mēs neesam atnākuši šurp, lai rakņātos pa kabatām.

— Savu mūžu neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi: tā izsmīdi­nāt un vēl ar tik bēdīgu ģīmi!

— Pietiks noņemties ar blēņām, lai spēlē mūzika!

Kamilo Flečers — patiesībā viņu sauca Huāns Marino — pa­klanījās uz visām pusēm un cienīgi izgāja no zāles. Kad viņš gāja caur ziemas dārzu, viņu rupji sagrāba aiz rokas policists un sacīja:

/. >

— Lai tavas smakas šeit vairs nebūtu! Ja vēlreiz šeit parādī­sies, nakšņosi kopā ar savu ēnu iecirknī.

Vīrietis nodūra galvu un lēnām devās prom. Tikai ticis aiz stūra, viņš mazliet iztaisnojas un pielika soli. Nokāpis metro sta­cijā «Peru», viņš apsēdās vagonā. Garām viņa nogurušajām acirn aizzibēja kolonnas, uguņi, staciju nosaukumi. Viņš izkāpa «Medrano» stacijā un, vērdamies zem kājām, devās uz astoņdesmit devīto namu Sadikarnota ielā. Iegājis kāpņu telpā, viņš vienā rāvienā uzskrēja trešajā stāvā un viegli pieklauvēja pie kādām durvīm.

Durvis atvēra gadus piecpadsmit sešpadsmit veca meitene ar atklātu pieri un dziļu skatienu.

~— Bērni neparko negribēja iet gulēt, kamēr tu neesi pārnā­cis, — viņa sacīja, palaizdama atnācēju garām. — Nomocīja gan viņi mani!