Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Viņš saļima pārpildītās tiesas zāles pašā vidū. Tas bija viens no šīs valsts visslavenākajiem aizstāvības advokātiem. Turklāt, tas bija cilvēks, kurš pārējo vidū izcēlās ar saviem trīs tūkstoš dolāru vērtajiem itāļu uzvalkiem uz korpulentā auguma un ar ievērojamu skaitu vinnētu prāvu. Notikušā pārsteigts, stāvēju, sastindzis kā sālsstabs. Izcilais Džūljens Mentls, kritis par upuri, gulēja uz grīdas kā bezpalīdzīgs zīdainis, trīcot, raustoties krampjos un ārprātīgi svīstot.

Likās, ka, sākot ar šo brīdi, viss notika kā palēninātā filmā. «Ak, Dievs, Džūljenam ir slikti!» iesaucās viņa asistente, jau tā acīmredzamo faktu vēl pastiprinādama ar savām emocijām. Tiesnese bija panikā un ātri kaut ko pusbalsī runāja savā privātajā telefonā, ko bija likusi ierīkot situācijai, ja nu gadītos kas neparedzēts. Attiecībā uz mani, jāsaka, ka es spēju tikai un vienīgi stāvēt, pilnīgi šokēts un apjucis no redzētā. Lūdzu, nemirsti, tu, vecais muļķi. Tev vēl par agru domāt par nāvi. Šādu galu tu neesi pelnījis.

Tiesu izpildītājs, kurš pirms tam likās stāvam savā postenī gluži kā iemiets, metās klāt zemē nokritušajam advokātam un sāka enerģiski masēt tā sirds apvidu. Asistente bija nometusies uz grīdas viņam līdzās, un, garajām blondajām cirtām klājoties pāri Džūljena piesarkušajai sejai, veltīja viņam maigus mierinājuma vārdus, kurus viņš diez vai spēja sadzirdēt.

Pazinu Džūljenu jau septiņpadsmit gadus. Pirmo reizi mēs sastapāmies, kad es kā jauns tieslietu students vasaru pavadīju pie viena no viņa partneriem internatūrā. Viņš jau tad bija guvis ievērību. Spožs, pievilcīgs un bezbailīgs aizstāvības tiesu advokāts ar lielām ambīcijām. Džūljens bija advokātu biroja jaunā daudzsološā zvaigzne, kurai liktenis lēmis kļūt par korifeju savā jomā. Vel aizvien atceros, kā es, strādādams līdz vēlai naktij, gāju garām viņa erkera kabinetam, slepus pārlasot ierāmētu citātu, kas atradās uz viņa masīvā ozolkoka rakstāmgalda. Tas bija Vinstona Čērčila citāts, kas lieliski raksturoja Džūljenu kā personību:

Esmu pārliecināts, ka šodien mēs katrs pats veidojam savu likteni, ka uzdevums, kas mums veicams, nesniedzas pāri mūsu iespēju robežām, ka sāpes un pieliktās pūles ir paciešamas. Tik ilgi, kamēr saglabāsim ticību tam, ko darām, un neapslāpējamu vēlmi uzvarēt, uzvara būs mūsu rokās.

Džūljens tā arī darīja. Viņš bija nepiekāpīgs, mērķtiecīgs un, lai gūtu panākumus, kas, viņaprāt, tam bija lemti jau šūpulī, spēja strādāt astoņpadsmit stundas diennaktī. Dzirdēju runājam, ka viņa vectēvs esot bijis ievērojams senators, bet tēvs cienījams Federālās tiesas tiesnesis. Džūljens bija cēlies no naudīgām aprindām, un uz viņa Armani uzvalku segtajiem pleciem tika liktas lielas cerības. Jāatzīst, ka arī viņam pašam patika izcelties pārējo vidū. Džūljens vienmēr darīja to, ko pats vēlējās, un viņam patika spēle publikas priekšā.

Džūljena izaicinošās izturēšanās apraksti tiesas zālē vienmēr bija avīžu pirmajās lappusēs. Tiklīdz bagātniekiem un slavenībām radās nepieciešamība pēc droša un uzticama tieslietu stratēģa ar agresīvu piesitienu, meklēja viņu, tāpēc viņš allaž bija redzams to sabiedrībā. Laikam jau tikpat labi visi zināja arī to, ar ko Džūljens nodarbojās no darba brīvajā laikā. Birojā klīda leģendas par viņa pilsētas labākajos restorānos pavadītajām naktīm kopā ar jaunām un seksīgām modeļu demonstrētājām, kā arī par pārgalvīgām dzeršanām dauzonīgu brokeru sabiedrībā, ko viņš dēvēja par savu «grāvējkomandu».

Es vēl aizvien nespēju saprast, kāpēc tajā pirmajā vasarā, uzņēmies aizstāvību sensacionālā slepkavības lietā, viņš izvēlējās strādāt kopā ar mani. Lai gan es biju absolvējis to pašu alma mater , ko viņš, proti, Hārvardas universitātes Juridisko fakultāti, es nebūt nebiju pats spējīgākais praktikants birojā, arī manas ģimenes locekļu dzīslās neritēja zilās asinis. Pēc atvaļināšanās no dienesta jūrasspēkos mans tēvs visu mūžu nostrādāja bankā par apsargu. Mana māte uzauga pavisam vienkāršā ģimenē Bronksā.

Tomēr no visiem pārējiem, kuri paklusām darīja visu iespējamo, lai iegūtu privilēģiju kļūt par Džūljena juridisko izsūtāmo, strādājot pie lietas, kas izpelnījās ievērību kā vissensacionālākā no visām slepkavību lietām, viņš izvēlējās tieši mani, sakot, ka viņam imponē mans «darba nesātīgums». Prāvā mēs, protams, uzvarējām, un augsta ranga biznesmenis, kuram tika izvirzīta apsūdzība savas sievas nežēlīgā nogalināšanā, tagad bija brīvs, vismaz tik brīvs, cik to pieļāva viņa netīrā sirdsapziņa.

Tovasar es daudz ko iemācījos. Tas bija daudz vairāk nekā prasme sēt nopietnas šaubas tur, kur tam nebija ne mazākā iemesla. To jau pieprata ikviens prasmīgs advokāts. Man tā bija uzvarētāja psiholoģijas mācībstunda un arī reta izdevība vērot izcilu sava amata meistaru darbībā. Uzsūcu to visu sevī gluži kā sūklis.

Pēc Džūljena uzaicinājuma es paliku strādāt advokātu birojā kā viņa partneris, un starp mums drīz vien izveidojas ciešas un noturīgas draudzības saites. Jāatzīst, ka strādāt kopā ar viņu nebija viegli. Jaunākā partnera pienākumu pildīšana nereti izrādījās īsts sarūgtinājumu pilns pārbaudījums, kas ne vienu vien vakaru izvērtās īstās kliegšanas cīņās. Tāds nu bija Džūljena izvēlētais ātrgaitas ceļš. Nomaldīties viņš vienkārši nevarēja. Tomēr zem īdzīgās fasādes slēpās cilvēks, kuram patiesi rūpēja visu pārējo liktenis.

Neraugoties uz savu lielo aizņemtību, viņš vienmēr apvaicājās par Dženiju, sievieti, kuru es vēl aizvien dēvēju par «savu līgavu», lai gan salaulājāmies jau tad, kad Hārvardā vēl nemaz nebiju iestājies. Uzzinājis no otra praktikanta, ka man radušās finansiālas grūtības, Džūljens parūpējās par to, lai es saņemtu dāsnu stipendiju. Nav noliedzams, ka viņš spēja sacensties ar vislabākajiem no tiem, kā arī tas, ka viņam gāja pie sirds visai mežonīgas izpriecas, bet viņš tomēr nekad nepiemirsa parūpēties par saviem draugiem. Problēma bija tā, ka Džūljens bija darbu gluži vai apsēsts.

Dažus pirmos gadus viņš savas garās darba stundas attaisnoja, aizbildinoties, ka tā rīkojas «firmas interesēs». Nākamā gada ziemā viņš noteikti paņemšot mēnesi garu atvaļinājumu, ko pavadīšot Kaimanu salās. Tomēr, laikam ritot, Džūljena kā veiksmīga advokāta reputācija nostiprinājās aizvien vairāk, un darba apjoms turpināja paplašināties. Izskatāmo lietu skaits palielinājās, un tās guva aizvien lielāku ievērību, tāpēc Džūljens, nekad nespējot atteikties no sev mestā izaicinājuma, turpināja strādāt arvien vairāk un vairāk. Retajos atpūtas brīžos viņš atzinās, ka tagad spējot miegā aizvadīt vien pāris stundu, lai nepamostos ar vainas sajūtu, ka šis laiks nav ziedots lietas materiālu izskatīšanai. Man drīz vien kļuva skaidrs, ka viņu pārņēmušas alkas gūt aizvien lielāku prestižu, slavu un naudu.

Džūljens, kā jau bija sagaidāms, guva milzīgus panākumus. Viņam bija viss, pēc kā tiecās lielākā daļa cilvēku izcila profesionāļa reputācija, viņa ienākumi bija mērojami ar septiņciparu skaitli, bija krāšņa savrupmāja slavenību apdzīvotā rajonā, privāta lidmašīna, vasaras bungalo kādā Dienvidjūru salā un paša visaugstāk vērtētais ieguvums mirdzoši sarkans Ferrari, kas dižojās uz piebraucamā ceļa pie mājas.