Valentīns Ruzanovs - No kurienes es esmu. Kāpēc es esmu šeit. Kur es eju 2.0. Ārzemnieka atmiņas

© Valentīns Ruzanovs, 2021

ISBN 978-5-0055-3358-6

Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero

Gara diena, degoša saule un dzeltenas smiltis. ES esmu ļoti noguris. Augsti. Tas bija garš ceļojums, un atpakaļceļa nav. Pēc stundas vai pusotras es būšu kolonijā, un viss būs kārtībā. Un ar mani, ar koloniju un ar tiem, pēc kuriem es devos. Protams, viss būs kārtībā, jo velti neesam izvēlējušies spēcīgāko – to, kurš spēj visu pārvarēt un izglābt tos, kas paliek bāzē un ir lemti tikai gaidīt. Pagaidiet, kas man tagad jādara, un, ja pavasaris ir drošs, tad remdēšu slāpes.

Dzeltenās acis meklē un neko neatrod, tās atkal aizveras un atveras.

Smiltis acīs padara mani asāku, bet, ja es neatrodu drošu pieeju pavasarim, tas var būt bīstami. Man vajag ūdeni. Es nevaru dzīvot bez ūdens. Varbūt pamēģini viņu atrast tepat netālu. Smiltīs. Un ko, veterāni pastāstīja, ka tas notika. Man vajag tikai vienu molekulu. Divi ūdeņradis, viens skābeklis. Divi ūdeņradis, viens skābeklis… divi ūdeņradis…

No mutes izvirzīta sarkana mēle. Receptori lēnām kļūst zaļi un pārklāti ar plēvi.

Viens skābeklis… Man vajag tikai vienu molekulu, citādi… Divi ūdeņradis, viens skābeklis…

Melnais deguns veic vairākas konvulsīvas elpas, acis paplašinās.

Pretējā gadījumā es neatradīšu virzienu.

Atlekšana!

Agonijā es slēpju galvu smiltīs, lai nejustu sāpes.

– Kur tu to uzrakstīji? – zēns uzsita man pa plecu un iztaisnoja smaidu. Es vilcinājos, bet tomēr pagriežoties, pamanot labu latiņu, nolēmu sevi neatdot.

– ES ESMU?

Pēc stāvēšanas domās puisis izņēma nelielu grāmatu. Šķirot vienu lapu pēc otras, viņš sāka skaļi lasīt.

– Un kas tu patiesībā esi?

“Velns,” puisis ar blīkšķi aizvēra grāmatu.

– Un ko tu šeit meklē?

Puisis atkal paskatījās uz grāmatu. – Te rakstīts…

Nekad nevar zināt, kas tur rakstīts. Bet atnāc uz nepazīstamu pilsētu, uzvelc kaklasaiti un tādā formā izej uz ielas. Tas ir par daudz!

– Vai tu klausies manī?

ES klausos. ES klausos. Un es arī meklēju ceļu uz bāru.

– Kā jūs to saprotat?

– Tu apvainojies. Viņa neatnāca. Puisis ar grāmatu. Dzintara acis.

(Sapņi)

Tātad, mēneša pirmajā dienā, savācis visu nepieciešamo, es devos ceļā. Izejot no mājas, izslēdzu telefonu un paklupu pār marmora oļu. “Šeit ir palātas…”

Pagriežot oļu rokās, viegli iemetu to mugursomā. Mani nodomi ir visnopietnākie.

– Tu kādu gaidi?

Izņemot no kabatas niķeli, es to iemetu reklāmas stendā.

– Ļaujiet man pateikt likteni.

Izstiepju roku. Es smaidu par labo garastāvokli.

– Tavs vilciens, čigāni!

– Nīss 1 1 paldies (čigāns) .

(Ķirsis)

Pēc avārijas es izkāpju no automašīnas. ES neko neredzu. Es sasitu galvu pret dēli.

“Z rajons”.

Noķērusi nepatīkamu smaku, es apsekoju apkārtni. Ašdvao rūpnīca. Upe. Aizbāzis mugursomu ar grants, kas gulēja zem kājām, es uzkāpju uz otro stāvu atpūsties. Metro skaņas mani pamodina no pusmiega.

– Nākamā stacija ir Park Kultury.

– … un atpūties, – es čīkstēju, skrienot kaisīdama dārgo grants.

(Rāvējs)

– Ja nevienam nav ko teikt, tad varam ķerties pie laulību savienības noslēgšanas.

– Ļaujiet viņiem vispirms skūpstīties.

– Nē, ļaujiet viņiem vispirms parakstīties.

Kādu laiku vērojot publiku, es atstāju ēku un saku kučierim, lai viņš mani aizved pie saderinātā.

“Es to zinu,” kučers atdzīvojas.

– Patiesība?

– Atosh!

Zirgi lidoja augšā. Es arī gribēju piebilst: “Brauc ātrāk”, bet mani saraustīja ar tādu spēku, ka knapi paspēju paķert mugursomu. Lidojot garām veikalam ar nepazīstamu zīmi, man tik tikko izdevās nodot kučierim, ka mums šeit noteikti jāapstājas.

DAŽI VĀRDI PAR NOTIKŠANU

Pēc negaidītas tikšanās topošais rakstnieks dodas ceļojumā. Atmiņu vadīts, viņš pamet savas mājas, cenšoties atgriezt pazudušo un iegūt nezināmo.

LAIKS: paātrināts

KULTŪRA: kiberstim

APĢĒRBS: priekšauts un pitagorietis

MORĀLS: – (domuzīme)

– Sveiki. Mēs vēlētos ar jums tikties. Ar tevi vienu. Restorāns “Zorotaya Spora…” Sporrra… Golden Spur. Septiņi pi um. LABI?

Nesteidzīgi pārbaudu mūzikas bukletus un izeju no mūzikas veikala. Decembrī sniegs uz sejas. Automašīnu tīrītāji pie luksoforiem. Gājēju pāreja, pusstunda ceļa cauri pilsētas centram un riskējot ar dzīvību es šķērsoju ceļu “Spur” priekšā. Uz soliņa pie restorāna ieejas ir divas sasalušas figūras.

– Halovīni!

– Sveiki! Tomēr jūs esat mazliet agri.

– Mums patīk šādi laika apstākļi. Tu arī esi agri.

– Es vienkārši staigāju apkārt.

Elektro-džeza skaņās mēs ieejam restorānā, kurā neesmu bijis trīsdesmit gadus. Tad tā bija tikai kafejnīca, kas vilināja jauniešus ar japāņu karikatūru demonstrēšanu uz tikko parādītajiem video atskaņotājiem.

– Ko pasūtīsi?

– Esmu vegāns.

– Kādu iemeslu dēļ?

– Ētiski.

Amerikāņi, nerādot nekādas zīmes, pasūta arī veģetāriešus: boršču, ceptus kartupeļus, salātus un ūdeni.

– Jūs vadāt veselīgu dzīvesveidu. Vai nevēlaties atmest smēķēšanu?

– ES negribu.

– Vai esat apmierināts ar visu?

– Jā.

– Vai esi kādreiz mīlējis?

– Divreiz. Pirmais apprecējās ar otru. Tiek zaudēti visi kontakti no otrā.

– Nu. Jums būs jāizskatās labāk!

Vēl pusstundu nesteidzīgas sarunas un pat blakus esošie galdi uzzinās par manu jaunības sapni – spēlēt džezu Ņujorkā, toreizējo krievu valodas rokasgrāmatu trūkumu un manu interesi par angļu valodu. Manu nesavtīgo stāstu tekošā angļu valodā pārtrauc kāda amerikāņa negaidīta piezīme:

– Labvakar!

Sekojot ārzemnieka skatienam, es pagriežos. Es redzu degošas acis divdesmit gadus vecai viesmīlei, kura nemanāmi stāv man aiz muguras, tādas acis ir auditorijā, kad improvizācijas laikā izpildāt virtuozas pasāžas.

– Labvakar! – viesmīle, nedaudz samulsusi un ar vieglu smaidu sejā, vēro, kā es ar atvērtu muti atkal pievērstu savu skatienu amerikāņiem.

– Tev jāizskatās labāk! Viņi pamāj.

(Decembris)

Nakts. Grūtās domās iegrimis, eju pa automaģistrāli. Šo betona monstru speciāli uzcēla princeses pēdējais pielūdzējs ātrai braukšanai un biežiem randiņiem ar viņu. Bet, pēc vietējo iedzīvotāju domām, īsākais ceļš uz Firstisti ir dzelzs. Un daudzi, tāpat kā es, izvēlējās tieši šo ceļu.

– Čau! Šis ir mans audekls, – garu, kalsnu meiteni ādas jakā aizšķērsoja manu ceļu.

– Tālāk ir dakša. Varbūt mēs izkliedēsimies.

– Ir tikai divas sliedes.

– Bet gulētāju ir daudz!

– Pelnu lietuviešu nyasuprantu.

– Un es viņu ļoti labi saprotu.

Sasniedzot dakšiņu, es nemaz negribēju iet apļveida ceļu, un es ierosināju.