Valentīns Sicenikovs - «Neilija»

Pēkšņi Klodam likās, ka Eilinai palielinā­jušās ausis. Sī nejēdzīgā sajūta viņam ra­dās, kā parasti skūpstot sievas kaklu un auss ļipiņu. Klods nosprieda, ka ir pārpūlē­jies. Atlaidās uz spilvena, iemeta mutē tomsīna tableti, aizvēra acis un aizmiga.

Viņš bija pieradis tiekties uz nosprausto mērķi. Par viņa dzīves ceļazvaigzni bija kļuvusi karjera. Mācības, armijas poligoni (viņš ātri aptvēra, ka militārā karjera ir viscienījamākā un visizdevīgākā). Klods neļāva sevi novirzīt no mērķa. Iepazinās ar vajadzīgiem un noderīgiem cilvēkiem. Atpūtās vienīgi tad, kad tas bija galīgi nepieciešams. Strādāja ar sviedriem vaigā, līdz pagurumam, atslēdzoties tikai tad, kad spēki bija izsīkuši. Parasti šajos gadījumos tika lietota tomsīna tablete.

No rīta, atcerējies īslaicīgo nakts sajūtu, viņš pasmaidīja. Apkampa sievu, noskūp­stīja uz lūpām. Šķita, ka Eilinas lūpas kļu­vušas biezākas. Kas par jokiem!

Tu, dārgā, laikam kļūsti tuklāka? — Klods pajautāja. — Vai arī es esmu no­vājējis? Vismaz man liekas, ka ir mainī­jusies mūsu gabarītu atbilstība.

Vēl it kā būtu par agru, — atbildēja Eilina, tomēr aizdomīgi paskatījās uz vīru. Kura moderna sieviete gan priecāsies par tuklumu! Viņa novilka

uzsvārci, izslējās spoguļa priekšā un sāka pētīt savu ķer­meni.

Kā vienmēr šajā gadalaikā jūras pie­krastē rīts bija lielisks. Subtropu saulē virs okeāna pacēlās viegla dūmaka. Tikko jūtamā brīze pūta jahtu burās, dzenot tās ūdens plašumos. Gar krastu kā samiegoju­šās rindojās dažāda resnuma palmas. Līcim pielipusī nelielā kūrortpilsētiņa nesteidzās šķirties no sapņainās bezrūpības.

Atslābums valdīja arī nelielajā villā, ko Klods bija noīrējis uz atvaļinājuma laiku. Gulēdami gultā, dzīvesbiedri sūca kafiju, ko vienmēr vārīja Eilina, piebērdama ne­daudz šokolādes pulvera. Viņi šķirstīja jaunākos žurnālus, prātodami, ar ko šodien nodarboties. Rāpties kalnos vai doties jūrā ar jahtu? Bet, ja braukt jūrā, ko tad iesākt — sauļoties vai medīt haizivis, ku­ras nezin kāpēc pēdējā laikā bieži sāku­šas parādīties krasta tuvumā? Ja me­dīt — tad, protams, nevarēs iztikt bez Džeka, kurš mēdz būt vai nu no­slēdzies sevī, vai pārlieku trokšņains. Šo­dien nevienam no viņiem nez kāpēc ne­gribējās ar Džeku satikties, bet bez viņa medības tik un tā neizdosies. Arī sauļoties bija apnicis. Tātad labāk doties kalnos, lai gan arī tur viņi ne vienreiz vien jau bi­juši. Taču citu iespēju izklaidēties šeit tik un tā nav. Un vispār — garlaicība te briesmīga, kaut, protams, viņi uz šejieni atbrauca, tieši nošķirtību meklējot. Tā kā Klodam atvaļinājums ilgs vēl gandrīz mē­nesi, viņi dažas dienas varētu pavadīt Ņū — papriecāties, bet pēc tam atkal at­griezties. Klods par tādu ideju tomēr nav sajūsmināts. Labāk viņš atradīs kompāniju un pavadīs vakaru pie bridža partijas. Arī Eilina ne visai kāroja priecāties tveicīgajā pilsētā, turklāt bez vīra, taču aizbraukt uz Ņū derētu — pabūtu pie kosmētiķes, ma­sētajās, modelētājas — pēdējais laiks «sa­post spalviņas», bez tam nolādētās kurpes viņai nezin kāpēc spiež, acīmredzot kurp­nieks kaut ko sajaucis. Gan viņa to pār­mācīs un pie reizes pasūtīs jaunus apa­vus. Lai vīrs spēlē savu bridžu, jo vairāk tāpēc, ka no viņa «draudziņiem» nav pā­rāk daudz prieka …

Uz ielas atskanēja stiepts automobiļa signāls.

Klods izliecās pa logu un uzsauca:

Kāp augšā, mēs tevi gaidām! Viņš pamāja Eilinai.

Džeks.

— Sveiks, Džek! — Aizsegusies ar uz­svārci, Eilina izskrēja uz balkona. — Cik jauki, man jābrauc uz Ņū. Vai iedosi sa­vu mašīnu?

Atšķirībā no pārējām sievietēm, kuras Klods pazina, Eilinai piemita nenovērtēja­ma īpašība — viņa spēja apbrīnojami ātri saģērbties. Jau pēc pusstundas Klods ar Džeku bija palikuši vieni. Viņi ērti iekār­tojās krēslos un, sūkdami viskiju ar sodu, nesteidzīgi pārsprieda darba jautājumus.

Džeks, izrādījās, bija iegriezies pastā un atvedis veselu kaudzi no Centra sa­ņemto sūtījumu. Raksti, recenzijas, atskai­tes .. . telegramma par Frenka

viņu va­dītāja un vienkārši veca drauga — atli-došanu. Sī ziņa abus iepriecināja.

— Zini, Džek, — berzēdams rokas, tei­ca Klods. — Frenks droši vien saņems apbalvojumu. Cik man zināms, mūsu ro­taļlietiņu drīz sāks ražot sērijās.

— Brīnišķīgi, — Džeks sasita plaukstas,

— mums arī, ceru, tiks krietns naudas žūksnis.

Zēl, ka Eilina aizbrauca. Viņa Fren-ku mīl kā brāli un priecātos par viņa at­braukšanu.

Nu ko, Frenks ieradīsies svētdien, tas ir, rīt. Ja var ticēt Eilinai, viņa līdz tam laikam paspēs atgriezties.

Šķirodams pastu, Klods sāka pētīt kādu papīru, kurš bija viņu ieinteresējis.

— Kas tur ir? Klods uzreiz neatbildēja. Viņš pabeidza

lasīt, pacēla acis un izklaidīgi noņurdē­ja:

— Nav jau nekas… — Vēl brīdi sē­dēja nekustīgi, pēc tam enerģiski sapuri­nāja galvu. — Kādas blēņas!

Aizmeta lapiņas, piecēlās, aizsmēķē) ko darīja ārkārtīgi reti, atgāja nost .~r loga.

Džeks pacēla nomesto papīru, ātri izla­sīja.

— J-jā, — viņš domīgi novilka, vēl brī­tiņu paprātoja, tad pēkšņi sāka smieties.

— Ko tu, Klod! Tā taču ir propaganda! Nu, spried pats — no kurienes viņi varēja kaut ko uzzināt, ja viņiem nekā līdzīga mūsu «Neilijai» nav? Tas viss ir tukša izdoma, kas palaista, lai satrauktu muļ­ķus. Padomā: «neatgriezeniski fizioloģiski procesi», — viņš vaibstīdamies mēdījās, nicīgi šķielēdams uz rakstu: — «Iedarbība uz centrālo nervu sistēmu».

— Tu taču redzi, tas gudrinieks papil­dina, pat uzsver, ka tādi procesi līdz ga­lam nav izpētīti. Kāda velna pēc līdz ga­lam! Tie vispār nav pētīti! Bet viņš sprie­delē par kaut kādām «neparedzamām se­kām». Sofistika un vairāk nekas. Viss vrf raksts — teorija, ko neapstiprina pat mļj cīgākais eksperiments …

Viņš vēl kaut ko sacīja, peldams ne-praktiskumu un daudzu eksperimentu sa-mākslotību. Klods neklausījās. Domīgumv viņa sejā nomainīja bažas, pat trauksme Beidzot viņš pagriezās pret logu ar mu guru, apkārtklīstošais skatiens, it kā kau ko meklēdams, pārslīdēja istabai un apstā jās pie tālruņa. Klods ķērās pie klausule kā pie glābšanās salmiņa.

— Hallo, hallo! — Viņš nervozēja, ga: dīdāms savienojumu. — Hallo, Ņū? Ņū Paolo?

— Jā, Paolo, tā esmu es, Klod …

— Klausies, Paolo, vai Eilina vēl na atbraukusi? Jā, jā, viņa izbrauca no rīt un viņai jāierodas pie tevis . .. Nepārtrai mani! Nē, šeit ir lieliski… Tieši kā It lijā . .. Tad tā, Paolo, tikko viņa ieroda lai nekavējoties piezvana man. Sapral Nē taču, viss ir lieliski… nekas nav n ticis … Atvaino, man pašreiz nav laika!

,., nometa klausuli un vēl bridi truli raudzījās uz tālruni.

— Klod, — Džeks kļuva uzmanīgs,

— ko tas nozīmē?

Es baidos… — klusu sacīja Klods un sastomījās.

Kas notika? Kāpēc esi tik sa­traukts? — Džeks nelikās mierā. — Eilinai bija labs garastāvoklis …

Džek! — it kā izšķīries, viņu pār­trauca Klods. Viņš kā blāķis pārliecās pāri krēslā sēdošajam Džekam un pētoši ielū­kojās viņam acīs. — Bet ja nu esam ap­staroti?

Tu ko? — tas nodrebēja. Klods sagrāba draugu aiz pleciem.

Paskaties, — viņš drudžaini runāja,