Valentīns Sicenikovs - «Neilija»

— paskaties uz manu seju. Vai tu neievē­ro neko neparastu? Neko? Paskaties!

— Nu, ko tu?

— Tu neredzi? Neko neredzi? — Klods viņu tincināja. — Vai lūpas man nav »Uivušas plānākas? Deguns nav izaudzis Jjrāks?

Beidzot Džeks saprata. Viņa dārdošie smiekli atvēsināja Klodu. Viņš grozīja galvu, it kā gribēdams no tās izpurināt domas, tāpat kā suņi nopurina slapjumu pēc izbrišanas no ūdens. Un pēkšņi pats sāka smieties.

— Velns viņu sazin! — viņš norūca un pastāstīja draugam par savām aizdo­mām. — Protams, ja es izdilstu, viņas lū­pas man liksies biezākas …

Eilina nepiezvanīja. Viņa atgriezās, kā bija solījusi, nākamajā dienā ar veselu apģērbu kaudzi, rūpīgi uzposta, vēl skais­tāka.

Klods bija pret viņu sevišķi uzmanīgs. Sākumā Eilinai tas it kā patika — kurai sievietei gan neglaimo uzsvērta uzmanī­ba —, bet loti drīz viņai pārspīlētā laip­nība apnika.

— Tu, dārgais, šodien esi pārāk ga-

' — Vai neesi nogurusi, mijā?

Nē. *

Kāds bija brauciens?

Normāls.

Bezjēdzīgajiem jautājumiem sekoja vien- ' ilbigas atbildes, un tas tikai satrauca loda dvēseli.

Nē, viņu kaut kas uzbudina… Vai viņa kaut ko nojauš? Varbūt tā ir grūtniecī­bas izpausme? Bet varbūt vainīga viņa aiz­domīgā izturēšanās? Nē, sievu noteikti kaut kas satrauc, bet vēsa viņa ir tā­pēc … Ja nu Eilina visu saprot un tikai gaida, ko teiks viņš?

j-n Vai tevi kas satrauc? — Klods ne­ievēroja, kā skan viņa balss.

Nē, nekas, — Eilina vienaldzīgi at­bildēja. — Starp citu, kaut kur nozudusi Liza.

Kā nozudusi? — viņš attrauca, bū­dams sarūgtināts, ka sieva domā par kaut ko citu.

Visu dienu zvanīju — neviens ne­atbildēja.

Nu, tās ir blēņas. Droši vien viesojas pie draugiem.

Bet arī tie neko nezina … — Eilina paraustīja plecus.

— Tad ir kaut kur aizbraukusi… Viņš neaptvēra, ka, mierinādams sievu,

pirmām kārtām cenšas nomierināt pats sevi. Ekur-brīnums — nav atradusi mājās Lizu! It kā tas notiktu pirmo reizi…

Klods vēroja Eilinu, atcerējās, kā ar viņu iepazinās, kopā nodzīvotos gadus. Viņš vienmēr apbrīnoja sievu, viņas spēju mierīgi pārciest neveiksmes, prasmi atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem — viņa vien­mēr bijusi draugu pulka vienotāja —, ap­brīnoja viņas maigo un bērnišķīgo rakstu­ru, vēlēšanos un prasmi būt skaistai. Jā, viņa vienmēr bijusi īsts draugs, dedzīga mīļākā un uzticīga sieva. Viņi kopā pār­cietuši visas ar viņa darbu saistītās grūtī­bas, centušies palīdzēt, atbalstīt viens otru. Eilinai drīz paliks trīsdesmit gadu", viņa sen vēlējās bērnu, bet nekad to neuzstāja, un tikai tad, kad viņš teica, ka drīz pa­beigs savu darbu, kad viņš piekrita — viņa bezgala priecājās …

— Starp citu, Eilin, — viņš pēkšņi sa­cīja, — izlasi, ko par mums raksta — trokšņo pa visu pasauli. Kāds profesors …

Eilina nesteigdamās izlasīja rakstu un, mierīgi nolikusi to sāņus, vienaldzīgi sa­cīja:

Tu taču zini, ka es tur neko nesa­protu …

K-kā, nesaproti! — Viņš nokrita kā no plaukta. — Universitātē taču tieši to …

Oho, es mācījos tik sen.

Un visās sarunās …

— Mīļais, sarunās es lieliski orientējos tāpēc, ka vienmēr uzmanīgi klausos, ko saki tu!… — Viņa salika rokas uz krū­tīm un pavērās viņā ar savām skaistajām acīm.

Atskanēja tālruņa zvans.

Frenkam jāatbrauc kuru katru bri­di… — atvainodamies paskaidroja Klods un steidzās pie aparāta.

Frenk?! r- Eilina atmeta atpakaļ gal­vu un, aizsteigdamās Klodam priekšā, pa­cēla klausuli. — Hallo!

Klods saspringti sekoja, kā mainās sie­vas sejas izteiksme. Viņa uzmanīgi nolika klausuli un sacīja:

— Lizu atraduši upē … — un piebilda: — Tā ir pašnāvība, Klod.

— Kāpēc? Liza …

— Toreiz poligonā mēs bijām kopā ar viņu…

Džeks ienāca bez klauvēšanas un dzir­dēja pēdējo frāzi.

— Man tev jāatzīstas, — nomāktā balsī teica Klods, — pēdējā izmēģinājuma laikā Eilina bija… Abas ar Lizu atdrāžas ma­šīnā tieši uz poligonu. Pateikt, ka ir stā­voklī. Līdz sprādzienam bija atlikušas da­žas minūtes. Viņas nepaspēja izbraukt no bīstamās joslas …

Un tu? . . . — Džeks pret paša gribu iesaucās.

Man neatlika nekas cits, kā aizvest viņas uz sesto bloku — tas mums atrodas vistuvāk.

Džeks atviegloti nopūtās.

— Nu, bloks taču ir aizsargāts …

Bet es toreiz nepievērsu uzmanību, ka tas ir tukšs. Atceros, pat nopriecājos… Izmēģinājumu laikā atrasties tajā tomēr ir aizliegts …

Bet tas ir aizsargāts, — uzsvērdams katru zilbi, izdvesa Džeks. — Mēs paši tajā ne vienreiz vien patvērāmies.

—■ Patvērāmies, — izmeta Klods. — Ti­kai tas nebija «Neilijas» izmēģinājumu laikā.

Iestājās klusums.

— Nomierinies, Klod, — Džeks beidzot sacīja, — ja arī apstarošana notikusi, tad tā bijusi niecīga. Atceries, mēs paši ne vienu reizi vien esam saķēruši liekus sta­rus .. •

Bet tie nebija tādi stari!

Tādi vai citādi…

— Tieši šie bija citādi! — teica Klods, purinot Džeka acu priekšā nelaimīgo rak­stu. — Ne-zi-nā-mi! Mēs taču neko … itin neko nezinām par tiem!

Drudžaini domādams, Džeks centās iz­likties mierīgs.

— Tātad … — viņš gribēja iesākt.

Tātad šī profesora teorija, — viņu pārtrauca Eilina, — ieguvusi praktisku ap­stiprinājumu.

Psihiski traucējumi? — vaicāja Džeks.

Nedomāju, psihiski es it kā būtu nor­māla. — Visa šī saspringtā dialoga laikā Eilina saglabāja apbrīnojamu mieru.

Klods neizturēja.

— Eilin! — Viņš piesteidzās pie viņas, saķēra aiz rokas. — Eilin, tas nav tiesa! Tas nevar būt! Tās ir blēņas! Blēņas! Blē­ņas! — Viņš metās pie galdiņa, paķēra papīrus un sāka tos nesavaldīgi plosīt. — Blēņas! Nejēdzīga propaganda! — Viņš atkal piesteidzās pie sievas. — Eilin, tas nav tiesa! Netici tam! Kā Liza varēja no­ticēt! Un kāpēc tas viss?! Kāpēc?!

Eilina stāvēja istabas vīd" nekustēda­mās, ar sastingušu skatienu vērdamās savā priekšā. Viņas balss skanēja dobji un vienmuļi.

— Liza šo rakstu nebija lasījusi.

Pilnīgi pareizi! — Nezin kāpēc Klods kļuva priecīgs. — Sie papīri ir sle­peni. Tie attiecas tikai uz mums. Viņa nevarēja izlasīt. Tātad tam nav nekāda sakara. Cēlonis bijis cits. Tātad Liza …

Tas nozīmē, ka viņai tas- izpaudies agrāk un stiprāk nekā man, — ledainā balsī viņu pārtrauca Eilina. — Atceries, ko tu teici par gabarītu atbilstību? Man tiešām sāk mainīties ķermeņa proporcijas. Par to es pārliecinājos Ņū, bet nezināju, kāds tam cēlonis. Taču tas ir no tevis …

Ko tu runā, Eilin! — Klods izmisis centās viņu apklusināt.

No tevis. No tevis. Gan tu, gari Džeks, gan Frenks — jūs visi. Nabaga Liza. Viņu nonāvējāt jūs!

Kaut ko nesakarīgu kliegdams, Klods metās pie viņas.

Kaut kāds spēks lika Frenkam apstā­ties tieši pie pašas Kloda noīrētās vasar­nīcas. Viņš nekad nespētu paskaidrot, kas tas bija. Līdzīgos gadījumos viņš vadījās pēc intuīcijas. Un tagad, aizgājis līdz tele­fona automātam, kas atradās dažu soļu. attālumā, viņš uzgrieza numuru un pacie­tīgi gaidīja, kad vada otrā galā kāds at­sauksies. Šeit viņu panāca Džeks.

— Frenk! Neej tur, dzirdi, neej! Eilina un Liza, šķiet, ir apstarotas. Es tev vēlāk paskaidrošu. Liza ir noslīcinājusies, ar Eilinu kaut kas notiek… Tu nepazīsti Klodu, viņš neprātīgi mīl Eilinu… Un viņa mīl Klodu … Turklāt viņa gaida bēr­nu. Neej, Frenk! Kāda velna pēc tu nosū­tīji to muļķīgo vēstuli?! Cik reižu neesmu lūdzis pasargāt mūs no šā trokšņa, no bau­mām …