Valentīns Ruzanovs - No kurienes es esmu. Kāpēc es esmu šeit. Kur es eju 2.0. Ārzemnieka atmiņas

– Ir auksts. Vai mēs varam gulēt kopā?

– Uz plikas sadegušas zāles? Mums pat nav segas.

– Vai siena kaudze jums piestāvēs? Uz kalna ir viens.

– Labi, bet tikai vienu nakti. Kaut kur tuvumā ir robeža. Kāpjot kalnā, iekārtojāmies siena kaudzē. Es negribēju gulēt un es piegāju tuvāk meitenei. Gandrīz tuvu.

– Ir par agru. Man vēl nav auksti, “viņa ar roku pastūma mani malā.

– Kāda ir tava mīļākā grupa?

– “Eisija.”

– Kas tu esi? Mans arī! – frāze tika izrunāta kņazistes valodā un meitene pārsteigta jautāja.

– Vai jūs zināt šo valodu?

– Es kaut ko saprotu.

– Tad mums būs vieglāk.

– ASV? Jūs teicāt tikai vienu reizi.

– Man nav auksti ar tevi.

– Labi. ES eju gulēt.

Man sapnī bija murgs. Es cīnījos ar kādu lielu puisi, bet viņš izrādījās vājš un ātri padevās. Tad pēc īsas pauzes gredzena tiesnesis, nedabiski izvilcis savus vārdus, paziņoja:

– Dāmas un kungi. Un tagad tas ir neparasts mačs. Gredzenā ir nesalīdzināma Violeta! – komentētājs sildīja pūli, izdarot garas pauzes, – Un burvīgā kumelīte! Shēma A. A. B. A. Uzvarētājs ņem visu!

Uz skatuves kāpa divas satriecošas skaistules. Viņi pasmaidīja. Viņi nometa dibenu un sāka mani dauzīt. Viņu shēma tika izstrādāta – Kumelīte, noķerusi tvērienu no aizmugures, mēģināja ar zobiem aizsniegties pie manas auss, un Violeta, stāvot priekšā, turpināja regulēt brilles un visbeidzot, aprēķinājusi trajektoriju, nogāzās ceļos un sāpīgi iekoda mani.. Pēc otrā apļa es nokritu uz krēsla, pārgurusi un gandrīz sastindzis pārsteigumā – mana mīļā māte ar mopu izlēca ringā un sāka mani šņukstēt:

– Dēls, es aizmirsu, kāda ir aaba shēma. Piedod Dievam!

– A daļā tiek izmantotas izveidotās shēmas. B daļa sastāv no dažām improvizācijām.

Atskanēja gongs. “Meitenes no īstā džeza” ar galvu sita man pa vēderu, vilka mani aiz matiem un beidzot sāka ieliet violeto-kumelīšu maisījumu no Šaneles uz nokautu un uzvarēja.

– Mammu, mīļā, – es iekliedzos – lai viņi iemet balto dvieli!

“Viņi nevar,” mamma atbildēja, “viņi aizmirsa to mazgāt.

– Nu, vismaz tu noberzēji putekļus? – jau delīrijā jautāju.

– Šeit nav putekļu. Ir siens, – atbildēja mierīga ādas jakas meitenes balss.

– Siena. Salmi. Siena. Salmi, – es metos pa kreisi, tad pa labi, atspoguļojot sāncenšu iedomātos sitienus.

“Pieķerieties pie manis,” meitene čukstēja, “un klausieties.

Valjoks izņēma atslēgu un atvēra dzīvokļa durvis. Diena bija saulaina, tāpēc mājās bija gaišs. ES biju izsalcis. Viņš iegāja virtuvē un paskatījās apkārt. Uz plīts atradās cepta panna ar vāku. Mammas nebija mājās. Noņēmis cepamās pannas vāku, Valjoks atklāja, ka mājā pēc perestroikas gadiem bija reta lieta – gaļa. Grilētas gaļas gabali! Pēdējo reizi viņš šādu ēdienu ēda pirms vairākiem gadiem, kad Banana izveda viņu ārā spēlēties, un pēc stundas viņi ar saksofonu un ģitāru nopelnīja lielu naudu. Un tagad cepta gaļa bija tikpat garšīga kā toreiz. Iezvanījās telefons. Valyok pacēla klausuli:

– Jā… cikos …? Labi.

Pēc stundas viņš jau bija stacijā un, pamanījis Fomiču, Valeru un radinieku, sveicināja:

– Čau!

– Čau!

– Vai visu esi paņēmis?

– Jā.

– Es iešu nopirkt cigaretes.

Atgriežoties Valjoks pamanīja dīvainu tipu, kas tupēja blakus stāvošajiem draugiem. Dīvainais tips bija pilnīgi inteliģents puisis apmēram trīsdesmit gadu vecumā, bet vai nu puisī bija kaut kas atbaidošs, vai arī Valeku kaut kas kaitināja:

– Ko, Fomič, zilie atkal uzlīmē?

Tips piecēlās pilnā augumā, un Valjoks nedaudz vilcinājās. Cīņas nebija. Sarunas laikā nemanāmi tuvojās elektrovilciens. Paņēmuši somas un mugursomas, visi steidzās pie automašīnām, un viedais tips neatpalika:

– Ņem mani līdzi?

– Nē.

– Žēl gan!

– Selyavi!

Pusstundu vēlāk, izkraušana no automašīnas, visi devās ceļā. Visgrūtākais no bagāžas bija pogas akordeons, kas tika vilkts pēc kārtas.

Ierodoties vietā, novelkot mugursomas un atpūšoties, viņi nepamanīja, kā tuvojas vakars.

– Nu, makšķerēt?

– Vai jums ir makšķeres?

Radinieks katram iedeva makšķeri, un, kādu laiku izrakuši tārpus un klīduši dīķa meklējumos, viņi visi apsēdās krastā. Zivis netika nozvejotas. Debesīs parādījās milzīgs dzeltens mēness. Šādā naktī trūka tikai vilku un vilkaču.

– Mēs šeit neko neķersim.

– Un es iekodu!

Fomičs devās uz Valku un paskatījās uz savu trofeju:

– Vēl mazs, ļauj augt!

Valjoks ar aizkaitinājumu raudzījās uz atšķirīgajiem lokiem, tāpēc ļoti vēlējās ceptas zivis.

Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

Прочитайте эту книгу целиком, на ЛитРес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.

paldies (čigāns)