Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Es tomēr zināju, ka viss nebūt nebija tik idilliski, kā likās pirmajā acu uzmetienā. Satraucošu nolemtības auru pamanīju ne jau tāpēc, ka spētu sajust ko vairāk par saviem kolēģiem advokātu birojā, bet gan tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lielāko daļu sava laika pavadīju kopā ar Džūljenu. Mēs visu laiku kopā strādājām. Likās, ka uzņemtais temps nekad nekļūs lēnāks. Kad viena lieta bija pabeigta, pamalē jau brieda nākamā, turklāt aizvien lielāka par iepriekšējo. Veiktais sagatavošanās darbs Džūljenam vienmēr likās nepietiekams. Un, ja nu tiesnesis uzdotu tādu vai citādu jautājumu! Dievs, pasargi! Un, ja nu mūsu veiktā izmeklēšana nebūtu novesta līdz pilnībai? Un, ja nu Džūljens pārpildītā tiesas zālē tiktu nepatīkami pārsteigts kā briedis, kuru negaidīti izgaismojušas automašīnas starmešu gaismas? Tā nu mēs darbā nodzinām sevi līdz pilnīgam spēku izsīkumam, un šajā virpulī tiku ierauts arī es. Tur nu mēs bijām. Divi pulksteņa vergi, raujoties melnās miesās kāda stikla un tērauda debesskrāpja sešdesmit ceturtajā stāvā, kamēr vairākums normāli domājošu cilvēku atradās mājās kopā ar savām ģimenēm. Mums, iluzoru panākumu apstulbinātiem, likās, ka visa pasaule ir pie mūsu kājām.

Jo vairāk laika es pavadīju kopā ar Džūljenu, jo vairāk pratu, ka viņš sevi tīši pazudina. Gandrīz vai radās iespaids, ka viņš tīši izaicina nāvi. Viņam nekad nebija gana. Nonāca līdz tam, ka izjuka viņa laulības dzīve. Viņš vairs nesarunājās pat ar savu tēvu, un lai gan materiālajā ziņā viņam piederēja viss, ko vien cilvēks var vēlēties, viņš vēl aizvien nebija atradis to, ko meklēja.

Piecdesmit triju gadu vecumā Džūljens izskatījās tā, it kā viņam jau tuvotos astoņdesmit. Rievu izvagotajā sejā bija lasāms tik vien kā slavas vainagots vispārējs skatījums uz dzīvi ar pārliecību «Iztiksim bez cietuma restēm!», bet pārsvarā viņa nesabalansētā dzīvesveida milzīgā spriedze. Pusdienas, kas izsmalcinātos franču restorānos ieilga līdz vēlai naktij, Kubas cigāru kūpināšana un konjaka glāžu tukšošana bija novedušas pie pārmērīga svara pieauguma. Džūljens nemitīgi žēlojās par sliktu pašsajūtu un nogurumu. Viņš bija zaudējis humora izjūtu un, likās, pat spēju smieties. Man personiski likās, ka viņš bija zaudējis jebkādu dzīves jēgu.

Bet visskumjākais bija tas, ka viņš vairs nespēja asi reaģēt arī uz to, kas notika tiesas zālē. Ja agrāk viņš mēdza klātesošos apžilbināt ar daiļrunīgu un apžilbinošu noslēguma runu, tad tagad Džūljens stundām ilgi runāja riņķī apkārt, atsaukdamies uz nesaprotamām un neskaidrām lietām, kam bija maza vai arī nekāda saistība ar iztiesājamo lietu. Ja kādreiz senāk viņš apsūdzības iebildēm pretī bija cēlis pārliecinošus pretargumentus, tad tagad viņa vārdos skanēja kodīgs sarkasms, kas nopietni pārbaudīja pat to tiesnešu pacietību, kuri agrāk viņu bija uzskatījuši par jurisprudences ģēniju. īsi sakot, Džūljena dedzīgā aizrautība bija sākusi apdzist.

Uz pāragrām beigām viņu grūda ne jau tikai neprātīgā dzīves tempa raisītā spriedze. Es nojautu, ka cēlonis meklējams daudz dziļāk. Liekas, ka tas sakņojās garīgajā plānā. Džūljens gandrīz katru dienu mēdza sacīt, ka darbā vairs nejūtot nekādu azartu un viņu apņemot tukšums. Džūljens sacīja, ka savas advokāta karjeras pirmsākumos esot jurisprudenci patiesi mīlējis, kaut arī sākotnēji viņu šajā jomā ievirzīja tikai ģimenes intereses. Jurisprudences sarežģītība un intelektuālais izaicinājums bija viņu savaldzinājis un rosinājis aktīvi darboties. Tās spēja īstenot sociālās pārmaiņas bija sniegusi Džūljenam iedvesmu un motivāciju. Tolaik viņš bija kas vairāk nekā tikai bagātas ģimenes atvase no Konektikutas. Viņš patiesi iedomājās sevi esam par labo spēku atbalstītāju, instrumentu, ar kura palīdzību pilnveidot sabiedrību, kurš varētu savas iedzimtās spējas likt lietā, palīdzot citiem. Šāda pārliecība piešķīra dzīvei jēgu, ļāva nospraust mērķi un deva cerības.

Bez maizes darba Džūljena lejupslīdei bija vēl kāds izskaidrojums. Pirms sāku līdzdarboties advokātu birojā, Džūljens bija pārdzīvojis nopietnu traģēdiju. Viens no vecākajiem kolēģiem ļāva noprast, ka Džūljens pārcietis kaut ko ārkārtīgi smagu, bet paskaidrot kaut ko tuvāk par to neviens nevēlējās. Pat vecais Hārdings, ar savu pļāpīgumu bēdīgi slavenais partneris advokātu birojā, kurš vairāk laika pavadīja Riča Karltona bārā nekā savā mulsinoši lielajā kabinetā, sacīja, ka esot zvērējis klusēt. lai cik noslēpumains un dziļš šis «kaut kas» arī bijis, manī radās aizdomas, ka tieši tas kaut kādā veidā paātrinājis Džūljena karjeras norietu. Protams, ka mani urdīja ziņkāre, bet vairāk par visu es vēlējos viņam palīdzēt. Neuzskatīju viņu par savu Lielo Skolotāju un padomdevēju vien. Viņš bija arī mans labākais draugs.

Un tad tā viņu piemeklēja. Tā negantā sirdslēkme, kas žilbinošo Džūljenu Mentlu nogrūda no pjedestāla, atgādinot par viņa mirstīgumu. Tas notika tieši pirmdienas rītā, septītās tiesas zāles vidū, tieši tur, kur bijām guvuši uzvaru visskaļākajā slepkavības lietā.

Birojā notika ārkārtas apspriede, kurā piedalījās visi līdzstrādnieki. Ienācis konferenču zālē, nojautu, ka problēma ir krietni samilzusi. Vecais Hārdings klātesošos uzrunāja pirmais.

«Baidos, ka man jums pavēstāma visai nepatīkama ziņa. Vakar Air Atlantic lietas izskatīšanas laikā Džūljenam Mentlam tiesas zālē uznāca sirdslēkme. Pašlaik viņš ievietots reanimācijas nodaļā, bet viņa ārsti darīja man zināmu, ka Džūljena stāvoklis ir stabilizējies un viņš atlabs. Tomēr Džūljens ir pieņēmis kādu lēmumu, par kuru jums visiem vēlētos paziņot. Viņš ir nolēmis no mūsu advokātu biroja aiziet un atteikties no advokāta prakses pavisam. Te viņš vairs neatgriezīsies.»

Jutos šokēts. Zināju, ka viņam ir problēmas, bet nekad nevarēju iedomāties, ka viņš mūs pametīs. Galu galā, pēc tā visa tā, kam bijām kopīgi gājuši cauri, domāju, ka viņam būtu vajadzējis būt tik taktiskam, lai pateiktu man to personiski. Viņš pat negribēja, lai apmeklēju to slimnīcā. Ikreiz, kad man iegadījās būt tuvumā, māsām tika dots norādījums man pateikt, ka viņš guļ un nedrīkst tikt traucēts. Džūljens pat atteicās sarunāties ar mani pa telefonu. Iespējams, es atgādināju viņam to dzīvi, ko viņš vēlējās aizmirst. Kas to lai zina? Viens gan bija skaidrs jutos aizvainots.

Tas notika pirms trim gadiem. Pēdējais, ko par Džūljenu dzirdēju, bija tas, ka viņš devies kādā ekspedīcijā uz Indiju. Viņš bija teicis vienam no advokātu biroja līdzīpašniekiem, ka gribot vienkāršot savu dzīvi un cerot šajā noslēpumainajā zemē atrast atbildes uz dažiem samilzušiem jautājumiem. Viņš bija pārdevis savu savrupmāju, lidmašīnu un personisko salu. Viņš bija pārdevis pat savu Ferrari. «Džūljens Mentls pārtapis par viedu Indijas jogu,» es nodomāju. «Tā Kunga ceļi nav izdibināmi.»

Kad bija pagājuši trīs gadi, es no pārguruša, jauna advokāta biju kļuvis par novārdzinātu un diezgan cinisku vecāko advokātu. Mums ar Dženiju bija ģimene. Beidzot arī manī bija radusies vēlme noskaidrot dzīves jēgu. Domāju, ka tam iemesls bija bērni. Viņi pašos pamatos izmainīja manus uzskatus par pasauli un manu vietu tajā. Mans tēvs laikam to izteica vispiemērotākajiem vārdiem, sakot: «Džon, kad gulēsi uz nāves gultas, tu mūžam nožēlosi, ka tik daudz laika esi pavadījis advokātu birojā.»