Robins Šarma: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Pulkstenis rādīja astoto vakara stundu, un man vēl aizvien vajadzēja gatavoties aizstāvības runai nākamajā dienā. Tomēr man neatvairāmi gribējās uzzināt, ko īsti pieredzējis lieliskais bijušais advokāts, kurš pēc sastapšanās ar lieliskajiem Sivanas Lielajiem Skolotājiem, to vadībā apgūstot senās zināšanas, bija tik radikāli pārveidojis savu dzīvi. «Cik pārsteidzoši,» es nodomāju, «kāda neiedomājama pārtapšana!» Klusībā nodomāju, ka varbūt tās noslēpumainās zināšanas, kuras Džūljens apguvis tai tāltālajā kalnu ciematā, varētu pilnveidot arī manu dzīvi, raisot arī manī apbrīnu par to pasauli, kurā dzīvojam. Jo ilgāk es Džūljenu uzklausīju, jo vairāk sāku apzināties, ka arī mans gars ir ierūsējis. Kur gan palikusi tā neparastā aizrautība, ar kādu metos darba virpulī, kad biju jauns? Toreiz pietika ar mazumiņu, lai piepildītu manu sirdi ar prieku. Iespējams, ka arī man nu reiz pienācis laiks izvēlēties jaunu likteni.

Sajutis manu ieinteresētību par viņa pārdzīvoto un manas alkas uzzināt Sivanas Lielo Skolotāju apskaidrotās dzīves noslēpumu, ko tie viņam bija atklājuši, Džūljens paātrināja stāstījuma tempu. Viņš man pastāstīja, kā alkas pēc zināšanām apvienojumā ar viņa aso intelektu, kurš daudzu gadu garumā aizvadītajos cīniņos Tiesas zālē tika uzspodrināts vēl vairāk, bija padarījušas viņu par labi ieredzētu Sivanas kopienas locekli. Mūki, izrādot Džūljenam savu pieķeršanos, iecēla viņu par savas kopienas Goda locekli, izturoties pret viņu kā vienu no savējiem.

Vēlēdamies paplašināt savas zināšanas par dvēseli, prātu un fizisko ķermeni, kā arī apgūt praktiskas iemaņas, Džūljens būtībā ikvienu nomoda brīdi pavadīja joga Ramana sabiedrībā. Jogs Ramans Džūljenam kļuva vairāk tēvs nekā Garīgais Skolotājs, lai gan vecuma starpība tiem bija tikai daži gadi. Bija pilnīgi skaidrs, ka šis vīrs bija uzkrājis daudzu paaudžu pieredzi un gudrību, par laimi, viņš bija gatavs tajā dalīties ar Džūljenu.

Vēl nebija atausis rīts, bet jogs Ramans jau sēdēja kopā ar savu uzcītīgo mācekli un mācīja tam izpratni par dzīves jēgu, kā arī mazākzināmus paņēmienus, ko bija apguvis pats, lai dzīvotu vitālāk, radošāk un piepildītāk. Viņš atklāja Džūljenam senas gudrības, kuras, viņaprāt, varētu izmantot ikviens cilvēks, lai tādējādi pagarinātu savu mūžu, ilgāk saglabātu jaunību un justos daudz laimīgāks. Džūljens uzzināja arī to, kā divas radniecīgas lietas personiskā meistarība un atbildības sajūta varētu pasargāt viņu no atgriešanās tajā pašā krīzes izraisītajā haosā, kādā viņš bija dzīvojis Rietumu pasaulē. Nedēļām pārtopot mēnešos, Džūljens pamazām sāka saprast to, kāda tā īstenībā ir dārgumu krātuve spēja patverties sevī, gaidot apgaismību un brīdi, kad tiksi izmantots kādiem augstākiem mērķiem. Dažkārt Lielais Skolotājs kopā ar savu mācekli vienkārši sēdēja un vēroja žilbinošo Indijas sauli iznirstam no zaļajām pļavām dziļi ielejā. Reizēm viņi klusi meditēja, izbaudot to svētlaimi, kādu sniedz klusums. Citkārt viņi pastaigājās pa priežu mežu, apspriežot dažādas filozofijas atziņas, ar prieku baudot viens otra sabiedrību.

Džūljens sacīja, ka pirmos apziņas paplašināšanās simptomus sajutis tikai pēc trim Sivanā pavadītām nedēļām. Viņš sāka pamanīt skaistumu, kas piemita visikdienišķākajām lietām. Džūljens uzsūca sevī visu, vai nu tā bija zvaigžņotas nakts burvība, vai arī zirnekļa noaustais tīmeklītis pēc lietus. Viņš paskaidroja, ka jaunais dzīvesveids un jaunie, ar to saistītie paradumi spēcīgi Ietekmēja viņa iekšējo pasauli. Pēc mēnesi ilgas Sivanas Lielo Skolotāju mācības un praktisko paņēmienu a pgūšanas Džūljens teica, ka esot sācis izjust tik dziļu mieru un iekšēju harmoniju, kādu nekad neesot pieredzējis visu Rietumu pasaulē nodzīvoto gadu laikā. Ar katru nākamo dienu viņš esot izjutis arvien lielāku prieku, impulsivitāti, enerģiju un radošo spēju pieplūdumu.

Fiziskajai vitalitātei un gara spēkam sekoja pārmaiņas Džūljena attieksmē pret dzīvi. Viņa pārlieku smagais ķermenis atguva iztūrību un tvirtumu, bet neveselīgo bālumu sejā nomainīja veselīgs starojums. Patiesībā viņš jutās tā, ka spētu paveikt pilnīgi visu, pārtapt jebkurā veidolā un atraisīt sevī tās enerģijas rezerves, kādas atrodamas ikvienā no mums. Džūljens sāka mīlēt dzīvi, saskatot dievišķo jebkurā tās izpausmē. Noslēpumainās Sivanas Lielo Skolotāju kopienas senā gudrība bija darījusi brīnumus.

Ieturējis pauzi, it kā būtu grūti noticēt paša sacītajam, Džūljens sāka filozofēt. «Esmu sapratis kaut ko ļoti būtisku, Džon. Pasaule, tai skaitā arī mana iekšējā, ir ārkārtīgi īpaša vieta. Esmu secinājis, ka ārējiem panākumiem bez dvēseles izaugsmes nav nekādas jēgas. Ir milzīga atšķirība starp materiālo un dvēseles labklājību. Savas advokāta prakses sākumā mēdzu pavīpsnāt par visiem tiem cilvēkiem, kuri strādāja pie sava iekšējā Es un pasaulīgās dzīves pilnveidošanas. «Tveriet dzīvi aiz ragiem!» tāds bija mans uzskats. Bet tagad esmu uzzinājis, ka pašpilnveidošanās un nepārtrauktas rūpes par savu prātu, fizisko ķermeni un dvēseli ir ārkārtīgi svarīgas ceļā uz savas iekšējās būtības izpēti un ideālu dzīvi. Kā gan lai tu spētu rūpēties par citiem, ja nespēj parūpēties pats par sevi? Kā gan lai tu spētu darīt labu, ja pats nejūties labi? Es nespēju mīlēt citus, ja nespēju mīlēt pats sevi.»

Piepeši Džūljens mazliet apmulsa un sastomījās. «Līdz šim ne ar vienu neesmu tik atklāti runājis. Man par to jāatvainojas, Džon. Tieši tā iemesla dēļ, ka tur, kalnos, Izjutu tādu katarsi, tādu apziņas paplašināšanos Visuma uzņemšanai sevī, domāju, ka arī citiem jāuzzina tas, kas zināms man.»

Ievērojis, ka kļūst jau vēls, Džūljens steidzīgi pavēstīja, ka tagad viņam laiks doties prom, un atvadījās.

«Džūljen, tu tagad nedrīksti tā vienkārši aiziet. Es degu nepacietībā uzzināt to, ko tev iemācījuši Himalaji, un to gudrību, kuru tu saviem Lielajiem Skolotājiem solījies darīt zināmu Rietumu pasaulei. Tu nedrīksti pamest mani neziņā, tu zini, ka es to nespēju izturēt.»

«Es noteikti atgriezīšos, mans draugs. Tu taču mani pazīsti. Kad esmu iesācis runāt, es vairs nespēju apstāties, liet tev vēl palicis nepadarīts darbs, un arī man vēl šis tas nokārtojams.»

«Nu tad pasaki man vismaz vienu. Vai tā metodika, ko apguvi Sivanā, varētu noderēt arī manā gadījumā?»

«Kad skolnieks tam ir nobriedis, ierodas Skolotājs,» sekoja ātra atbilde. «Tu un vēl tik daudzi citi mūsu sabiedrības locekļi esat gatavi tai mācībai, kura šajā brīdī ir tikai manā rīcībā. Ikvienam no mums vajadzētu iepazīties ar Sivanas Lielo Skolotāju sniegto mācību. Ikvienam no mums vajadzētu spēt gūt no tās labumu. Ikvienam no mums vajadzētu apzināties to pilnību, kas raksturo cilvēka dabisko stāvokli jeb viņa esību. Apsolu dalīties ar tevi šajās senajās zināšanās. Esi pacietīgs. Ieradīšos pie tevis atkal rītvakar, bet šoreiz pie tevis mājās. Tad izstāstīšu tev visu to, kas cilvēkam jāzina, lai mainītu savu dzīvi uz labc pusi. Tā taču būs pareizi, vai ne?»

«Jā, ja esmu izticis bez tā visus šos gadus, tad nebūšu pagalam, pagaidot vēl divdesmit četras stundas,» es atbildēju.

To uzklausījis, no superveiksmīga advokāta par apgaismotu Austrumu jogu pārtapušais Džūljens aizgāja, pametot mani neskaitāmu neatbildētu jautājumu un nepabeigtu domu varā.