Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Zvaigznes vēl mirdzēja, asi un salti, bet debesis austrumos sāka jau bālēt. Koki pamazām iznira no tumsas, un viņu galotnēm pēkšņi pārskrēja tāds spēcīgs un svaigs vējš, ka mežs uzreiz kļuva modrs, sāka šalkt daudzbalsīgi un skanīgi. Trauksmainiem, svilpjošiem čukstiem sasaucās simtgadīgās priedes, un sausa sarma, klusi sanēdama, lija no iztraucētiem zariem.

Vējš apklusa tikpat spēji kā sacēlās. Koki atkal iegrima saltā stingumā. Iestājās tik pilnīgs un svinīgs klusums, ka uzreiz kļuva dzirdamas visas agra rīta meža skaņas: vilku rijīgā plēšanās tuvējā pļaviņā, lapsu uzmanīgā riešana un pirmie vēl nedrošie agrīnā dzeņa sitieni, kas meža klusumā skanēja tik skanīgi un muzikāli, it kā dzenis kaltu nevis kokā, bet vijoles izdobtā ķermenī.

Atkal brāzmaini iešalcās vējš priežu galotņu smagajās skujās. Klusi nodzisa pēdējās zvaigznes nobālušajās debesīs. Pašas debesis kļuva blīvākas un šaurākas. Mežs, pilnīgi nokratījis nakts tumsības paliekas, modās visā savā zaļā krāšņumā. Pēc tā, kā nosarkdamas iemirdzējās priežu sprogainās galvas un smailās egļu virsotnes, varēja noskārst, ka uzlēkusi saule un ka topošā diena būs skaidra, salta, stingra.

Kļuva pilnīgi gaišs. Vilki ievilkās meža biezoknī sagremot nakts laupījumu, no pļaviņas pazuda lapsa, atstādama sniegā mežģīņainas, gudri jauktās pēdas. Vecais mežs šalca vienmērīgi, neapklusis. Tikai putnu čalas, dzeņa kalšana, šaudīgo dzelteno zīlīšu jautrā čivināšana un sīļu kārā sausā ķērkšana dažādoja šo spiedīgo, nemierīgo un skumjo, mīkstiem viļņiem kāpjošo un plokošo troksni.

Žagata, kas alksnāja zarā tīrīja savu melno aso knābi, pēkšņi piešķieba galvu, sāka klausīties, pietupās, gatava pacelties un aizlaisties. Uztraucoši brīkšķēja zari. Kāds liels un spēcīgs gāja caur mežu, nevērodams ceļu. Lūza krūmi, sāka svaidīties jauno priedīšu galotnes, plakdama čirkstēja sērsna. Žagata iebrēcās un, izplētuši bultas resgalim līdzīgo asti, aizlaidās pa taisni.

No rīta sarmas piebārstītiem skuju zariem izspraucās gara tumšbrūna galva, vainagota smagiem žuburainiem ragiem. Izbiedētās acis pētīja plašo klajumu. Sārtās ziemišķu nāsis, dvesdamas karstus satrauktas elpas garaiņus, drudžaini raustījās.

Vecais alnis sastinga priedulājā kā koka tēls. Vienīgi pinkainā āda uz muguras nervozi raustījās. Saspringtās ausis uztvēra katru skaņu, un viņa dzirde bija tik asa, ka dzīvnieks dzirdēja cirmeni graužam koku un veidojam eju zem priedes mizas. Bet pat šīs jutīgās ausis nedzirdēja mežā neko, izņemot putnu čalas, dzeņa kalšanu un priežu galotņu vienmērīgo zvanīšanu.

Dzirde nomierināja, bet oža brīdināja no briesmām. Sniega svaigajam aromam piejaucās asas, smagas un bīstamas smakas, svešas šim dziļajam mežam. Melnās, skumjās dzīvnieka acis uz apžilbinošām sēršņa zvīņām saskatīja tumšus stāvus. Nekustēdamies viņš viss saspringa, gatavs lēcienam biezoknī. Bet cilvēki nekustējās, viņi cieši gulēja sniegā, vietām viens pāri otram. Viņu bija ļoti daudz, bet neviens no tiem nekustējās un netraucēja pirmatnējo klusumu. Blakus pacēlās kupenās ieauguši tādi kā ērmi. Tie arī izplatīja asās uztraucošās smakas.

Satraukti šķielēdams, mežmalā stāvēja alnis, nesaprazdams, kas tad īsti noticis ar visu šo kluso, nekustīgo un no skata gluži nekaitīgo cilvēku baru.

Viņa uzmanību pievērsa skaņas, kas nāca no augšas. Zvērs nodrebēja, āda uz viņa muguras saraucās, pakaļkājas vēl vairāk saliecās.

Tomēr arī skaņa nebija bīstama. It kā maija vaboles dūkdamas lidinātos aizplaukuša bērza lapotnē. Un viņu dūkoņai pievienojās dažbrīd bieža, īsa sprēgoņa, līdzīga griezes vakara dziesmai purvā.

Un tur jau ir arī pašas šīs vaboles. Spārniem zvīļodamas, viņas dejo zilajā, saltajā gaisā. Atkal un atkal augstumā iegriezās grieze. Viena vabole nesakļautiem spārniem metās lejā. Pārējās atkal sāka dejot debesu zilgmē. Dzīvnieks atlaida saspringtos muskuļus, iznāca klajumā, nolaizīja sērsnu, šķielēdams ar vienu aci uz debesīm. Un pēkšņi vēl viena vabole atšķīrās no gaisā dejojošā spieta un, pamezdama aiz sevis lielu kuplu asti, metās tieši klajumā. Viņa auga tik ātri, ka alnis tikko paspēja izdarīt lēcienu krūmos, kad kaut kas milzīgs, briesmīgāks nekā rudens vētras spējš brāziens, ietriecās priežu galotnēs un nogāzās zemē, tā kā viss mežs ieskanējās, ievaidējās. Atbalss skanēja pāri kokiem, panākdama alni, kas cik jaudas skrēja biezoknī.

Atbalss nogrima zaļo skuju biezumā. Mirdzēdama un dzirkstoša nobira sarma krītošās lidmašīnas notriektām koku galotnēm. Klusums, nospiedošs un valdonīgs, atkal pārņēma mežu. Un tanī bija skaidri dzirdams, kā ievaidējās cilvēks un kā smagi iebrikšķējās sērsna zem lāča ķetnām, kuru neparastā dunoņa un sprēgoņa bija izdzinusi no meža klajumā.

Lācis bija liels, vecs un pinkains. Netīrā vilna rudiem kušķiem klāja viņa iekritušos sānus un vērpatām karājās pie viņa izkāmējušā, liesā dibena. Šai pusē jau no rudens plosījās karš. Tas iespiedās pat šeit pirmatnējā biezoknī, kur agrāk, un arī tad retumis, iegriezās tikai mežsargi un mednieki. Tuvējās kaujas troksnis vēl rudenī piecēla lāci no migas, pārtraukdams viņa ziemas guļu un, lūk, tagad, izsalcis un nikns, viņš klejoja pa mežu, nepazīdams miera.

Lācis apstājās mežmalā tur, kur nupat bija stāvējis alnis. Paostīja viņa svaigās, patīkami smaržojošās pēdas, smagi un rijīgi elpodams iekritušiem sāniem, klausījās. Alnis bija prom, toties blakus bija dzirdamas skaņas, kas nāca no kāda dzīva un, domājams, vārga radījuma. Spalva sacēlās uz zvēra skausta, Viņš izstiepa purnu. Un atkal šīs žēlās skaņas tikko dzirdami atlidoja no mežmalas.

Lēni, uzmanīgi likdams mīkstās ķetnas, zem kurām ar troksni lūza sausā un cietā sērsna, zvērs tuvojās nekustīgajam, sniegā iespiestajam cilvēka augumam.

Lidotājs Aleksejs Meresjevs «iekļuva kārbā». Šis nevainīgais izteiciens nozīmēja laikam visnejaukāko lietu, kāda vien varēja gadīties gaisa kaujā. Viņu, kas bija izšāvis visu munīciju, faktiski atbruņotu, ielenca četri vācu aeroplāni un, neļaudami ne izgrozīties ne novirzīties no kursa, veda uz savu lidlauku.

Bet viss tas notika tā. Iznīcinātāju vads leitenanta Meresjeva vadībā izlidoja pavadīt «Ilus», kuri devās uzbrukt vācu lidlaukam. Pārdrošais uzbrukums sekmējās. Triecienlidmašīnas, šie «lidojošie tanki», kā viņus sauca kājnieki, gandrīz skardami koku galotnes, piezagās tieši lidlaukam, uz kura virknēs stāvēja lielie transporta «junkersi». Negaidot izpeldējuši no zilganpelēkās meža sienas pīķiem, viņi riņķoja virs smagajiem «vezumnieku» rumpjiem, apbērdami tos no lielgabaliem un ložmetējiem ar svinu un tēraudu, apmētādami reaktīvo raķešu astainiem lādiņiem. Meresjevs, kas ar savu četrnieku sargāja gaisu virs uzbrukuma vietas, no augšas labi redzēja, kā sāka skraidīt pa lidlauku tumšas cilvēku figūriņas, kā smagi sāka līst uz visām pusēm pa noblīvēto sniegu transportmašīnas, kā uzbrucēji taisīja arvien jaunus ieskrējienus un kā attapusies «junkersu» apkalpe sāka zem uguns izstumt startam un pacelt gaisā mašīnas.

Šinī brīdī tad arī Aleksejs izdarīja kļūdu. Tai vietā, lai stingri sargātu gaisu virs uzbrukuma rajona, viņš, kā saka lidotāji, iekāroja vieglu medījumu. Pikējot kā akmens viņš krita virsū tikko no zemes atrāvušamies smagajam un tūļīgajam «vezumniekam», ar prieku uzbēra vairākas garas kārtas viņa četrstūrainam, raibam no krokota duralumīnija izgatavotam ķermenim. Lielā pašpārliecībā viņš pat nepaskatījās, kā ienaidnieks ietrieksies zemē. Otrā lidlauka malā traucās gaisā vēl viens «junkers». Aleksejs metās tam pakaļ. Uzbruka, bet neveiksmīgi. Viņa dūmu sliedes slīdēja pār ienaidnieka mašīnas virsu, kura lēni uzņēma augstumu. Viņš taisīja asu pagriezienu un vēlreiz uzbruka, bet no jauna cieta neveiksmi, atkal panāca savu upuri un nogāza viņu kaut kur jau tālu virs meža, nikni ietriekdams viņa platajā, cigarveidīgajā ķermenī vairākas garas kārtas no visiem klāja ieročiem. Nogāzis «junkersu» un iztaisīdams divus uzvaras riņķus virs tās vietas, kur virs zaļas savērpatotas bezgalīgas meža jūras pacēlās melns stabs, Aleksejs bija jau pagriezis lidmašīnu atpakaļ uz vācu lidlauku.