Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Здесь есть возможность читать онлайн «Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Историческая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Boriss Poļevojs Stāsts par īstu cilvēku
  • Название:
    Stāsts par īstu cilvēku
  • Автор:
  • Жанр:
    Историческая проза / на латышском языке
  • Язык:
    Латышский
  • Рейтинг книги:
    4 / 5
  • Ваша оценка:
    • 80
    • 1
    • 2
    • 3
    • 4
    • 5
  • Избранное:
    Добавить книгу в закладки

Stāsts par īstu cilvēku: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Stāsts par īstu cilvēku»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Stāsta pamatos — patiess notikums par Padomju Savienības Varoņa lidotājā iznīcinātāja A. Maresjeva varonību (stāstā Meresjevs). Autors vienkāršiem vārdiem stāsta par padomju lidotāja gribasspēku un varonību. Šis lidotājs pazaudē karā kājas, bet nezaudē ticību savām spējam darboties aviācijā. Vina mīlestība uz dzimteni un uz savu kara profesiju palīdz viņam pārvarēt fizisko trūkumu. Ar protēzēm kāju vietā, pilns ticības saviem spēkiem, pēc neatlaidīgas trenēšanās, viņš turpināja strādāt kā lidotājs izīnicinātājs un iegūst Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Sociālistiskos apstākļos temats par fizisku trūkumu pārvēršas stāstā par padomju cilvēka morālo spēku un skaistumu, par viņa neatlaidīgās koncentrētās gribas uzvaru. Stāsta varonis māca pārvarēt katru šķērsli, kas gadās ceļā uz mērķa sasniegšanu. Tas, ka stāsta pamatā ir patiess notikums, padara to divtik interesantu.

Boriss Poļevojs: другие книги автора


Кто написал Stāsts par īstu cilvēku? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Stāsts par īstu cilvēku — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система автоматического сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Stāsts par īstu cilvēku», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Не бойтесь закрыть страницу, как только Вы зайдёте на неё снова — увидите то же место, на котором закончили чтение.

STĀSTS PAR ĪSTU CILVĒKU


Boriss Poļevojs

PIRMĀ DAĻA

1.

Zvaigznes vēl mirdzēja, asi un salti, bet debesis austrumos sāka jau bālēt. Koki pamazām iznira no tumsas, un viņu galotnēm pēkšņi pārskrēja tāds spēcīgs un svaigs vējš, ka mežs uzreiz kļuva modrs, sāka šalkt daudzbalsīgi un skanīgi. Trauksmainiem, svilpjošiem čukstiem sasaucās simtgadīgās priedes, un sausa sarma, klusi sanēdama, lija no iztraucētiem zariem.

Vējš apklusa tikpat spēji kā sacēlās. Koki atkal iegrima saltā stingumā. Iestājās tik pilnīgs un svinīgs klusums, ka uzreiz kļuva dzirdamas visas agra rīta meža skaņas: vilku rijīgā plēšanās tuvējā pļaviņā, lapsu uzmanīgā riešana un pirmie vēl nedrošie agrīnā dzeņa sitieni, kas meža klusumā skanēja tik skanīgi un muzikāli, it kā dzenis kaltu nevis kokā, bet vijoles izdobtā ķermenī.

Atkal brāzmaini iešalcās vējš priežu galotņu smagajās skujās. Klusi nodzisa pēdējās zvaigznes nobālušajās debesīs. Pašas debesis kļuva blīvākas un šaurākas. Mežs, pilnīgi nokratījis nakts tumsības paliekas, modās visā savā zaļā krāšņumā. Pēc tā, kā nosarkdamas iemirdzējās priežu sprogainās galvas un smailās egļu virsotnes, varēja noskārst, ka uzlēkusi saule un ka topošā diena būs skaidra, salta, stingra.

Kļuva pilnīgi gaišs. Vilki ievilkās meža biezoknī sagremot nakts laupījumu, no pļaviņas pazuda lapsa, atstādama sniegā mežģīņainas, gudri jauktās pēdas. Vecais mežs šalca vienmērīgi, neapklusis. Tikai putnu čalas, dzeņa kalšana, šaudīgo dzelteno zīlīšu jautrā čivināšana un sīļu kārā sausā ķērkšana dažādoja šo spiedīgo, nemierīgo un skumjo, mīkstiem viļņiem kāpjošo un plokošo troksni.

Žagata, kas alksnāja zarā tīrīja savu melno aso knābi, pēkšņi piešķieba galvu, sāka klausīties, pietupās, gatava pacelties un aizlaisties. Uztraucoši brīkšķēja zari. Kāds liels un spēcīgs gāja caur mežu, nevērodams ceļu. Lūza krūmi, sāka svaidīties jauno priedīšu galotnes, plakdama čirkstēja sērsna. Žagata iebrēcās un, izplētuši bultas resgalim līdzīgo asti, aizlaidās pa taisni.

No rīta sarmas piebārstītiem skuju zariem izspraucās gara tumšbrūna galva, vainagota smagiem žuburainiem ragiem. Izbiedētās acis pētīja plašo klajumu. Sārtās ziemišķu nāsis, dvesdamas karstus satrauktas elpas garaiņus, drudžaini raustījās.

Vecais alnis sastinga priedulājā kā koka tēls. Vienīgi pinkainā āda uz muguras nervozi raustījās. Saspringtās ausis uztvēra katru skaņu, un viņa dzirde bija tik asa, ka dzīvnieks dzirdēja cirmeni graužam koku un veidojam eju zem priedes mizas. Bet pat šīs jutīgās ausis nedzirdēja mežā neko, izņemot putnu čalas, dzeņa kalšanu un priežu galotņu vienmērīgo zvanīšanu.

Dzirde nomierināja, bet oža brīdināja no briesmām. Sniega svaigajam aromam piejaucās asas, smagas un bīstamas smakas, svešas šim dziļajam mežam. Melnās, skumjās dzīvnieka acis uz apžilbinošām sēršņa zvīņām saskatīja tumšus stāvus. Nekustēdamies viņš viss saspringa, gatavs lēcienam biezoknī. Bet cilvēki nekustējās, viņi cieši gulēja sniegā, vietām viens pāri otram. Viņu bija ļoti daudz, bet neviens no tiem nekustējās un netraucēja pirmatnējo klusumu. Blakus pacēlās kupenās ieauguši tādi kā ērmi. Tie arī izplatīja asās uztraucošās smakas.

Satraukti šķielēdams, mežmalā stāvēja alnis, nesaprazdams, kas tad īsti noticis ar visu šo kluso, nekustīgo un no skata gluži nekaitīgo cilvēku baru.

Viņa uzmanību pievērsa skaņas, kas nāca no augšas. Zvērs nodrebēja, āda uz viņa muguras saraucās, pakaļkājas vēl vairāk saliecās.

Tomēr arī skaņa nebija bīstama. It kā maija vaboles dūkdamas lidinātos aizplaukuša bērza lapotnē. Un viņu dūkoņai pievienojās dažbrīd bieža, īsa sprēgoņa, līdzīga griezes vakara dziesmai purvā.

Un tur jau ir arī pašas šīs vaboles. Spārniem zvīļodamas, viņas dejo zilajā, saltajā gaisā. Atkal un atkal augstumā iegriezās grieze. Viena vabole nesakļautiem spārniem metās lejā. Pārējās atkal sāka dejot debesu zilgmē. Dzīvnieks atlaida saspringtos muskuļus, iznāca klajumā, nolaizīja sērsnu, šķielēdams ar vienu aci uz debesīm. Un pēkšņi vēl viena vabole atšķīrās no gaisā dejojošā spieta un, pamezdama aiz sevis lielu kuplu asti, metās tieši klajumā. Viņa auga tik ātri, ka alnis tikko paspēja izdarīt lēcienu krūmos, kad kaut kas milzīgs, briesmīgāks nekā rudens vētras spējš brāziens, ietriecās priežu galotnēs un nogāzās zemē, tā kā viss mežs ieskanējās, ievaidējās. Atbalss skanēja pāri kokiem, panākdama alni, kas cik jaudas skrēja biezoknī.

Atbalss nogrima zaļo skuju biezumā. Mirdzēdama un dzirkstoša nobira sarma krītošās lidmašīnas notriektām koku galotnēm. Klusums, nospiedošs un valdonīgs, atkal pārņēma mežu. Un tanī bija skaidri dzirdams, kā ievaidējās cilvēks un kā smagi iebrikšķējās sērsna zem lāča ķetnām, kuru neparastā dunoņa un sprēgoņa bija izdzinusi no meža klajumā.

Lācis bija liels, vecs un pinkains. Netīrā vilna rudiem kušķiem klāja viņa iekritušos sānus un vērpatām karājās pie viņa izkāmējušā, liesā dibena. Šai pusē jau no rudens plosījās karš. Tas iespiedās pat šeit pirmatnējā biezoknī, kur agrāk, un arī tad retumis, iegriezās tikai mežsargi un mednieki. Tuvējās kaujas troksnis vēl rudenī piecēla lāci no migas, pārtraukdams viņa ziemas guļu un, lūk, tagad, izsalcis un nikns, viņš klejoja pa mežu, nepazīdams miera.

Читать дальше

Похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne
Tālā varavīksne
A.un B.STRUGACKIS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS
Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns
PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Džeks Londons
DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.
Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku»

Обсуждение, отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.