Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Tas, ka viņš bija nogāzies šī mūža meža centrā, bija gan slikti, gan labi. Labi tāpēc, ka, cik var spriest, maz iespējams te šais pirmatnējos biezokņos sastapt vāciešus, kuri parasti turas pie ceļiem un mājokļiem. Slikti tādēļ, ka vajadzēs veikt, kaut arī ne visai garu, tomēr grūtu ceļu cauri meža biezoknim, kur nav ko cerēt uz cilvēku palīdzību, uz maizes gabalu, uz pajumti, uz siltu ūdens malku. Jo kājas… Vai kājas spēs? Vai tās ies?

Viņš lēni piecēlās no lāča rumpja. Tās pat skaudrās sāpes, kas radās pēdās, pārņēma visu miesu no augšas līdz apakšai. Viņš iekliedzās. Vajadzēja atkal apsēsties. Mēģināja noaut unti. Unti nevarēja novilkt, un katrs rāviens piespieda viņu vaidēt. Tad Aleksejs sakoda zobus, aizmiedza acis un no visa spēka abām rokām rāva unti — un turpat zaudēja samaņu. Atmodies viņš uzmanīgi attina parķa autu. Visa pēda bija sapampusi un atgādināja pelēksārtu izplūdušu zilumu. Tā dega un smeldza katrā savā locītavā. Aleksejs uzlika kāju uz sniega, sāpes mazliet norimās. Tādu pat izmisušu rāvienu, it kā pats sev izrautu zobu, viņš norāva otru unti.

Abas kājas nekur nederēja. Acīm redzot, kad lidmašīnas atsitiens pret koka galotnēm to izsvieda no kabīnes, viņa kājas kaut kur iespiedās un pēdu locītavu sīkie kauli un pirkstu kauli tika sadragāti. Protams, parastos apstākļos viņš pat nedomātu stāties uz šīm sasistajām, sapampušajām kājām. Bet viņš bija viens meža biezoknī, ienaidnieka aizmugurē, kur sastapšanās ar cilvēku solīja nevis atvieglojumu, bet nāvi. Un viņš nolēma iet, iet uz austrumiem, iet caur mežu, nemeklējot ērtus ceļus un apdzīvotas vietas, iet, lai tas maksātu ko maksādams.

Apņēmības pilns viņš uzlēca no lāča rumpja, iestenējās un, zobus griezdams, spēra pirmo soli. Pastāvēja, izrāva no sniega otru kāju, spēra vēl vienu soli. Galvā rūca, mežs un nora sagrīļojās, saslējās vertikāli.

Aleksejs juta, ka zaudē spēkus no piepūles un sāpēm. Iekodis zobus lūpā, viņš turpināja iet, cenzdamies nokļūt uz meža ceļa, kas gāja gar sašauto tanku, gar uzbeku ar granātu, mežā iekšup uz austrumiem.

Pa mīksto sniegu vēl varēja paiet, bet, tikko viņš nokļuva uz cietā, vēja uzpūstā ledus kupra klātā ceļa, sāpes kļuva tik nepanesamas, ka viņš apstājās, neiedrošinoties spert vēl kaut soli. Tā viņš stāvēja, neveikli izplētis kājas, grīļodamies kā vējā. Un pēkšņi viss kļuva pelēks gar acīm. Izzuda ceļš, priedes, zilganās skujas, zilais, iegarenais gaišums virs tiem… Viņš stāvēja lidlaukā pie lidmašīnas, savas lidmašīnas, un viņa bortmehāniķis, vai kā viņš viņu sauca «tehnars», garais Jura, zibsnīdams zobiem un acu baltumiem, kuri mūžīgi spīdēja viņa neskūtajā, vienmēr notrieptajā sejā, aicinošu žestu norādīja viņam uz kabīni: jo viss gatavs… jālido… Aleksejs spēra soli uz lidmašīnas pusi, bet zeme liesmoja, dedzināja kājas, it kā viņš ietu pa nokaitētu dzelzi. Viņš metās uz priekšu, lai pārlēktu šai ugunīgi karstai zemei, tieši uz spārna, bet uzdrāzās aukstam korpusam un brīnījās. Korpuss bija nevis gluds, lakots, bet grumbuļains, priežu mizas pārvilkts… Nav nekādas lidmašīnas, viņš ir uz ceļa un tausta ar roku priedes stumbru.

«Halucinācija? Vai jūku prātā no kontūzijas», — domāja Aleksejs. «Iet pa ceļu neiespējami. Nogriezties neskartā sniegā? Bet tas ceļu vairākkārt pagarinās». Viņš nosēdās sniegā un ar tiem pašiem noteiktiem īsiem rāvieniem norāva untes, zobiem un nagiem pārplēsa tās virs pēdas, lai nespiestu sasistās kājas, noņēma no kakla mīksto angoras vilnas kaklautu, pārrāva viņu divās daļās, aptina pēdas un no jauna apāva kājas.

Tagad varēja paiet vieglāk. Lai gan, — iet — būtu nepareizi teikts: nevis iet, bet kustēties, kustēties, uzmanīgi minot uz papēžiem un augsti ceļot kājas, kā staigā pa purvu.

No sāpēm un piepūles pēc dažiem: soļiem sāka reibt galva. Vajadzēja stāvēt, acis aizvērušam, piespiežoties koka stumbram, vai apsēsties kupenā un atpūsties, sajūtot vēnās asus pulsa sitienus.

Tā viņš kustējās vairākas stundas. Bet kad viņš atskatījās, tad stigas galā bija saskatāms apgaismotais ceļa līkums, pie kura kā tumšs mazs plankumiņš sniegā bija redzams beigtais uzbeks. Tas ļoti skumdināja Alekseju. Skumdināja, bet nesabaidīja, viņam gribējās iet ātrāk. Viņš piecēlās no kupenas, cieši sakoda zobus un gāja tālāk, sprauzdams sev mazus mērķus, koncentrēdams uz tiem uzmanību — no priedes uz priedi, no celma uz celmu, no kupenas uz kupenu. Vientuļā meža ceļa pirmatnējā sniegā aiz viņa palika gurdas, līkumotas, neskaidras pēdas, kādas atstāj ievainots zvērs.

Tā viņš kustējās līdz vakaram. Kad saule, kura norietēja Aleksejam kaut kur aiz muguras, uzsvieda priežu galotnēm rieta auksto liesmu un mežā sāka sabiezēt pelēka krēsla, ceļa malā, paegļu apaugušā nelielā ieplakā, Aleksejam atvērās aina, kuru ieraugot, viņam kā ar slapju dvieli pārvilka pār muguru līdz pat skaustam un mati saslējās zem lidotāju cepures.

Tai laikā, kamēr tur klajumā notika kauja, šeit, šinī ieplakā, paegļu biezoknī, jādomā, bija novietojusies sanitārā daļa. Uz šejieni nesa ievainotos un šeit tos novietoja uz skuju paklājiem. Tā viņi pašlaik arī gulēja rindās krūmu ēnā, pa daļai vai pilnīgi apbērti ar sniegu. No pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka viņi nav miruši no ievainojumiem. Kāds ar veiklu naža atvēzienu tiem visiem pārgriezis rīkles, un viņi gulēja vienādās pozās, tālu atpakaļ atmetuši galvu, it kā gribēdami redzēt, kas notiek aiz viņiem. Tepat arī atklājās briesmīgās ainas noslēpums. Zem priedes, līdzās sniegu aizputinātam sarkanarmieša ķermenim, turēdama viņa galvu sev uz ceļiem, sēdēja līdz viducim sniegā māsa, maza trausla meitene, aukliņām zem zoda sasietā ausainē. Viņai starp lāpstiņām mirdzēja spodrināts naža spals. Bet līdzās, ieķērusies viens otram kaklā, pēdējā nāves cīniņā bija sastinguši vācietis SS pulka melnā mundierī un sarkanarmietis asiņainu saiti pārsietu galvu. Aleksejs tūlīt saprata, ka šis melnajā ir tas, kas nobeidzis ievainotos ar savu nazi, nodūris māsu, un šeit viņu bija sagrābis vel nenonāvētais cilvēks, ielikdams visu savas dziestošās dzīvības spēku pirkstos, kuri žņaudza ienaidnieka kaklu.

Tā viņus arī bija apglabājis putenis — trauslo meiteni ausainē, kas ar savu ķermeni bija aizsegusi ievainoto un tos divus — slepkavu un atriebēju, kuri bija ieķērušies viens otrā pie viņas kājām, ieautām vecos kirzādas zābaciņos ar platiem stulmeņiem.

Dažus mirkļus Meresjevs stāvēja kā apstulbis, tad piekliboja māsai un izrāva no viņas miesām dunci. Tas bija esesiešu nazis, pagatavots seno ģermāņu šķēpa veidā ar sarkankoka spalu, kurā bija iegriezta sudraba SS zīme. Uz norūsējušā asmeņa bija saglabājies uzraksts: «Alles für Deutschland». Aleksejs noņēma esesietim dunča ādas maksti. Nazis bija nepieciešams ceļā. Tad viņš izraka no sniega apakšas saņurcītu, apledojušu telteni, rūpīgi pārklāja māsas līķi un uzlika virsū dažus priežu zariņus. Kamēr viņš visu to kārtoja, satumsa. Rietumos nodzisa gaismas atspīdumi starp kokiem. Salta un bieza tumsa apņēma ieplaku. Te bija klusi, bet nakts vējš staigāja pa koku galotnēm, mežs šalca, gan iemidzinoši dziedoši, gan brāzmaini un nemierīgi. Pār ieplaku vilka acīm jau nesaskatāms sniedziņš, klusi čabēdams un durstīdams seju.

Dzimis Kamišinā, Pievolgas stepēs, pilsētnieks, nepiedzīvojis meža lietās, Aleksejs laikus neparūpējās ne par nakts guļu, ne par ugunskuru. Dziļas tumsas pārsteigts, ar neizturamām sāpēm sasistajās, sapūlētajās kājās, viņš nespēja iet pēc kurināmā. Viņš ielīda biezā priežu jaunaudzē, nosēdās zem koka, viss sarāvās kamolā, paslēpa seju rokām apņemtos ceļgalos un, sildīdamies savā elpā, sastinga, kāri izbaudīdams iestājušos mieru un nekustību.