Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Kara iztraucēts no ziemas guļas, viņš bija izsalcis un nikns. Bet lāči neēd maitas. Apostījis nekustīgo ķermeni, kas asi oda pēc benzīna un antifrīza, lācis laiski atkāpās uz pļavu, kur lielā vairumā gulēja tādi pat nekustīgi, sērsnā iesaluši cilvēku ķermeņi. Vaidi un troksnis atvilka viņu atpakaļ.

Un te nu viņš sēdēja pie Alekseja. Mokošs izsalkums cīnījās viņā ar riebumu pret nedzīvu gaļu. Izsalkums sāka ņemt virsroku. Zvērs nopūtās, piecēlās, ar ķepu apvēla cilvēku kupenā apkārt un ar nagiem rāva kombinezona «mērkaķa ādu». Kombinezons neplīsa. Lācis dobji ierūcās. Aleksejam vajadzēja ļoti piespiesties, lai šinī mirklī apspiestu sevī vēlēšanos atvērt acis, atrauties, kliegt, atgrūst šo smago viņam uz krūtīm uzgulušos blāķi. Tai brīdī, kad visa viņa būtne rāvās vētrainā, niknā aizsardzības cīņā, viņš sevi piespieda ar lēnu nemanītu kustību iebāzt roku kabatā, tur sataustīt rievaino pistoles spalu, uzmanīgi, lai nenoknikšķētu, ar lielo pirkstu uzvilkt gaili un nemanīti izvilkt jau apbruņoto roku.

Zvērs vēl stiprāk rāva kombinezonu. Stiprā drēbe nošvīkstēja, bet atkal izturēja. Lācis dusmīgi ierēcās, satvēra kombinezonu zobiem, sakampdams cauri kažokādai un vatei miesu. Aleksejs pēdējiem gribas spēkiem apspieda sevī sāpes un tai pat mirklī, kad zvērs viņu izrāva no kupenas, pacēla pistoli un nospieda gaili.

Pavisam tuvais šāviens atskanēja dārdošs un spalgs.

Uzspurdza un veikli aizlaidās žagata. No iztraucētiem zariem sāka birt sarma. Zvērs lēnām palaida upuri. Aleksejs nokrita sniegā, nenovērsdams no pretinieka acis. Tas tupēja uz pakaļkājām un viņa melnajās, sīkiem matiem aizaugušajās, strutainajās ačelēs sastinga izbrīns. Biezas asinis nespodrā strūkliņā spiedās starp viņa ilkņiem un pilēja sniegā. Viņš ierēcās aizsmakuši un briesmīgi, smagi piecēlās uz pakaļkājām un turpat bez dzīvības saļima sniegā, iekāms Aleksejs paspēja izšaut vēl reizi. Zilā sērsna lēni krāsojās sarkana un atlaizdamies mazliet kūpēja pie zvēra galvas. Lācis bija beigts.

Alekseja saspringums atslāba. Viņš atkal sajuta asas, smeldzošas sāpes kāju pēdās un, nogāzdamies sniegā, zaudēja samaņu.

Viņš atžilba, kad saule bija jau augstu. Stari, kas lauzās cauri skujām, zaigojošām liesmiņām aizdedzināja sērsnu. Ēnā sniegs izskatījās nevis vairs gaišzils, bet tumši zils.

«Kas tad īsti notika? Vai lācis tikai man murgos rādījās?» — bija Alekseja pirmā doma.

Brūnais, pinkainais, netīrais rumpis gulēja līdzās zilajā sniegā. Mežs šalca. Skaļi kala mizā dzenis. Skanīgi čivināja, lēkādamas krūmos, žiglās dzeltenkrūtainās zīlītes.

«Dzīvs, dzīvs, dzīvs!» — domās atkārtoja Aleksejs. Un viņš viss, viss viņa ķermenis gavilēja, iesūkdams sevī brīnišķīgo, vareno, reibinošo dzīvības izjūtu, kura pārņem cilvēku un aizgrābj viņu katru reizi pēc tam, kad tas pārcietis nāves briesmas.

Padodamies šai varenai izjūtai, viņš uzlēca kājās, bet turpat ievaidēdamies atlaidās sēdus uz lāča rumpja. Sāpes pēdās dedzināja visu miesu. Galvā bija dobjš, smags troksnis, it kā tur grieztos klabēdami, smadzenes tricinādami, veci saskrambājuši dzirnakmeņi. Acis sāpēja, it kā tās kāds spiestu no augšas virs plakstiem ar pirkstu. Viss apkārtējais brīžiem likās skaidrs un spilgts, pārliets aukstiem dzelteniem saules stariem, brīžiem izgaisa pārvilkdamies pelēku, dzirkstīm zvīļojošu autu.

«Slikti. Laikam esmu kontuzēts krītot, un arī kājām kaut kas noticis», — nodomāja Aleksejs.

Pieceldamies viņš izbrīnā aplūkoja plašo lauku, kuru varēja parredzet no mežmalas un kuru pie apvaršņa ierobežoja zils tālā meža pusloks.

Jādomā rudenī, bet visdrīzāk — agrā ziemā gar mežmalu pāri šim laukam gājusi viena no aizsardzības līnijām, uz kuras neilgi, bet neatlaidīgi, kā saka uz dzīvību un nāvi, turējusies sarkanarmiešu daļa. Puteņi pārklājuši zemes brūcēm sasūbējušu sniega vati. Bet cauri tai viegli nojaužamas ierakumu kurmju ejas, sagrauto ugunspunktu uzkalniņi; bezgalīgais lielu un mazu šāviņu bedru raibojums saskatāms līdz pat sprādzienu sadragāto, sakropļoto, nolauzto un izgāzto mežmales koku pasaknēm.

Saplosītā lauka vidū dažādās vietās sniegā bija iesaluši vairāki, raibā līdaku zvīņu krāsā krāsoti tanki. Visi viņi, — bet it sevišķi malējais, kurš jādomā, ar granātas vai mīnas sprādzienu nogāzts uz sāniem, tā ka viņa garais lielgabala stobrs, līdzīgi izkārtai mēlei, nokarājās zemē — šķita nezināmu ērmu līķi. Un pa visu lauku — pie seklo ierakumu aizsargvalņiem, līdzās tankiem mežmalā — juku jukām gulēja sarkanarmiešu un vācu kareivju līķi. Viņu bija tik daudz, ka vietām tie blīvējās viens uz otra. Viņi gulēja tajās pat sala sastindzinātās pozās, kādās dažus mēnešus atpakaļ, vēl uz ziemas robežas, cilvēkus kaujā pārsteidza nāve.

Viss Aleksejam stāstīja par šeit norisušās kaujas neatlaidību un niknumu, par to, ka viņa cīņas biedri šeit kāvās, aizmirsdami visu, izņemot to, ka vajag apturēt, neizlaist ienaidnieku.

Lūk netālu no mežmalas, līdzās resnai, šāviņa nošķeltu galotni priedei, kuras slaidais, slīpi nolauztais stumbrs tagad noasiņo dzelteniem caurspīdīgiem sveķiem, sagumušās pozās pulciņā mētājās vācieši sašķaidītiem galvaskausiem, sadragātām sejām. Centrā, pāri vienam ienaidniekam, augšpēdus guļ milzīga platsejaina, lielgalvaina puiša ķermenis bez šineļa, vienā kreklā, bez jostas, pārplēstu apkakli un blakus šautene, nolauztu durkli, asinīm notraipītu, sadauzītu šautenes laidi.

Bet tālāk pie ceļa, kas ved mežā, zem smiltīm apbērtas jaunas eglītes, pa pusei bumbu bedrē, arī augšpēdus, uz tās malas guļ melnīgsnējs uzbeks ar smalku seju, it kā no veca ziloņkaula izdrāztu. Aiz viņa zem eglītes zariem redzama rūpīgi sakrauta neizlietotu granātu kaudzīte, un pats viņš tur granātu atpakaļ atvēztā nedzīvā rokā, it kā pirms tās izsviešanas viņam būtu iegribējies paskatīties debesīs un tā arī sastindzis.

Un vēl tālāk gar meža ceļu, līdzās plankumotiem tanku korpusiem, uz lielo bumbu bedru malām, grāvīšos, pie veciem celmiem, — visur nedzīvi ķermeņi sildītājos un vatētās biksēs, netīri zaļos frenčos un stūrainās lidotāju cepurēs, kas siltumam uzmauktas pāri ausīm; no kupenām rēgojas saliekti ceļgali, atpakaļ atliekti smakri, sērsnā atkusušas vaska sejas, lapsu apgrauztas, žagatu un vārnu apknābātas.

Vairāki kraukļi lēni riņķoja virs klajuma, un tas pēkšņi atgādināja Aleksejam svinīgo, drūma spēka pilno Igora kaujas gleznu, reproducētu skolas vēstures mācības grāmatā no lielā krievu mākslinieka audekla.

«Arī es gulētu šeit!» — viņš nodomāja; atkal viss viņa ķermenis pildījās vētrainu dzīvības izjūtu. Viņš sapurinājās. Galvā vēl lēni griezās šķembainie dzirnakmeņi, kājas dega un smeldza vēl stiprāk, bet Aleksejs, apsēdies uz jau atdzisušā un sausā sniega apsudrabotā lāča rumpja, sāka domāt, ko viņam darīt, kurp iet, kā nokļūt līdz savējo priekšējām pozīcijām.

Planšeti ar karti viņš bija pazaudējis krītot. Bet arī bez kartes Aleksejs skaidri iedomājās šodienas maršrutu. Vācu lauka lidlauks, kuram trieciennieki izdarīja uzlidojumu, atradās kādus sešdesmit kilometrus uz vakariem no frontes līnijas. Ieraujot vācu iznīcinātājus gaisa kaujā, viņa lidotājiem tos izdevās atvilkt no lidlauka uz austrumiem, apmēram kilometrus divdesmit. Un arī pēc izkļūšanas no «kārbas» viņam izdevās droši vien vēl mazliet pavirzīties uz rītiem. Tā tad viņš varētu būt nokritis kādus trīsdesmitpiecus kilometrus no frontes līnijas, priekšējām vācu divīzijām tālu aiz muguras, kaut kur milzīgā, tā saucamā Melnā meža rajonā, kuram pāri viņš lidojis ne reizi vien, pavadot bumbvedējus un triecienlidmašīnas viņu īsos reidos vācu tuvākā aizmugurē. Šis mežs vienmēr viņam no augšas bija licies kā bezgalīga zaļa jūra. Labā laikā mežs mutuļoja priežu galotņu virsotnēm, bet negaisā, pelēku miglu klāts, tas atgādināja satumsušu ūdens līmeni, pa kuru staigā sīki viļņi.