• Пожаловаться

Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Здесь есть возможность читать онлайн «Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Историческая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Boriss Poļevojs Stāsts par īstu cilvēku

Stāsts par īstu cilvēku: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Stāsts par īstu cilvēku»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Stāsta pamatos — patiess notikums par Padomju Savienības Varoņa lidotājā iznīcinātāja A. Maresjeva varonību (stāstā Meresjevs). Autors vienkāršiem vārdiem stāsta par padomju lidotāja gribasspēku un varonību. Šis lidotājs pazaudē karā kājas, bet nezaudē ticību savām spējam darboties aviācijā. Vina mīlestība uz dzimteni un uz savu kara profesiju palīdz viņam pārvarēt fizisko trūkumu. Ar protēzēm kāju vietā, pilns ticības saviem spēkiem, pēc neatlaidīgas trenēšanās, viņš turpināja strādāt kā lidotājs izīnicinātājs un iegūst Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Sociālistiskos apstākļos temats par fizisku trūkumu pārvēršas stāstā par padomju cilvēka morālo spēku un skaistumu, par viņa neatlaidīgās koncentrētās gribas uzvaru. Stāsta varonis māca pārvarēt katru šķērsli, kas gadās ceļā uz mērķa sasniegšanu. Tas, ka stāsta pamatā ir patiess notikums, padara to divtik interesantu.

Boriss Poļevojs: другие книги автора


Кто написал Stāsts par īstu cilvēku? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Stāsts par īstu cilvēku — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Stāsts par īstu cilvēku», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Garā, zaļgani bālā sagūstītā vācieša seja, viņa ļodzīgais solis acumirklī iešāvās Aleksejam prātā. «Gūsts? Nekad! Tas numurs neies!» — viņš nolēma.

Bet izvairīties viņam neizdevās. Vācieši tam aizsprostoja ceļu ar ložmetēju kārtām, tikko viņš taisīja mazāko mēģinājumu novirzīties no diktētā kursa. Un atkal viņa priekšā pazibēja sagūstītā lidotāja seja ar pārvērstiem vaibstiem, ar drebošu žokli. Šai sejā bija kaut kādas pazemojošas, dzīvnieciskas bailes.

Meresjevs cieši sakoda zobus, piedeva pilnu gāzi un, pacēlis mašīnu vertikāli, mēģināja palīst zem virsējā vācieša, kas viņu spieda pie zemes. Viņam izdevās izkļūt no apsardzes. Bet vācietis paspēja laikā nospiest sprūdu. Motors pazaudēja ritmu, sāka strādāt biežiem grūdieniem. Visa lidmašīna ietrīsējās nāves drudzī.

Trāpījuši! Aleksejs paspēja iegriezties mākoņa baltajā miglājā, sajaukt pakaļdzinējiem pēdas. Bet ko tālāk? Lidotājs juta ievainotās mašīnas trīsas ar visu savu būtni, it kā tā būtu nevis sakropļota motora agonija, bet drudzis, kas krata viņa paša ķermeni.

Kurā vietā ievainots motors? Cik ilgi var lidmašīna noturēties gaisā? Vai tvertnes neeksplodēs? Visu to Aleksejs nevis apjēdza, bet drīzāk nojauta. Juzdamies, it kā sēdētu uz dinamita kapsulas, kurai pa auklu tuvojas liesma, viņš pagrieza lidmašīnu atpakaļkursā uz frontes līniju, pie savējiem, lai negadījumā vismaz tiktu tuvu roku paglabāts.

Atrisinājums iestājās pēkšņi. Motors apstājās un apklusa. Lidmašīna, it kā šļūkdama no stāva kalna, traucās lejā. Zem lidmašīnas plaka un cēlās zaļi pelēkiem viļņiem nepārredzams kā jūra mežs. «Un tomēr nav gūsts!» vēl iešāvās prātā lidotājam, kad tuvējie koki, saplūzdami stāvās rindās, joņoja zem lidmašīnas spārniem. Kad mežs kā zvērs uzklupa viņam, tas ar instinktīvu kustību izslēdza aizdedzi. Atskanēja lūzuma troksnis, un viss acumirklī pazuda, it kā viņš kopā ar mašīnu būtu iegrimis tumšā un siltā, biezā ūdenī.

Slīdoši krizdama, lidmašīna aizķēra priežu galotnes. Tas mīkstināja kritienu. Nolauzusi vairākus kokus, mašīna izjuka gabalos, bet vienu acumirkli ātrāk Alekseju izmeta no sēdekļa, pasvieda gaisā un, uzkritis simtgadu egles platajiem pleciem, viņš noslīdēja pa zariem pie egles pakājes vēja sadzītā, dziļā kupenā. Tas izglāba viņam dzīvību.

Cik ilgi viņš bija gulējis bez kustības, bez samaņas, Aleksejs nevarēja atcerēties. Kaut kādas nenoteiktas cilvēku ēnas, ēku kontūras, neiedomājamas mašīnas, ātri zibot, skrēja viņam garām, un no virpuļveidīgas to kustības visā viņa ķermenī bija sajūtamas trulas, smeldzošas sāpes. Tad no haosa izlīda kaut kas liels, silts, nenoteiktas formas un dvesa viņam virsū karstu smirdoņu. Viņš pūlējās novērsties, bet viņa ķermenis bija kā ielipis sniegā. Neapzinātu šausmu mākts, viņš rāvās uz priekšu — un pēkšņi sajuta aukstu gaisu, kas viņam ieplūda plaušās, sniega vēsumu uz vaiga un skaudras sāpes, nevis vairs visā ķermenī, bet kājās.

«Dzīvs!» — pazibēja viņa apziņā. Viņš sakustējās, lai pieceltos, un izdzirda sev līdzās sērsnas čirkstošo troksni zem kāda kājām un skaļu, piesmakušu elpu. «Vācieši!» — viņam tūlīt iešāvās prātā, apspiežot sevī vēlēšanos atvērt acis un uzlēkt stāvus, lai aizsargātos. — «Gūsts, tātad tomēr gūsts!… Ko tagad darīt?»

Viņš atcerējās, ka viņa bortmehāniķis Jura, meistars, kas visu prata, vakar apņēmās viņam piešūt makstij notrūkušo siksniņu, bet tā arī nepiešuva, un izlidojot vajadzēja iebāzt pistoli kombinezona mugurpuses kabatā. Tagad, lai to izņemtu, bija jāpagriežas uz sāniem. To, protams, nevar izdarīt ienaidniekam nemanot. Aleksejs gulēja uz mutes. Ar gurnu viņš sajuta pistoles asās šķautnes. Bet viņš gulēja nekustīgi: varbūt ienaidnieks noturēs viņu par beigtu un aizies.

Vācietis pamīņājās, tā savādi nopūtās, atkal piegāja Meresjevam, pabrīkšķināja sērsnu, pieliecās. Aleksejs atkal sajuta viņa rīkles smirdīgo elpu. Tagad viņš zināja, ka vācietis viens, un te bija iespēja paglābties: ja viņam uzglūnētu, pēkšņi uzlēktu kājās, ieķertos viņam rīklē un, neļaujot pielietot ieroci, iesāktu cīņu, viens pret… Bet to vajag izdarīt pārdomāti un precīzi.

Nemainīdams stāvokli, lēni, ļoti lēni Aleksejs atvēra vienu aci un caur nolaistām skropstām ieraudzīja sev priekšā vācieša vietā brūnu, pinkainu plankumu. Atvēra aci platāk, bet tūlīt cieši aizvēra: pie viņa uz pakaļkājām tupēja liels, izkāmējies un noplucis lācis.

Фото

Klusi, kā prot tikai zvēri, lācis sēdēja blakus nekustīgajam cilvēka augumam, kas tikko bija saskatāms saulē zilgani vizuļojošā kupenā.

Viņa netīrās nāsis lēni raustījās. No atvērtās mutes, kurā bija redzami veci, dzelteni, bet arvien vēl vareni ilkņi, stiepās un šūpojās vējā tievs biezu slienu diedziņš.

Kara iztraucēts no ziemas guļas, viņš bija izsalcis un nikns. Bet lāči neēd maitas. Apostījis nekustīgo ķermeni, kas asi oda pēc benzīna un antifrīza, lācis laiski atkāpās uz pļavu, kur lielā vairumā gulēja tādi pat nekustīgi, sērsnā iesaluši cilvēku ķermeņi. Vaidi un troksnis atvilka viņu atpakaļ.

Un te nu viņš sēdēja pie Alekseja. Mokošs izsalkums cīnījās viņā ar riebumu pret nedzīvu gaļu. Izsalkums sāka ņemt virsroku. Zvērs nopūtās, piecēlās, ar ķepu apvēla cilvēku kupenā apkārt un ar nagiem rāva kombinezona «mērkaķa ādu». Kombinezons neplīsa. Lācis dobji ierūcās. Aleksejam vajadzēja ļoti piespiesties, lai šinī mirklī apspiestu sevī vēlēšanos atvērt acis, atrauties, kliegt, atgrūst šo smago viņam uz krūtīm uzgulušos blāķi. Tai brīdī, kad visa viņa būtne rāvās vētrainā, niknā aizsardzības cīņā, viņš sevi piespieda ar lēnu nemanītu kustību iebāzt roku kabatā, tur sataustīt rievaino pistoles spalu, uzmanīgi, lai nenoknikšķētu, ar lielo pirkstu uzvilkt gaili un nemanīti izvilkt jau apbruņoto roku.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne
Tālā varavīksne
A.un B.STRUGACKIS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS
Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns
PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Džeks Londons
DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.
Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku»

Обсуждение, отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.