Aleksandrs Grīns - Stāsts par kādu vanagu

ALEKSANDRS GRĪNS

STĀSTS PAR KĀDU VANAGU

Patlaban, kad es rakstu šo nelielo stāstu par savu vanadziņu Gulīti, par to, kāds viņš bija maziņš un kāds pieaudzis, par viņa ceļojumiem un likstām, viņš tup uz mana labā pleca un vērīgi seko, kā rakstot mana roka slīd pa pa­pīru.

Drīz vien viņš saprot, kas šeit notiek: «Cil­vēks stāsta par putnu. Sis putns esmu es.» To noskaidrojis, vanags sāk posties. Viņš nosku­rinās tā, ka visas spalvas saceļas gaisā, ar aso, līko knābi pārvelk pār astes stūres spalvām un spārnu lidspalvām, pabāž galvu zem spārna, uzbužina un iztīra tur visu, ko vien var aiz­sniegt, paplūkā krūtis, pakasa ādu pirkstu star­pās, paplēš spārnus, atkal sakļauj tos un bei­dzot vēlreiz noskurinās. Tai pašā mirklī viņa nekārtīgais izskats pazūd, kā nebijis, spalvas sagulst katra savā vietā, un skaistais, nelielais putns apmet loku pa autora darbistabu tādā augstumā, ko tas varētu aizsniegt, tikai uz krēsla pakāpies. Nolaidies tagad man uz kreisā 3

pleca, vanadziņš ielūkojas man sejā ar to «sa­protošo acu izteiksmi», kas mūs tā sajūsmina dzīvniekos.

Es iedodu viņam šārīta gaļas devu, ko viņš ņemas plosīt, tupēdams starp piezīmju grāma­tiņu un presi, un pāršķiru lappusi.

2

Tas, kurš ir braucis pa Krimas ceļiem, pro­tams, būs ievērojis uz telegrāfa vadiem satu­pušos vanadziņus — peļu klijānus. Putns ir nedaudz lielāks par lauka balodi; tā apspal­vojums brūns, krūtiņas pelēkdzeltenas, vēde­riņš pelēks. Spalvainās biksītes, kas sniedzas līdz ceļa skriemelim, arī pelēkas. Uz stieples sēdēdams, vanadziņš izskatās pēc melna krievu burta «CD».

Lidojumā vanadziņš šķiet paprāvs, jo spārnu vēziens tam ir vairāk nekā pēdu plats. Tā li­dojums ir straujš un kluss. Tautā šo vana- dziņu dažkārt sauc arī par ķīķi [1] . Es gan nekad netiku novērojis, ka mans vanadziņš būtu ēdis

lapsenes, kaut arī Vecajā Krimā (apriņķa pil­sēta 22 kilometrus no Feodosijas) lapseņu bija milzum daudz, tik daudz, ka dārzā pusdienas ieturēt nebija iespējams. Pagalam nekaunīgi tās apsēda gaļu, maizi, augļus, dūca un sīca, šau­dīdamās gar seju tā, ka pusdienas vai tējas dzeršana pagāja, izmisīgi pret tām aizsargājo­ties. Kad vanags slims sēdēja savā būrī, kas karājās virs apsūbējušā akmens galda vecā ķirša ēnā, kur spindza sevišķi daudz lapseņu, — būrī vienmēr bija nolikta gaļa, — lapsenes ba­riem klupa virsū gaļai, bet vanags lapsenes neaiztika. Manuprāt, viņš tās nicināja.

Brīvībā peļu klijāni pārtiek no ķirzakām, vardēm, sīkajiem putniem un pelēm.

3

1929. gada jūnija nogalē gar Aivazovska Galeriju gāja zēns ar lielu grozu. No groza skanēja izmisīgi kliedzieni: «Ke-ke-ke-ke!» — un iekšā kāds spārdījās. Tur atradās divas ne­dēļas vecs vanadziņš, kas bija izkritis no lig­zdas un tagad dzīvoja pie zēna, kurš viņu 6 bija pacēlis.

Ieinteresējies par žēlabainajiem kliedzie­niem, es ieraudzīju neveiklu, pūkainu radī­jumu, kas ļoti atgādināja cāli, tikai knābis vi­ņam bija tāds, ka cālis labāk lai nenāk tuvumā. Vanadziņš bija ar lielu galvu, negants un kaus- līgs. Starp citu, mans vanadziņš vienmēr iz­rādīja pārgalvīgu drosmi [2] , nekad neņemdams vērā, cik spēcīgs ir pretinieks — cilvēks, suns vai kaķis. Ja, pēc viņa ieskata, ienaidnieku vajadzēja nobaidīt, vanags nikni metās virsū, izkliegdams savu kaujas saucienu: «Ke-ke-ke- ke!» — un draudīgi kulstīdams spārnus. Taču pats nez kādēļ baidījās no tītariem un reiz laidās mukt, ieraudzījis šos dumjos putnus, kas miegaini tuvojās viņu aplūkot.

Dzīvnieku pasaulē mani visvairāk valdzina putni. Tie ir brīvi kā cilvēka doma, jo lido, kurp un kad vien vēlas. Mums, cilvēkiem, šī balva nav dota. Stundām ilgi es varu vērot putnus lidojumā un, atklāti sakot, tos ap­skaužu. Tā nu es toreiz par rubli nopirku no zēna šo vanagu un ar pūlēm aizstiepu uz mā­jām, jo putns neganti kārpījās, skrāpējās un knāba. Es iekārtoju viņam mājokli tukšā augļu kastē, vaļējo pusi aizsitu ar stiepļu režģi un kastē ievietoju akmeni — klints vietā. Vēl es tur noliku skārda trauciņu ar ūdeni un sadrupināju maizi. Kasti izspraudīju ar lapotiem za­riem, lai vanadziņam būtu priecīgāk. Vārdu sakot, es ar sirdi un dvēseli nodevos putnam. Ne domāt nedomāju, ka varēšu vanadziņu pie­jaucēt, — gribēju tikai izaudzēt viņu un pa­laist brīvībā.

Mājinieki iedēvēja mani par «mammīti». Tiešām, vanags, mani ieraugot, tūlīt pietecēja pie režģa un gaidīja kādu gardumu. Sākumā viņš ēda visu: maizi, ābolus, sieru, arbūzu, — taču, reiz nobaudījis jēlu gaļu, pie veģetāras maltītes ķērās tikai ārkārtējā gadījumā, kad bija izbadējies.

Paēdis vanags uzposās, tīrīja spalvas un uzspurdza uz sava akmens, kur tūlīt atstāja traipu. Uz akmens viņš tupēja pārdomu stun­dās, bet, izsalkumu sajutis, lēkāja gar režģi, visu laiku mēģinādams to saliekt.

Patlaban vanadziņa gaume izveidojusies šāda: jēla gaļa, pirmajā vietā jēla gaļa! Taču, 8 dīvaini gan, viņam garšo arī makaroni. Tupot uz laktiņas ar makaronu nagos, vanadziņš iz­skatās kā vecs viduslaiku zinātnu vīrs ar referāta rulli rokā. Ja vanags jūtas paēdis un makaronu viņam vairs negribas, viņš ļauj atli­kušajam gabaliņam nokrist un pats omulīgi ievelk galvu plecos.

4

Savvaļā dzimušais vanadziņš ilgi nevarēja pierast pie cilvēka. Pirmajā nedēļā mani pirk­sti bija saknābti līdz asinīm. Kad vajadzēja vanagu izvilkt no kastes, lai varētu nomazgāt kastes grīdiņu, kas bija apķēzīta ar sīvi dva- kojošiem baltiem putna plāceņiem (putns sā­kumā ēda ļoti daudz), — viņš pretojās visiem spēkiem. Vienmēr man pie rokas atradās joda tinktūra, ar ko apziest ievainotos pirkstus. No būra izvilkts, vanags tupēja uz rokas itin rāmi, taču, ja vien manīja kaut mazāko mēģinājumu viņam pieskarties, centās iecirst ar knābi, cik vien sāpīgi var; vēl ļaunāk bija tad, ja viņš sākumā zibenīgi ātri sagrāba pirkstu un tad ar knābi to plēsa.

— Sātans! Asinskārīgais velns! — rājās mana sievasmāte O.A., saraudamās pie katras

mežonīgā vanaga sakustēšanās. Reiz es pa­ņēmu rokās kaķēnu (mīlīgu, pelēku kaķīti!) un tuvināju to vanagam. Vanags atkāpās, izslē­jās un ar savu kaujas saucienu «ke-ke-ke-ke!» metās nabadziņam virsū, tik stipri ieplēsdams tam ausi, ka tas, izrāvies man no rokām, pa­spruka zem dīvāna.

Kamēr norisa vanaga mītnes uzkopšana, viņš, pārčāpojis pāri istabai, ielīda kaktā starp grāmatu kaudzi un krāsni, uzlēca uz grāmatām un atstāja tur uzskatāmu liecību par savu gre­mošanas jaudu.

Pavadījis pie manis astoņas dienas, vana­dziņš jau pamazām aprada ar apstākļiem, vairs tik ļoti nevairījās no cilvēka, paaugās; astes un spārnu jaunās spalvas manāmi izlīdzinājās. Tomēr vēl arvien viņš knāba: sniedzot gaļu pie režģa, es bieži vien saņēmu cirtienu pa pirkstu. Vanags izrāva gaļu man no rokām un šmakstinādams — «cvik-cvik!» — aprija to.

Mēs ar sievu aizbraucām uz Veco Krimu, un no turienes es atgriezos pēc divām nedē­ļām.

Kastē uz akmens tupēja krāšņs pieaudzis putns. Viņš nepazina mani uzreiz; šaubīdamies 10 ilgi mani pētīja; beidzot pazinis bez bailēm

notupās man uz rokas, tiklīdz es atvēru stiepļu durvis.

Un, tikko gribēju viņu paglaudīt, ieknāba.

5

Ar šausmām es klausījos sievasmātes stāstā: izrādījās, ka vanadziņš viņu bija tā iebaidī­jis ar knābieniem pirkstā, gaļu saņemot, ka viņa tam barību pasniegusi uz misiņa virtu­ves naža gala, Un vanadziņš, tupēdams uz akmens, cēli pieņēmis šo velti. Turklāt, kad es vinu izlaidu no kastes, viņš bez kautrēšanās klaiņoja pa visām istabām, rokās nedodamies, un atstāja uz mēbelēm savas klātbūt­nes pēdas. Es mēģināju vanadziņu noķert; viņš palidoja tālāk, patecēja gabaliņu pa grīdu, ilgi kāpās atmuguriski un tikai pēc ilgas la­bināšanas uzlaidās man uz rokas. Tad es iesprostoju viņu būrī, diezgan saklausījies lamu vārdus putnu valodā un saņēmis vairā­kus spēcīgus cirtienus ar knābi.