Aleksandrs Grīns: Stāsts par kādu vanagu

6

Vecajam Šemplinskim bija divi kaķi: vecais runcis Aiša, laisks, miermīlīgs dzīvnieks, un jaunā, veiklā Belka, balta kaķene ar zaļi spī­guļojošām acīm. Belka bieži lūkojās uz vana- dziņu, kad tas tekalēja mājas priekšā vai tu­pēja zemā pazarē, bet mēs dzinām kaķeni prom, jo viņa vēroja putnu pārāk cieši.

Virtuve atradās nostāk no mājas. Virtuves jumts bija daudz zemāks par dzīvojamās mā- jt>s jumtu — tas bija lēzens, mazliet nolaidens,

Torīt vanadziņš tupēja uz dzīvojamās mājas notekcaurules piltuves. Es uzmetu viņam uz virtuves jumta vistas kauliņu un iegāju savā istabā.

Pēkšņi man ne no šā, ne no tā iešāvās prātā doma, ka Belka var nogrābt vanadziņu. Tūlīt arī atskanēja izmisīgs brēciens — va­naga ieraudāšanās, un es izšāvos dārzā. Bija pagājis tikai mirklis, bet nelaime jau bija no­tikusi: Šemplinskis stāvēja virtuves priekšā ar mirstošu putnu rokā. Vanags vārgi raustījās, acis viņam bija stingas, viens spārns nokarājās saņurcīts, no kakla sūcās asinis.

Bija noticis tā: izdzirdis vanaga brēcienu un kņadu kokā, Šemplinskis bija izskrējis no virtuves un ar akmeni notriecis lejā Belku, kas vanagu bija sakampusi aiz kakla, tā ka spārni nevarīgi spurojušies tai no mutes. Ka- ķc;ne izbīlī palaidusi putnu vaļā, un tas no­kritis zālē.

Es, gandrīz raudādams, paņēmu vanadziņu rokās; Ņina Nikolajevna raudāja. Vanags gulēja man uz delnas, galvu atmetis, acis viņam kā pirms nāves bija aizvilkušās ar plēvīti. Viņš lija silts, sirds pukstēja vāji. Es tūlīt pabāzu viņu zem ūdens krāna. Pagāja piecas minūtes; pēdīgi, aizrijies ar knābī iekļuvušo ūdeni, vanags pakustināja veselo spārnu. Viņš grīļo­damies aptupās; viņa acis gan vērās vaļā, gan krita ciet.

Lai viņš atgūtos, es ievietoju viņu būrītī, iepriekš izklājis to ar zāli. Vanags nometās knūpus uz krūtīm, jau atkal stiepdamies taisni, kā uz miršanu, bet tad pēkšņi — jādomā, ar briesmīgām pūlēm — sasparojās un sāka ne­prātīgi pērties pa būrīti, lekarsumā viņš pa­reizi izplāja abus spārnus, un es sapratu, ka ievainotajam spārnam kauli nav skarti. Tas mani uzmundrināja; baidīdamies, ka vanadziņš sevi sakropļos, dauzoties pret šaurā krātiņa sienām, es izņēmu vinu laukā un ienesu istabā.

Lai spēcinātu vārgdieni, mēs sākām viņu ar varu ēdināt: Ņina Nikolajevna vēra vaļā knābi, un es liku tajā mazus gaļas kumosiņus, ko vanags neapzināti rija. Asins lāsīte uz kakla bija radusies no neliela ievainojuma, un vana­dziņš ilgu laiku nevarēja grozīt galvu. Pie­spiedu barošana turpinājās kādas piecas die­nas, pēc tam vanags pats sāka ēst kapātu

gaļu, bet, tā kā viņa labā kājiņa bija savai­nota, gaļu viņš knābāja no rokas. [3]

Kreisais spārns šļaugans vilkās pa zemi, la­bais turējās, pareizi pievilkts, tomēr laikam sāpēja — vanags to nevēcināja. Mēs uzsēdi­nājām vanagu uz neliela akmens, kas bija no­stiprināts čemodāna vidū; tur viņš tupēja uz vienas kājas. Tīrīgais putns bija spiests noķē­zīt slimo spārnu, kura lidspalvas kuļājās viņam zem astes, jo spārnu pakustināt viņš nespēja. Dažreiz es paņēmu vanadziņu un noliku sev starp ceļiem, un tur, bedrītē, viņš aizmiga, galvu izstiepis; reizēm es pataisīju viņam guļ­vietu no vates vai segas. Tā kā naktī vana- dziņš nemierīgi klaiņoja pa istabu, es pasāku likt viņu būrītī, ko izklāju ar mīkstu zāli un pakarināju auklā. Tur viņš tupēja ļoti mierīgi, dažbrīd noguldamies uz krūtīm. Vēlāk es viņu atstāju būrītī pavisam; tur viņam bija mierī­gāk. Tikai reizi pa reizei es putnu izņēmu ārā, lai kaut nedaudz ar siltā ūdenī samērcētu va­tes gabaliņu aptīrītu notašķīto spārnu un asti, — tā bija nepatīkama un sāpīga, tomēr nepieciešama procedūra.

Desmit dienas pēc notikušās nelaimes mēs pārcēlāmies atpakaļ uz pilsētu un nosēdinā­jām brauciena grūtību izmocīto vanadziņu uz palodzes, uz akmens starp ģerānijām un Spāni­jas niedrēm; viņš bija nikns un knāba kā ne­labais.

7

Vanags atspirga tik lēni kā cilvēks, ko sa­kropļojis tīģeris. Putnam bija nepieciešama pastāvīga kopšana, sevišķas raizes sagādāja ievainotais spārns: lai kodīgie izkārnījumi ne­saēstu lidspalvas, es ar mitru vates gabaliņu katru dienu spārnu tīrīju un pēc tam noslau- cīju to sausu. Vanags mēģināja man ieknābt rokā; tad es ņēmu viņu uz ceļiem, ar galvu pret sevi, ar roku piesegdams viņa ķermenīti līdz ar veselo spārnu (tas, cik noprotams, bija tikai sasists, jo pēc pāris nedēļām vanags to brīvi plivināja un pats tīrīja). Vanadziņš brēca, kad es netīšām sagādāju viņam sāpes, taču pa­rasti tikai iebāza galvu mana krekla krokās un klusi plucināja drēbi; dažreiz viņš izslīdēja man no rokām un, veselo spārnu kulstīdams, uzrāpās man plecā.

Kakls viņam sadzija; vēl ne visai brīvi, to­mēr diezgan mundri vanadziņš sāka grozīt galvu, tīrīdams tās vietas, kur varēja aizsniegt ar knābi. Sadzija arī kājiņa; vanadziņš ar to jau varēja satvert gaļu un skraidīja pa istabu neklibodams. Nesadziedēts palika vēl kreisais spārns. Cik dziļi iekosts, es nesadūšojos pa­pētīt. Par to, ka saites un locītavas ir vese­las, es pārliecinājos ne vienu reizi vien, turot spārnu aiz lidspalvām, — spārns sakļāvās pa­reizi, tomēr cilāt to vanadziņš nespēja; tikai ļoti pakāpeniski, pēc mēneša viņš iemanījās spārnu vārgi pievilkt, tūlīt arī to atlaizdams. Ņina Nikolajevna ieteica man ļaut, lai vanags pats tiek galā ar slimību; pēc viņas domām, mani izmēģinājumi ar spārnu putnu ļoti nomo­kot.

Tā pagāja augusts. Ap 15. septembri vana­dziņš jau bija tiktāl atlabis, ka no apakšas, no muguras puses tīrīja abus spārnus; slimais spārns bija pareizi pievilkts, visas spalvas no­tīrītas bez manas palīdzības. Es bieži nesu vanadziņu ārā, tukšā klajumā; neveikli cilā-

dams spārnus, vanags uzrausās uz akmeņu krāvuma žogmalē vai tekalēja pa kārti, kas bija iekārta starp diviem kokiem, vai arī uz­metās man uz rokas, uz pleca; tagad viņš gandrīz nemaz vairs neknāba, vienīgi, ja viņu kaitināja, pabužinot zīžainās bikšeles, — tās tiešām bija ļoti patīkami pataustīt. Redzot šos vanadziņa panākumus, es mācīju viņu lidot, cerēdams, ka spārns ir sadzijis, tikai no ilgas bezdarbības kļuvis nespēcīgs. Pamazām, taču katru dienu es liku vanadziņam pārlidot no rokas uz ķeblīti, krēslu, gultu, izmantojot putna cenšanos vienmēr uzlaisties kaut kur augstāk. Arī pastiprinātā barošana nāca par labu, un septembra beigās vanadziņš jau pats varēja aizlidot trīs metrus — no palodzes uz rakstāmgaldu. Pēc šādiem vingrinājumiem viņa spārns nedaudz nokārās.

Laikam gan vanags tā pilnīgi pierada un pieķērās mums tieši pēc nelaimes gadījuma, kad redzēja, ka cilvēka rokas, no kurām viņš agrāk bija baidījies, baro viņu, apkopj un palīdz pārvietoties. Tagad viņam varēja at­ņemt gaļu, nebaidoties, ka viņš ieknābs.

Tā turpinājās apmēram līdz oktobra otrai 3 pusei. Es aizbraucu uz Maskavu, sabiju tur

deviņas dienas un atgriezies redzēju, ka va- nadziņš jau brīvi pārlido istabu; vienīgi pacel­ties uz augstāko vietu dzīvoklī — bufetes augšu viņam vēl trūka spēka. Izrādījās, ka manas prombūtnes laikā vanadziņu neviens nebija aizticis, — viņš rāmi sēdējis uz paze­mās laktiņas pie loga un pats katru dienu vingrinājies, nolaizdamies uz grīdas, uzlido­dams uz krēsla, galda, kušetes, bet naktī ie­kārtojies uz savas laktiņas. Tagad vanaga lik­tenis man vairs raizes nedarīja, un es vairs tik daudz nenonēmos ar vinu — tikai dažreiz patīkami pārsteigts jutu, ka uz pleca kāds nolaižas un bužina sev spalvas.