NIKOLAJS GOGOLIS - STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU

STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU

Jauka bekeša Ivanam Ivanovičam! pavisam lieliska! Un kas par jērādiņām! Ak tu traks, kas par jērādiņām! pelēk­zilas ar sarmu! Es dodu nezin ko, ja vēl kādam tāda ir! Pa­lūkojieties, dieva dēl, uz tām, it sevišķi, kad viņš ar kādu runāja, palūkojieties no sāniem: kas tas par savieno­jumu! Nevar aprakstīt: samts! sudrabs! uguns! Ak tu kungs un dievs! Brīnumdarītājs Nikolajs, dieva kalps! kāpēc gan man nav tādas bekešas! Viņš pašuva to jau tad, kad Agafija Fedosejevna vēl nebraukāja uz Kijevu. Jūs pazīstat Agafiju Fedosejevnu? Tā pati, kas nokoda ausi piesēdētājam. Brī­nišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Kas viņam par māju Mirgo- rodā! Tai apkārt, no visām pusēm, nojume uz ozola stabiem, zem nojumes visur soli. Kad kļūst pārāk karsts, Ivans Iva­novičs nomet no sevis ir bekešu, ir to, kas zem tās, pats pa­liek vienā kreklā un atpūšas zem nojumes, un raugās, kas notiek pagalmā un uz ielas. Kas viņam par ābelēm un bum­bierēm zem pašiem logiem! Atveriet tikai logu — un zari paši no sevis spraucas istabā. Tas viss ir mājas priekšā; bet ja jūs palūkotos, kas viņam dārzā! Kā tur nav? Plūmes, ķirši, ķezberes, visādi dārzāji, saulespuķes, gurķi, melones, pākšaugi, pat rija un smēde.

Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Viņš ļoti mīl melones; tas ir viņa mīļākais ēdiens. Tiklīdz paēd pusdienas un iziet vienos kreklos zem nojumes, tūlīt pavēl Gapkai atnest divi melones, un pēc tam tad pats tās pārgriež, salasa sēklas atse­višķā papīriņā un sāk ēst. Pēc tam liek Gapkai atnest tint­nīcu un pats ar savu roku uzraksta uz sēklu papīriņa: «Sī melone apēsta tādā un tādā datumā.» Ja šādā gadījumā bijis arī kāds viesis, tad: «piedalījās tāds un tāds». Mirgorodas nelaiķa tiesnesis arvien tīksminājās, raugoties uz Ivan;i Ivanoviča māju. Jā, mājele nebija slikta. Man patīk, ka tai no visām pusēm bija piebūvēti lieveņi un lievenīši, tā ka, ja uz to skatītos iztālēm, tad redzētu vienīgi jumtus, satupinā- tus vienu uz otra, kas visai līdzinās šķīvim, pilnam ar bli- ņām, vai vēl vairāk piepēm, kas apaug koku. Taču visi jumti nosegti niedrēm; vītols, ozols un divi ābeles atbalstījušās uz tiem saviem izklaidu zariem kā uz elkoņiem. Starp kokiem zib un paveras pat uz ielu nelieli logi ar izgreznotiem balsinā­tiem slēģiem. Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Viņu pazīst ari Poltavas komisārs! Dorošs Tarasovičs Puchivočka, kad tas brauc no Chorolas, arvien iebrauc pie viņa. Bet protopops tēvs Pēteris, kas dzīvo Koliberdā, kad pie viņa sapulcējas kādi pieci ciemiņi, arvien mēdz teikt, ka viņš nezina neviena cita, kas tā pilda kristīgo pienākumu un prot dzīvot kā Ivans Ivanovičs.

Dieviņ, kā aizskrien laiks! Jau toreiz bija pagājuši vairāk nekā desmit gadu, kopš viņš bija kļuvis par atraitni. Bērnu viņam nebija. Gapkai ir bērni, un tie bieži skraida pa pa­galmu. Ivans Ivanovičs arvien dod katram no viņiem vai nu pa kriņģelim, vai pa melones gabaliņam, vai bumbieri. Gapka nēsā viņa kambaru un pagrabu atslēgas; bet lielās lādes, kas stāv viņa guļamistabā, un vidējā kambara atslēgu Ivans Iva­novičs tur pie sevis un nemīl neviena tur ielaist. Gapka — dūšīgs meitietis, staigā garā kreklā, spirgtiem lieliem un vai­giem. Un kas par dievlūdzēju cilvēku ir Ivans Ivanovičs! Katru svētdienu viņš apvelk bekešu un iet uz baznīcu. Iegājis tajā, Ivans Ivanovičs, pēc tam, kad ir izklanījies uz visām pusēm, parasti novietojas klirosā un loti labi velk līdz basu. Bet, kad dievkalpojums beidzas, Ivans Ivanovičs neparko ne­nociešas, neapgājis visus ubagus. Viņš varbūt pat ir negribētu nodoties tik garlaicīgam darbam, ja viņu uz to nemudinātu iedzimtā labsirdība. «Sveiki, nabadzīte!» viņš parasti sacīja, uzmeklējis viskroplāko sievu noplīsušā, no ielāpiem sašūdi- nātā kleitā. «No kurienes tu esi, nabadzīte?» «Es, kundziņ, no ciema atnākusi: trešo dienu ne dzērusi, ne ēdusi; izdzina mani pašas bērni.» «Nabaga galviņa! ko tad tu šurp nāci?» «Nu tā, kundziņ, dāvanu lūgties, vai neiedos kāds maizei.» «Hm! ko nu, vai tad tev gribas maizes?» parasti jautāja Ivans Ivanovičs. «Kā nu negribēt! Izsalkusi kā suns.» «Hm!» parasti atbildēja Ivans Ivanovičs. «Tad jau tev, varbūt, arī gaļas gribas?» «Nu visu, ko jūsu labestība iedos, ar visu būšu apmierināta.» «Hm! — vai tad gaļa labāka par maizi?» «Ko nu izsalkušajam izvēlēties? Viss, kas jums labpatiks, viss ir labs.» Pie šiem vārdiem vecene parasti izstiepa roku. «Nu, ej taču ar dievu,» runāja Ivans Ivanovičs. «Ko tad tu stāvi? Es tak tevi nesitu?» Un, pievērsies ar šādām iztaujāšanām otram, trešam, beidzot atgriežas mājup vai ieiet izdzert glāzi degvīna pie kaimiņa Ivana Nikiforoviča, vai pie tiesneša, vai pie policijas priekšnieka. Ivans Ivanovičs ļoti mīl, ja viņam kāds pasniedz dāvanu vai ciema kukuli. Tas viņam ļoti patīk.

Ļoti labs cilvēks ari Ivans Nikiforovičs. Viņa sēta ir līdzās Ivana Ivanoviča sētai. Viņi ir tādi draugi savā starpā, kādus pasaule nav redzējusi. Antons Prokofjevičs Pupopuzs, kas vēl līdz šim laikam staigā brūnos svārkos ar gaiši zilām pie­durknēm un ēd pusdienas svētku dienās pie tiesneša, parasti mēdza teikt, ka Ivanu Nikiforoviču un Ivanu Ivanoviču pats velns sasaistījis ar aukliņu: kurp viens, turp arī otrs dodas. Ivans Nikiforovičs nekad nav bijis precējies. Lai gan runāja, ka viņš esot precējies, bet tie ir pilnīgi meli. Es ļoti labi pa­zīstu Ivanu Nikiforoviču un varu sacīt, ka viņam pat nav bijis nodoma precēties. No kurienes nāk visas šīs baumas? Tā, bija izdaudzināts, ka Ivans Nikiforovičs piedzimis ar asti mugurpusē. Bet šī izdoma ir tik aplama un reizē neķītra un nepieklājīga, ka es pat neuzskatu par vajadzīgu to apgāzt gaišo lasītāju priekšā, kam, bez šaubām, ir zināms, ka vienīgi tikai raganām, un arī ne visai daudzām, ir mugurpusē aste. Raganas, starp citu, pieder vairāk sieviešu kārtai nekā vīriešu.

Neraugoties uz lielo pievilcību, šie retie draugi nebija pil­nīgi vienādi savā starpā. Vislabāk viņu raksturus var izzināt, ja tos salīdzina. Ivanam Ivanovičam ir neparasti dotumi ār­kārtīgi patīkami runāt. Kungs, kā viņš runā! Šo sajūtu var salīdzināt tikai ar to, kad jums ieskā galvu vai lēnītēm velk ar pirkstu pa jūsu papēdi, klausies, klausies — un galvu no­kāri. Patīkami! ārkārtīgi patīkami! kā miegs pēc nopeldēša- nās. Ivans Nikiforovičs, turpretī, vairāk klusē; bet toties, ja piemetīs vārdiņu, tad turies vien: noskūs labāk par bārdas nazi. Ivans Ivanovičs ir kalsnējs un gara auguma; Ivans Nikiforovičs nedaudz mazāks, bet toties paplašinās resnumā. Ivana Ivanoviča galva izskatās pēc rutka ar asti uz leju; Ivana Nikiforoviča galva — pēc rutka ar asti uz augšu. Ivans Ivanovičs tikai pēc pusdienas guļ vienos kreklos zem nojūma;

bet pievakarē viņš apvelk bekešu un iet kaut kur, vai nu uz pilsētas magazinu, kam viņš piegādā miltus, vai druvā — pai­palas ķert. Ivans Nikiforovičs gul cauru dienu lievenī, — ja nav pārāk karsta diena, tad parasti izslējis muguru saulē, — un nekur negrib iet. Ja sadomās no rīta, tad apies pagalmu, apskatīs saimniecību un atkal pie miera. Agrākus laikus ieiet reizēm pie Ivana Ivanoviča. Ivans Ivanovičs ir ārkārtīgi smalks cilvēks un kārtīgā sarunā nekad neizsacīs nepieklā­jīga vārda, un tūdaļ ņems ļaunā, ja tādu dzirdēs. Ivans Niki­forovičs dažkārt nenoturas. Tad parasti Ivans Ivanovičs pie­ceļas no vietas un saka: «Diezgan, diezgan, Ivan Ņikiforovič; labāk drīzāk saulē, nekā runāt tādus dievam netīkamus vār­dus.