NIKOLAJS GOGOLIS - STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU

«Dievs palīdz!» sacīja Ivans Ivanovičs.

«Ā! labdien, Ivan Ivanovič!» atbildēja balss no istabas kakta. Tikai tagad Ivans Ivanovičs pamanīja Ivanu Nikifo­roviču, kas gulēja uz izklātas grīdsegas uz grīdas. «Piedodiet, ka es jūsu priekšā esmu kā no mātes miesām nācis.» Ivans Nikiforovičs gulēja bez itin nekā, pat bez krekla.

«Nekas. Vai jūs nosnaudāties šodien, Ivan Ņikiforovič?^

«Nosnaudos. Un jūs nosnaudāties, Ivan Ivanovič?»

«Nosnaudos.»

«Tad jūs tik tagad piecēlāties?»

«Es tagad piecēlos? Kristus ar jums, Ivan Ņikiforovič! Kā nu var gulēt līdz šim laikam! Es tikko atbraucu no lauku mājas. Skaista labība gar ceļu! brīnišķīga! Un zāle tik audze­līga, mīksta, stiebraina!»

«Gorpina!» uzsauca Ivans Nikiforovičs, «atnes Ivanam Ivanovičam degvīnu un pīrāgus ar krējumu.»

«Labs laiks šodien.»

«Nelieliet, Ivan Ivanovič. Kaut velns to parautu! Nekur glābties aiz karstuma!»

«Vajadzēja nu arī pieminēt velnu. Ek, Ivan Ņikiforovič! jūs pieminēsiet manu vārdu, bet būs jau par vēlu: dabūsiet jūs viņā saulē par dievam pretīgiem vārdiem.»

«Ar ko tad es jums pāri nodarīju, Ivan Ivanovič? Es ne­esmu aizskāris ne jūsu tēvu, ne māti. Nezinu, ar ko es jums nodarīju pāri.»

«Diezgan jau, diezgan, Ivan Ņikiforovič!»

«Nudien, es jūs neapvainoju, Ivan Ivanovič!»

«Dīvaini, ka paipalas līdz šim laikam vēl nenāk uz svil­pīti.»

«Kā nu jūs gribat, domājiet, kā jums tīk, bet es gan jūs neesmu ne ar ko apvainojis.»

«Nezinu, kāpēc tās nenāk,» runāja Ivans Ivanovičs, it kā neklausīdamies Ivanā Nikiforovičā, «vai nu laiks vēl nav tāds… bet laiks liekas tāds, kādam tam jābūt.»

«Jūs sakāt, ka labība ir laba?»

«Lieliska labība, lieliska!»

Pēc tam sekoja klusēšana.

«Ko tad jūs, Ivan Ņikiforovič, drēbes izkarināt?» beidzot sacīja Ivans Ivanovičs.

«Jā, skaistu, gandrīz jaunu tērpu sapūdējis nolādētais ' meitietis: tagad vēdinu; vadmala smalka, brīnišķīga, tikai apgriez — un var no jauna valkāt.»

«Man tur iepatikās viena lietiņa, Ivan Ņikiforovič.»

«Kāda?»

«Sakiet lūdzu, kam jums šī šautene, kas izlikta vēdinā- šanai kopā ar drēbēm?» Te Ivans Ivanovičs pasniedza ta­baku. «Vai drīkstu lūgt pagodināt?»

«Nekas, pagodiniet; es iešņaukšu savējo.» Pēc šiem vār­diem Ivans Nikiforovičs pataustījās sev apkārt un dabūja radziņu. «Kas par muļķa sievu? Tad viņa arī šauteni turpat izkārusi? Labu tabaku žīds pagatavo Soročinos. Es nezinu, ko viņš tur liek, bet tik smaržīga! Balzampīpenes mazliet atgādina. Paņemiet, pakošļājiet mazliet mutē: vai nav tiesa, līdzinās balzampīpenei? Paņemiet, pagodiniet!»

«Sakiet, lūdzu, Ivan Ņikiforovič, es visu laiku par šauteni: ko jūs ar to darīsiet? Tā taču jums nav vajadzīga.»

«Kā nav vajadzīga, un ja gadās šaut?»

«Dievs ar jums, Ivan Ņikiforovič, kad tad jūs šausiet? Ja nu pēc pastarās dienas? Jūs, cik es zinu un citi atceras, ne­vienas pīles vēl neesat nošāvis, un visu jūsu dabu dievs kungs nav tā ierīkojis, lai jūs šautu. Jums ir cienīga iznešanās un augums. Un kā jūs vazāsieties pa purviem, ka jūsu tērps, ko ne katrā sarunā ir pieklājīgi minēt vārdā, vēdinās pat vēl tagad? ko tad nu? Nē, jums ir vajadzīgs miers, atpūta. (Ivans Iva­novičs, kā pieminēts augstāk, neparasti skaisti runāja, ja kāds bija jāpārliecina. Kā viņš runāja! Dievs, kā viņš runāja!) Jā, jums ir vajadzīga pieklājīga izdarība. Paklausieties, atdodiet to man!»

«Kā to var! Tā ir dārga šautene; tādas šautenes tagad ne­kur neatradīsiet. Es vēl toreiz, kad taisījos uz miliciju, no­pirku to pie turka; un tagad nu lai es pēkšņi to atdodu! Kā to var! Tā ir nepieciešama lieta!»

«Kāpēc tad tā ir nepieciešama?»

«Kā kāpēc? Un ja mājai uzbruks razbainieki … Kā tad nav nepieciešama! Ak tu kungs un dievs! Tagad es esmu mie­rīgs un nebaidos neviena. Un kāpēc? — tāpēc ka es zinu, ka man pieliekamajā stāv šautene.»

«Laba šautene! Bet tai, Ivan Ņikiforovič, aizslēgs bojāts.»

«Kas par to, ka bojāts? Var izlabot; būs tikai jāieziež ar kaņepju eļļu, lai nesarūs.»

«No jūsu vārdiem, Ivan Ņikiforovič, es nekādi nevaru sa­skatīt draudzīgu noskaņojumu pret mani. Jūs nekā negribat izdarīt manis labā par labvēlības zīmi.»

«Kā nu jūs tā runājat, Ivan Ivanovič, ka es jums neizrādu nekādas labvēlības? Kā jums nav kauna? Jūsu vērši ganās manā stepē, un es ne reizes neesmu tos apķīlājis. Kad brau­cat uz Poltavu, jūs vienmēr lūdzat manus ratus, un kas ir? vai es kādreiz esmu atsacījis? Jūsu bērneļi lien pāri žogam manā pagalmā un spēlējas ar maniem suņiem, — es nekā nesaku: lai spēlējas vien, ka tik nekā neaiztiek! lai spēlējas vien!»

«Ja negribat uzdāvināt, tad varbūt samainīsimies.»

«Ko tad jūs man dosiet par to?» Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs atspieda roku uz elkoņa un paraudzījās Ivanā Ivanovičā.

«Es jums došu par to rudo cūku, to pašu, ko es nobaroju tā, ka spīd. Laba cūka! Redzēsiet, ka nākamgad viņa atnesīs jums sivēnus.»

«Es nezinu, kā jūs, Ivan Ivanovič, varat tā runāt. Kam man jūsu cūka? Vai velna dvēseles aizlūgumam?»

«Atkal! Bez velna tā ir nevar iztikt! Grēks jums; nudien, grēks, Ivan Ņikiforovič!»

«Nu kā tad jūs, tiešām, Ivan Ivanovič, dodat par šauteni velns zina ko: cūku!»

«Kāpēc tad cūka — velns zina kas, Ivan Ņikiforovič?»

«Nu kā tad? padomājiet vien paši tā labi. Tā taču ir šau­tene, zināma lieta; un tas — velns zina kas: cūka! Ja tas ne­būtu jūs, kas to saka, es to varētu uzņemt no apvainojuma puses.»

«Ko tad jūs esat novērojis sliktu cūkā?»

«Par ko tad jūs, galu galā, mani skaitāt? Lai es cūku…»

«Sēstieties, sēstieties! Es vairs ne… Lai jums paliek jūsu šautene, lai sapūst un sarūs, stāvēdama klēts kaktā — ne­gribu vairs par to runāt.»

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums.

«Stāsta,» iesāka Ivans Ivanovičs, «ka trīs karaļi pieteikuši karu mūsu ķeizaram.» «Jā, Pēteris Fjodorovičs man stāstīja. Kas tad tas par karu? un kāpēc tas?»

«Droši nevar pateikt, Ivan Ņikiforovič, kāpēc. Es pieņemu, ka karaļi grib, lai mēs visi pieņemam turku ticību.»

«Redz, muļķi, ko iegribējuši!» teica Ivans Nikiforovičs, mazliet pacēlis galvu.

«Nu redziet, un mūsu ķeizars tad nu pieteica viņiem par to karu. Nē, viņš saka, pieņemiet jūs paši Kristus ticību!»

«Nu ko? Mūsējie taču sakaus viņus, Ivan Ivanovič!»

«Sakaus. Tad jūs negribat, Ivan Ņikiforovič, mainīt šaute- nīti?»

«Man tā savādi, Ivan Ivanovič: jūs, liekas, esat pazīstams kā skolots cilvēks, bet runājat kā pusaudzis. Kas es par tādu muļķi…»

«Sēstieties; sēstieties. Dievs ar to! Lai tā izput; es vairs ne­runāšu.»

Sai brīdī atnesa uzkožamos.

Ivans Ivanovičs izdzēra glāzīti un uzkoda pīrāgu ar krē­jumu. «Klausieties, Ivan Ņikiforovič: es jums došu bez cūkas vēl divi maisus auzu; jūs taču auzas neiesējāt? Šogad tikpat jums būs jāpērk auzas.»

«Nudien, Ivan Ivanovič, ar jums jārunā zirņus pieēdušām.» (Tas vēl nekas: Ivans Nikiforovičs ne tikai tādas frāzes laiž laukā.) «Kur tas ir redzēts, ka kāds mainītu šauteni pret divi maisiem auzu? Droši vien savu bekešu jūs neliksiet pretī.»

«Bet jūs aizmirsāt, Ivan Ņikiforovič, ka es arī cūku jums vēl dodu.»

«Kā! divi maisus auzu un cūku par šauteni?»