NIKOLAJS GOGOLIS: STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU

» Ivans Ivanovičs ļoti noskaišas, ja borščā viņam gadās muša: viņš zaudē tad pašsavaldīšanos — pamet šķīvi, un saimnieks arī dabū. Ivans Nikiforovičs ārkārtīgi mīl peldē­ties, un, kad iesēžas līdz kaklam ūdenī, liek novietot ūdenī arī galdu un patvāri, un ļoti mīl dzert tēju šādā vēsumā. Ivans Ivanovičs dzen bārdu nedēļā divi reizes; Ivans Nikifo­rovičs vienu reizi. Ivans Ivanovičs ir ārkārtīgi ziņkārīgs: dievs pasargi, ja sāksi viņam ko stāstīt un neizteiksi līdz ga­lam! Bet, ja viņš ir ar ko nemierā, tad tūdaļ liek to manīt. Pēc Ivana Nikiforoviča sejas ārkārtīgi grūti uzzināt, vai viņš ir apmierināts, vai dusmīgs; ja arī par ko priecāsies, tomēr neizrādīs. Ivans Ivanovičs ir mazliet bailīgs pēc dabas. Iva­nam Nikiforovičam turpretī biksēm tik platas krokas, ka, ja tās piepūstu, tajās varētu ievietot visu sētu ar klētīm un ēku. Ivanam Ivanovičam ir lielas, izteiksmīgas acis tabakas krāsā, un mute mazliet atgādina ižicu. Ivanam Nikiforovičam ma­zas, dzeltenīgas acis, kas pilnīgi pazūd starp kuplajām uz­acīm un mīkstajiem vaigiem, un deguns izskatās pēc ienāku­šās plūmes. Ivans Ivanovičs, ja viņš pacienā jūs ar tabaku, vienmēr vispirms nolaizīs ar mēli tabakdozes vāku, tad iesitīs tai ar knipi un, pasniedzis, sacīs, ja jūs ar viņu pazīstami: «Vai drīkstu lūgt, mans kungs, pagodināt?» bet, ja ne­pazīstami, tad: «Vai drīkstu lūgt, mans kungs, kaut arī man nav tas gods zināt jūsu dienesta pakāpi, vārdu un tēva vārdu, pagodināt?» Bet Ivans Nikiforovičs dod jums taisni rokās savu radziņu un piebilst tikai: «Pagodiniet.» Kā Ivans Ivanovičs, tā arī Ivans Nikiforovičs ļoti nemīl blusas, un tāpēc ne Ivans Ivanovičs, ne Ivans Nikiforovičs nekādā gadī­jumā nepalaidīs garām žīdu ar precēm, nenopirkuši no viņa dažādās kārbiņās eleksiru pret šiem kukaiņiem, iepriekš krietni viņu nesarājuši.

Taču, neraugoties uz dažām nevienādībām, kā Ivans Iva­novičs, tā arī Ivans Nikiforovičs ir brīnišķīgi cilvēki.

no kuras var dabūt zināt, kā iekārojās Ivanam Ivano­vičam, par ko bija saruna starp Ivanu Ivanoviču un Ivanu Nikiforoviču un ar ko tā nobeidzās.

No rīta, tas bija jūlija mēnesī, Ivans Ivanovičs gulēja nojumē. Diena bija karsta, gaiss sauss un plūda strāvām. Ivans Ivanovičs jau bija paguvis aizstaigāt aiz pilsētas pie pļāvējiem un uz ciemu, bija paguvis iztaujāt pretimnācējus vīrus un sievas, no kurienes, kurp, kā un kāpēc, bija bries­mīgi nogājies un nolikās atpūsties. Gulēdams viņš ilgi noska­tīja kambarus, pagalmu, šķūņus, vistas, kas skraidīja pa pa­galmu, un domāja pie sevis: «Ak kungs un dievs, kas es par saimnieku! Kā tik man nav? Putni, māja, klētis, visādi la­bumi, destilēts degvīns, nostādināts; dārzā bumbieri, plūmes; sakņu dārzā magones, kāposti, zirņi… Kā gan vēl man nav? … Es gribētu zināt, kā man nav?»

Uzdevis sev tik dziļdomīgu jautājumu, Ivans Ivanovičs kļuva domīgs; bet viņa acis tai laikā bija uzmeklējušas jau­nus priekšmetus, pārkāpušas pār žogu Ivana Nikiforoviča pa­galmā un neviļus nodevās interesantam skatam. Liesa sieva nesa laukā pamatīgi sagulējušās drēbes un karināja tās uz izstieptas virves izvēdināties. Drīz vecs mundieris ar nonēsā­tiem atlokiem stiepa gaisā piedurknes un apkampa brokātā jaku; aiz tā rēgojās muižnieka tērps ar ģerboņa pogām, ar kožu saēstu apkakli; baltas kazimira bikses ar traipiem, kas kādreiz gāja virsū Ivana Nikiforoviča kājām un kuras tagad varētu uzstīvēt varbūt vienīgi uz viņa pirkstiem. Pēc šām drīz izkarināja citas, kas izskatījās pēc burta A, pēc tam zilu kazaku bešmetu, kuru sev pašuva Ivans Nikiforovičs priekš gadiem divdesmit, kad gatavojās iestāties milicijā un bija uz­audzējis jau ūsas. Beidzot, kad jau, tad jau, izlika arī zobenu, kas atgādināja gaisā izslietu torņa smaili. Tad pazibēja kas līdzīgs zāles zaļuma krāsas paltraka krokojumam ar vara po­gām piecu kapeiku lielumā. Aiz krokojuma bija saskatāma veste, nošūta zelta pozamentu, ar lielu priekšas izgriezumu. Vesti drīz vien aizsedza nelaiķes vecmāmiņas vecie svārki, ar kabatām, kurās varēja ielikt pa arbūzam. Viss, kopā sa­jaucoties, sagādāja Ivanam Ivanovičam interesantu skatu, kamēr saules stari, apņemdami vietām zilo vai za|o pie­durkni, sarkano apkakli vai zelta brokātā daļu, vai arī, rotājo­ties uz zobena smailā gala, padarīja to par kaut ko neparastu, līdzīgu tam leļļu teātrim, kādu vadā pa ciemiem apkārt- braucoši klaidoņi, — it sevišķi, kad ļaužu pūlis, cieši kopā saspiedies, noskatās uz ķeizaru Erodu ar zelta kroni vai uz Antonu, kas ved kazu; aiz leļļu teatra čīkst vijole, čigāns trinkšķina ar rokām pa savām lūpām bungu vietā, un saule riet, un dienvidus nakts svaigā vēsma nemanot pieglaužas ciešāk pilnīgo ciema sievu svaigajiem pleciem un krūtīm.

Drīz vecene izlīda no pieliekamā, krekstēdama un stiep­dama veclaicīgus seglus ar aprautiem kāpšļiem, ar nodrāz­tiem pistoļu ādas pārsegiem, ar pasegu, kas kādreiz bijis sārtā krāsā, zelta izšuvumiem un vara kalumiem.

«Kas par muļķa sievu!» nodomāja Ivans Ivanovičs,— «viņa vēl izstieps arī pašu Ivanu Nikiforoviču izvēdināšanai!» Un tiešām: Ivans Ivanovičs ne visai bija kļūdījies savā mi­nējumā. Pēc minūtēm piecām uzradās Ivana Nikiforoviča satina bikses un aizņēma gandrīz pusi pagalma. Pēc tam viņa iznesa vēl cepuri un šauteni. «Ko tad tas nozīmē?» — no­domāja Ivans Ivanovičs, — «es nekad neesmu redzējis šau­teni Ivanam Nikiforovičam. Ko viņš šitā? Saut nešauj, bet šauteni tur! Kam tad tā viņam ir? Bet mantiņa laba! Es sen sev esmu gribējis dabūt tādu. Man visai gribētos, kaut man piederētu šī šautenīte; man tīk pakavēt sev laiku ar šaute- nīti.» — «Ei, sieva, sieva!» sāka saukt Ivans Ivanovičs, mez­dams ar pirkstu.

Vecene pienāca pie žoga.

«Kas tas tev ir, vecmāmiņ?»

«Redziet paši — šautene.»

«Kas par šauteni?»

«Kas viņu zina, kas par šauteni! Ja tā būtu mana, tad es varbūt arī zinātu, no kā tā ir taisīta; bet tā ir pana.»

Ivans Ivanovičs piecēlās un sāka apskatīt šauteni no visām pusēm un aizmirsa izteikt rājienu vecenei par to, ka viņa to izkārusi kopā ar zobenu izvēdināšanai.

«Tā, jādomā, ir no dzelzs,» turpināja vecene.

«Hm! no dzelzs. Kāpēc gan tā ir no dzelzs?» runāja pie sevis Ivans Ivanovičs. «Un vai tā sen jau panam?»

«Var būt, ka ari sen.»

«Laba mantiņa!» turpināja Ivans Ivanovičs. «Es to izlūg­šos. Ko viņš ar to darīs? Vai arī iemainīšu pret kaut ko. Kas ir, vecmāmiņ, vai pans mājās?»

«Mājās.»

«Ko tad šis, gul?»

«Gul.» >

«Nu labi; es aiziešu pie viņa.»

Ivans Ivanovičs apģērbās, paņēma rokās zarainu nūju suņu atgaiņāšanai, tāpēc ka Mirgorodā tos sastop ielās daudz vai­rāk nekā cilvēkus, un gāja.

Kaut ari Ivana Nikiforoviča pagalms bija līdzās Ivana Iva­noviča pagalmam un varēja pārkāpt no viena otrā pār ze­deņu žogu, taču Ivans Ivanovičs devās pa ielu. No šīs ielas bija jāiegriežas šķērsielā, kas bija tik šaura, ka, ja tur gadī­jās sastapties divi vienzirga aizjūgiem, tad tie nevarēja vairs nekur pabraukt un palika tādā stāvoklī līdz tam laikam, ka­mēr tos, satvertus aiz pakaļējiem riteņiem, izvilka katru pre­tējā virzienā uz ielas; bet kājnieks izrotājās kā puķēm ar dadžiem, kas auga abās pusēs gar žogu. Uz šo šķērsielu iznāca no vienas puses Ivana Ivanoviča šķūnis, no otras — Ivana Nikiforoviča klēts, vārti un baložu mājiņa. Ivans Ivanovičs pienāca pie vārtiem, noklaudzināja kliņķi: no iekšas sacēlās suņu reja; bet raibais bars, astes luncinādams, drīz devās atpakaļ, ieraudzījis, ka šī bija pazīstama seja. Ivans Ivano­vičs pārgāja pagalmam, ko raiboja mājas baloži, kurus Ivans Nikiforovičs pašrocīgi baroja, arbuzu un meloņu mizas, vie­tām zālīte, vietām salauzts ritenis vai mucas stīpa, vai arī vārtījās puika nosmulētā kreklā: glezna, kādu mīl māksli­nieki! Izkarināto drēbju ēna klāja gandrīz visu pagalmu un sniedza tam zināmu vēsumu. Sieva saņēma viņu ar paklanī- šanos un, pavērtu muti, palika stāvam uz vietas. Mājas priekšu greznoja lievenis ar nojumi uz divi ozola stabiem, nedrošs patvērums no saules, kas šai laikā Mazkrievijā nemīl jokot un aplej ceļinieku no kājām līdz galvai karstiem sviedriem. No tā var redzēt, cik stipra bija Ivana Ivanoviča vēlēšanās iegūt nepieciešamo lietu, kad viņš no­lēma iziet.laukā šādā laikā, pārkāpdams pat savu pastāvīgo paradumu, pastaigāties tikai vakarā! Istaba, kurā Ivans Ivanovičs iegāja, bija pilnīgi tumša, jo slēģi bija aizvērti, un saules stars, iziedams caur caurumu, kas bija ierīkots slēģī, izskatījās varavīksnes krāsā un. atdurdamies pretējā sienā, zīmēja uz tās raibu ainavu ;u niedru jumtiem, kokiem un pagalmā izkarinātām drēbēm, tikai visu ačgārnā veidā. Viss tas piešķīra istabai kaut kādu brīnišķīgu pusgaismu.

Читать дальше