NIKOLAJS GOGOLIS: STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU

Tiesas sanāksme sākās jau no rīta. Tiesnesis, diezgan pil­nīgs cilvēks, kaut gan mazliet tievāks par Ivanu Nikiforo­viču, labsirdīgu seju, taukiem notraipītā uzsvārcī, ar pīpi un tējas tasi, sarunājās ar ierēdni. Tiesnesim lūpas bija zem paša deguna, un tāpēc viņa deguns varēja ostīt virsējo lūpu pēc sirds patikšanas. Šī lūpa kalpoja viņam tabakdozes vietā, jo tabaka, ko adresēja degunam, gandrīz vienmēr izbira uz tās. Tātad tiesnesis sarunājās ar ierēdni. Meiča, kurai bija kailas kājas, turēja nomalis paplāti ar tasēm.

Galda galā sekretārs lasīja lietas lēmumu, bet tik vienmuļā un žēlabainā tonī, ka pats notiesājamais iemigtu klausoties. Tiesnesis, bez šaubām, to būtu izdarījis pats pirmais, ja ne­būtu iesaistījies interesantā sarunā.

«Es tīši centos izzināt,» runāja tiesnesis, piestrēbdams-. tēju no jau atdzisušas tases, «kā to dara, lai viņi labL.

dziedātu. Man bija labs strazds, priekš gadiem divi. Nu un? Pēkšņi pilnīgi samaitājās, sāka dziedāt, dievs zina ko; jo tālāk, sliktāk, sliktāk; sāka šļupstēt, aizsmakt, — kaut .vai ārā svied! Un taču pavisam nieks! Tas notiek, lūk, kāpēc: zem riklītes uzmetas bumbulītis, mazāks par zirnīti. Sis bumbulītis tikai jāpārdur ar adatu. Man to iemācīja Zachars Prokofjevičs, un, proti, ja gribat, es jums izstāstīšu, kā tas notika: atbraucu es pie viņa …»

«Pavēlēsiet, Demjan Demjanovič, lasīt otru?» pārtrauca sekretārs, jau dažas minūtes nobeidzis lasīšanu.

«Vai jūs jau izlasījāt? Iedomājieties, cik ātri! Es pat nekā nedzirdēju! Kur tad tas ir? Dodiet to šurp, es parakstīšu. Kas jums tur vēl ir?»

«Kaz;.ka Bokitjkas lieta par zagto govi.»

«Labi, lasiet! Jā, atbraucu es pie viņa… Es varu pat jums sīki izstāstīt, kā viņš pacienāja mani. Pie degvīna bija pasniegts baliks, viens pats. Jā, ne jau no mūsu balika, ar ko» (pie šiem vārdiem tiesnesis paklakšķināja ar mēli un pasmaidīja, pie kam viņa deguns paostīja savu pastāvīgo tabakdozi) «ar ko pacienā mūsu Mirgorodas kolonialpreču veikals. Siļķi es neēdu, jo, kā jūs paši zināt, man no tās rodas grēmenis pakrūtē; bet ikrus nogaršoju: brīnišķīgi ikri! nav vārdam vietas, lieliski! Pēc tam es izdzēru firziķu šņabi, uzlietu naglenēm. Bija arī ar safranu; bet ar safranu, kā jūs paši zināt, es nelietoju. Tas, redziet, ir ļoti labi: vis­pirms, kā saka, iekairināt apetitu un pēc tam jau to pie­pildīt … A! auss lai dzird, acs lai redz …» iesaucās piepeši tiesnesis, ieraudzījis iekšā nākošo Ivanu Ivanoviču.

«Dievs palīdz! Vēlu labu veselību!» sacīja Ivans Ivanovičs, klanīdamies uz visām pusēm ar viņam vienam raksturīgo laipnību. Mīļais dievs, kā viņš prata apburt visus ar savu izturēšanos! Tāda smalkuma es nekur neesmu redzējis. Viņš ļoti labi zināja pats savu vērtību un tāpēc uz vispārējo cieņu skatījās kā uz ko pienācīgu. Tiesnesis pats pasniedza krēslu Ivanam Ivanovičam, viņa deguns ievilka no augšlūpas visu tabaku, kas arvien bija viņa lielās labpatikas pazīme.

«Ar ko pavēlēsiet pacienāt jūs, Ivan Ivanovič?» jautāja viņš, «vai nepavēlēsiet tasi tējas?»

«Nē, ļoti pateicos,» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās. *

«Esiet tik laipns, vienu tasīti!» atkārtoja tiesnesis.

«Nē, pateicos. Ļoti priecājos par viesmīlību!» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās.

«Vienu tasi!» atkārtoja tiesnesis.

«Nē., nerūpējieties, Demjan Demjanovič!» Pēc šiem vār­diem Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.

«Tasīti?»

«Isiu lai tad arī varbūt tasīti,» teica Ivans Ivanovičs un iz­stiepa roku pret paplāti.

Kungs dievs! kas par smalkuma bezdibeni var slēpties cil­vēkā! Nevar izteikt, cik patīkamu iespaidu rada šāda rīcība!

«Vai nepavēlēsiet vēl tasīti?»

«Padevīgi pateicos,» atbildēja Ivans Ivanovičs, likdams uz paplātes apgāzto tasi un klanīdamies.

«Parādiet laipnību, Ivan Ivanovič!»

«Nevaru; ļoti pateicos.» Pēc šiem vārdiem Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.

«Ivan Ivanovič! parādiet draudzību, vienu tasīti!»

«Nē, ļoti pateicos par pacienājumu.» To sacījis, Ivans Iva­novičs paklanījās un apsēdās.

«Tikai tasīti! Vienu tasīti!»

Ivans Ivanovičs izstiepa roku pret paplāti un paņēma tasi.

Ak tu piķis! Kā gan var, kā prot cilvēks uzturēt savu cieņu!

«Man, Demjan Demjanovič,» runāja Ivans Ivanovičs, dzer­dams pēdējo malku, «man ar jums ir neatliekamas darīšanas: es iesniedzu sūdzību.» Pēc tam Ivans Ivanovičs nolika tasi un izņēma no kabatas aprakstītu zīmogpapīra lapu. «Sūdzību pret manu naidnieku, pret zvērinātu naidnieku.»

«Pret ko tad tas ir?»

«Pret Ivanu Nikiforoviču Dovgočchunu.»

Pie šiem vārdiem tiesnesis gandrīz nokrita no krēsla. «Ko jūs sakāt!» sacīja viņš, sasizdams rokas; «Ivan Ivanovič! vai jūs tas esat?»

«Paši redzat, ka es.»

«Dievs ar jums un visi svētie! Kā! Jūs, Ivan Ivanovič, esat kļuvis par Ivana Nikiforoviča ienaidnieku! Vai jūsu mute to saka? Atkārtojiet vēl! Vai tik kāds aiz muguras jums nav noslēpies, kas runā jūsu vietā? …»

«Kas tad te neticams? Es nevaru uz viņu skatīties: viņš man nodarīja nāvīgu plrestību, apvainoja manu godu.»

«Visusvētā trīsvienība! Kā gan lai es nu pārliecinu mā­miņu? Un viņa, vecenīte, katru dienu, līdz ko mēs sanaido­jamies ar māsu, saka: «Jūs, bērniņi, dzīvojat savā starpā kā suņi. Kaut jūs ņemtu priekšzīmi no Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča: tie tik ir draugi ka draugi! kas par drau­giem! kas par cienījamiem ļaudīm!» Te tev nu bija draugi! Izstāstiet, par ko tad tas? kā?»

«Šī lieta ir delikātā, Demjan Demjanovič! vārdiem to ne­var izstāstīt: pavēliet labāk izlasīt lūgumu. Lūk, ņemiet no šīs puses, te pieklājīgāk.»

«Izlasiet, Taras Tichonovič!» sacīja tiesnesis, pagriezies pret sekretāru. Tarass Tichonovičs paņēma lūgumu un, no- šņaucies, kā šņaucas visi sekretāri apriņķa tiesās, ar divi pirkstu palīdzību, sāka lasīt:

«Mirgorodas apriņķa muižnieka un muižtura Ivana, Ivana dēla, Pererepenka lūgums; bet par ko, tam seko punkti:

«1) Visai pasaulei pazīstamais ar savām dievam pretīgām, riebumu radošām un katru mēru pārsniedzošām pretlikumī­gām izdarībām muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, šā 1810. gada jūlija 7. dienā nodarīja man nāvīgu pārestību, kā personīgi, kas attiecas uz manu godu, tā arī tādā pašā mērā pazemodams un apkaunodams manu stāvokli un vārdu. Šis muižnieks pie tam arī pats ir zemiska izskata, viņa rak­sturs ir ķildīgs un pilns dažāda veida dieva zaimošanām un lamu vārdiem …»

Te lasītājs mazliet apstājās, lai no jauna izšņauktos, bet tiesnesis labvēlībā salika rokas un tik runāja pie sevis: «Kas par drošu spalvu! Dievs kungs! kā šis cilvēks raksta!»

Ivans Ivanovičs lūdza lasīt tālāk, un Tarass Tichonovičs turpināja:

«Šis muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, kad es ierados pie viņa ar draudzīgiem priekšlikumiem, nosauca mani publiski apvainojošā un manu godu aizskarošā vārdā, un, proti, par «zostēviņu», tai laikā, kad visam Mirgorodas apriņķim ir zināms, ka par šādu nekrietnu dzīvnieku es ne­kad neesmu saucies un arī uz priekšu saukties neesmu no­domājis Bet kā pierādījums manai dižciltīgai dzimšanai ir tas, ka metriskajā grāmatā, kas atrodas Triju Svētītāju baz­nīcā, ir ierakstīta tiklab manas dzimšanas diena, kā arī ma­nis saņemtā kristība. Bet «zostēviņš», kā zināms visiem, kas kaut cik saprot no zinātnēm, nevar būt ierakstīts metriskajā grāmatā, jo «zostēviņš» ir nevis cilvēks, bet putns, kas jnu katram, pat tādam, kas nav bijis seminārā, pilnīgi zinām… Bet šis ļaundabīgais dižciltīgais, to visu zinādams, ne ar kādu citu nolūku, kā sagādāt manam stāvoklim un amatam nāvīgu apvainojumu, nolamāja mani šai nekrietnā vārdā.