Nikolajs Gogolis - Revidents

Nikolajs Gogolis

No krievu valodas tulkojis Andrejs Upīts, 1948

Revidents

1836

Nevaino spoguli, ja mūlis pašam šķībs.

Tautas paruna

PERSONAS

Antons Antonovičs Skvozņiks-Dmuchanovskis— pilsētas priekšnieks.

Anna Andrej evna — viņa sieva.

Marija Antonovna — viņa meita.

Lūkass Lukičs Chlopovs — skolu pārraugs.

Viņa sieva.

Amoss Fjodorovičs Ļapkins-Tjapkins — tiesnesis.

Artemijs Filipovičs Zemļaņika — patversmju aizgādnis.

Ivans Kuzmičs Spekins — pastmeistars.

Pēteris Ivanovičs Dobčinskis— muižnieks

Pēteris Ivanovičs Bobčinskis— muižnieks

Ivans Aleksandrovičs Chļestakovs — ierēdnis no Pēterburgas.

O s i p s — viņa kalps.

Kristijans Ivanovičs Hibners — apriņķa ārsts.

Fjodors Andrej evičs — atvaļināts ierēdņis, cienītās personas pilsētā.

Ļuļukovs Ivans Lazarevičs Rastakovskis— atvaļināts ierēdņis, cienītās personas pilsētā.

Stepans Ivanovičs Korobkins— atvaļināts ierēdņis, cienītās personas pilsētā.

Stepans Iļjičs Uchovertovs— civils pristavs.

Svistunovs — policists.

Pugovicins — policists.

Deržimorda — policists.

Abduļins — tirgotājs.

Fevronija Petrovna Pošļepkina — atslēdznieka sieva.

Kāda apakšoficiera atraitne.

M i š k a — pilsētas priekšnieka kalps.

Viesnīcas sulainis.

Viesi un viešņas, tirgotāji, pilsoņi, lūdzēji.

RAKSTURI UN KOSTĪMI

Aizrādījumi aktieriem.

Pilsētas priekšnieks, dienestā jau novecojis, savā ziņā diezgan gudrs cilvēks. Lai ari kukuļu ņēmējs, taču izturas visai solīdi, diezgan nopietns, drusku pat kā prātotājs; runā ne skani, ne klusu, ne par daudz, ne par maz. Katrs vārds viņam svarīgs. Sejas panti rupji un cieti kā katram, kas grūtu dienestu sācis no zemākajām pakāpēm. Pāreja no bailēm uz priekiem, no nekrietnības uz augstprātību diezgan ātra, kā jau cilvēkam ar rupji attīstītām dvēseles tieksmēm. Parasti viņš ģērbjas mundierī ar zīmotnēm un jājamos zābakos ar piešiem. Mati viņam īsi apcirpti, pasirmi.

Anna Andrejevna, viņa sieva, mazpilsētas koķete, vēl ne pārāk gados; augusi, pusē romānus un albumus lasot, pusē rūpēs par pieliekamo un meitistabu. Ļoti ziņkārīga, gadījumā arī lielīga. Dažreiz dabū virsroku pār vīru tikai tāpēc, ka tas neattopas, ko tai atbildēt; bet viņas vara attiecas tikai uz sīkumiem un izpaužas rājienos un izzobojumos. Pa lugas izrādes laiku viņa četras reizes pārģērbjas dažādās drēbēs.

Chļestakovs, jauns cilvēks, gadus divdesmit trīs vecs, tieviņš, sīciņš, padumjš, un, kā saka, galvā tam vējš — viens no tiem cilvēkiem, ko kancelejās sauc par vistukšākajiem. Runā un rīkojas bez kādas pārlikšanas. Nav spējīgs piegriezt pastāvīgu uzmanību kaut kādai domai. Valoda saraustīta, vārdi pavisam negaidīti sprūk no mutes. Jo vairāk šīs lomas tēlotājs parāda labsirdības un naivuma, jo labāk. Ģērbies pēc modes.

O s i p s, kalps, tāds, kādi parasti ir kalpi jau gados. Runā nopietni, skatās mazliet uz zemi, prātotājs, mīl savā nodabā izsacīt pamācības savam kungam. Balss viņam arvien gandrīz vienlaida, sarunā ar kungu pieņem bargu, strupu, pat mazliet rupju izteiksmi. Viņš ir gudrāks par savu kungu, tāpēc ātrāk visu apķer, bet nemīl daudz runāt un ir kluss blēdis. Apģērbs — pelēki vai zili, nonēsāti svārki.

Bobčinskis un Dobčinskis, abi maza auguma, īsiņi, ļoti ziņkārīgi; viens otram ārkārtīgi līdzīgi; abi ar nelieliem vēderiņiem, abi runā ātri un ārkārtīgi daudz piepalīdz ar žestiem un rokām. Dobčinskis mazlietiņ garāks un nopietnāks par Bob-činski, bet Bobčinskis pašpaļāvīgāks un dzīvāks par Dobčinski.

Ļapkins-Tjapkins, tiesnesis, cilvēks, kas izlasījis piecas vai sešas grāmatas, tāpēc drusku brīvdomīgs. Ļoti mīl apķērību, tāpēc katram savam vārdam piešķir svaru. Viņa tēlotājam jāpatur vienmēr svarīga seja. Runā basā, pagari stiepdams, ar čerkstoņu un šņākoņu kā vecmodīgs sienas pulkstenis, kas papriekšu šņāc un tad vēl tikai sit.

Z e m ļ a ņ i k a, patversmju aizgādnis, ļoti resns, smags, tūļīgs un neveikls cilvēks, bet ar visu to ošķerīgs un blēdīgs. Ļoti pakalpīgs un nemierīgs.

Pastmeistars, vientiesīgs līdz naivumam.

Pārējām lomām sevišķa paskaidrojuma nevajag, tāpēc ka viņu oriģināli gandrīz vienmēr acu priekšā.

Aktieru kungiem jāpiegriež vērība sevišķi pēdējam skatam. Beidzamajam pateikta­jam vārdam kā elektriskai dzirkstelei spēji jāsatrauc visi reizē, piepeši. Visai grupai vienā acumirklī jāpārmaina savs stāvoklis. Pārsteiguma saucienam no visu sieviešu mutēm jāatskan reizē, kā no vienas pašas krūts. Šo aizrādījumu neievērošana var sa­maitāt visu efektu.

PIRMAIS CĒLIENS

Istaba pilsētas priekšnieka nama.

PIRMAISSKATS

Pilsētas priekšnieks, patversmju aizgādnis, skolu pārraugs, ties­nesis, pristavs, ārsts un divi policisti.

Pilsētas priekšnieks. Kungi, es jūs ataicināju, lai pavēstītu jums gaužām nepatīkamu ziņu: pie mums brauc revidents.

Amoss Fjodorovičs. Kā, revidents?

A r t e m i j s F i 1 i p o v i č s. Kā, revidents?

Pilsētas priekšnieks. Revidents no Pēterburgas, incognito! Un turklāt vēl slepenā uzdevumā.

Amoss Fjodorovičs. Še tev bij!

Artemijs Filipovičs. Ja ķezu nav, tad tīšām jālaiž virsū!

Lūkass Lukičs. Ak kungs un dievs! Un vēl slepenā uzdevumā!

Pilsētas priekšnieks. Es to jau it kā paredzēju: izgājušo nakti man visu nakti sapnī rādījās divas tādas savādas žurkas. Tiešām, savu mūžu tādas neesmu redzējis: melnas, nedabiski lielas! pienāk, ap­osta — un atkal aiziet prom. Bet es jums labāk izlasīšu vēstuli, ko saņēmu no Andreja Ivanoviča Čmichova — jūs, Artemij Filipovič, viņu pazīstat. Viņš raksta tā: «Mīļais draugs, kūm un labdari (murmina pusbalsī, acīm ātri pārskriedams) … un paziņot tev.» Ā! te ir: «Starp citu steidzos tev paziņot, ka atbraucis ierēdnis ar uzdevumu apskatīt visu guberņu, bet it sevišķi mūsu apriņķi» (nozīmīgi paceļ pirkstu uz augšu). «Es to uzzināju no visticamākiem cilvēkiem, lai ari viņš izlie­kas par vienkāršu privātpersonu. Zinādams, ka tev kā kuram katram citam savi grēciņi, jo tu esi gudrs cilvēks un garām nelaidīsi neko, kas pats lien rokās …» (apstādamies) nu, te pašu lietās … «tad dodu tev padomu uzmanīties: viņš var atbraukt kuru katru stundu, ja tik nav jau atbraucis un nedzīvo kur incognito… Vakardien es….» Nu, tur nāk ģimenes būšanas: «māsa Anna Kjrilovna līdz ar savu vīru atbraukusi pie mums; Ivans Kjrilovičs ļoti pieņēmies resnumā un vienmēr vēl spēlē vijoli…» un tā tālāk, un tā tālāk. Redziet, kungi, kādas tās lietas!

Amoss Fjodorovičs. Jā, savādas lietas, tiešām savādas. Par velti tas nav.

Luka Lukičs. Bet kādēļ, Anton Antonovič, par ko? Kādēļ pie mums sūta revidentu?

Pilsētas priekšnieks. Kādēļ! Laikam jau tāds likteņa lē­mums! (Nopūties.) Līdz šim, paldies dievam, ikreiz nogriezās kādā citā pilsētā; nu pienākusi arī mūsējās reize.

Amoss Fjodorovičs. Man liekas, Anton Antonovič, ka še kāds smalkāks un vairāk politisks iemesls. Lieta, lūk, šitāda. Krievijā … ja … grib iesākt karu, un ministerija, redziet, sūta ierēdni izlūkot, vai kur nav nodevēji.

Pilsētas priekšnieks. Ek nu, kur aizbrauca! Un vēl sakās gudrs cilvēks! Apriņķa pilsētā nodevēji! Vai tad pie robežas dzīvojam, vai? No šejienes vari trīs gadus braukt, ne līdz kādai svešai valstij neaizbrauksi.