Nikolajs Gogolis: Revidents

CETURTAIS SKATS

Chļestakovs, Osips un sulainis.

Sulainis. Saimnieks lika prasīt, ko jums vajagot.

Chļestakovs. Labdien, draudziņ! Nu, kā iet, esi vesels?

Sulainis. Paldies dievam!

Chļestakovs. Nu, un kā jums iet ar viesnīcu? Viss iet labi? Sulainis. Jā, paldies dievam, viss labi.

Chļestakovs. Iebraucēju daudz?

Sulainis. Jā, pietiekoši.

Chļestakovs. Klausies, mīļais, man vēl līdz šim nav pusdienas atnestas, tad nu, lūdzams, pamudini, lai drīzāk — redzi, man tūliņ pēc pusdienas ir kāds darbs.

Sulainis. Jā, bet saimnieks sacīja, ka vairāk nedošot. Viņš pat gribēja šodien iet žēloties pilsētas priekšniekam.

Chļestakovs. Kādēļ tad žēloties? Apdomā vien, mīļais, tu pats, kas tā par būšanu; man taču vajag ēst. Šitā es varu pavisam novājoties. Man ļoti gribas ēst; to es tev bez joka saku.

Sulainis. Lai ar. Viņš saka: «Ēst viņam nedošu, kamēr nebūs samaksājis par veco.» Tāda nu bij viņa atbilde.

Chļestakovs. Nu, tu pārliecini viņu, pierunā.

Sulainis. Ko tad es viņam lai saku?

Chļestakovs. Izskaidro viņam pamatīgi, ka man gribas ēst. Nauda, nu, tā par sevi… Viņš domā, ja viņam, zemniekam, tas nekas nav, dienu iztikt bez ēšanas, tad citiem ar tāpat. Kas par iedomām?

Sulainis. Nu labi, pateikšu.

PIEKTAIS SKATS

Chļestakovs (viens).

Tas nu būs slikti, ja viņš pavisam it neko nedos ēst. Tā gribas, kā vēl nekad nav gribējies. Vai no drēbēm vēl kaut ko nevarētu laist pasaulē? Vai nepārdot tās pašas bikses? Nē, labāk tad pabadoties, bet mājās jāpārbrauc Pēterburgas uzvalkā. Žēl, ka Jochims negribēja izīrēt karieti, smalki būtu bijis, velns lai parauj, karietē pārbraukt mājās, pie­griezt tā slaidi pie kaimiņu muižnieka lieveņa — priekšā lukturi, uz kāpšļa Osips, livrejā tērpts. Varu iedomāties, kā visi tad satrauktos! «Kas tas tāds, no kurienes?» Ienāk sulainis (izstiepdamies, sulaini tēlodams): «Ivans Aleksandrovičs Chiestakovs no Pēterburgas — pavēlēsiet pie­ņemt?» Tie tītari pat nezin, ko nozīmē «pavēlēsiet pieņemt.» Tur, ja kād­reiz atbrauc kāds mūlāps muižnieks, tūliņ lāčo taisni viesistabā iekšā. Pieej pie kādas glītas jaunkundzītes: «Jaunkundz, kā es …» (berzē rokas un pašvīkstina kāju). Tpū! (spļauj). Tā gribas ēst, ka pavisam nelabi metas.

SESTAIS SKATS

Chiestakovs, Osips, vēlāk sulainis.

Chļestakovs. Nu, kas ir?

Osips. Pusdienas nes!

Chļestakovs (plaukstas sizdams un sēdus palēkdamies). Nes! Nes! Nes!

Sulainis (ar šķīvjiem un salveti). Vēl pēdējo reizi saimnieks jums dod.

Chļestakovs. Nu, saimnieks, saimnieks… Es nospļaujos par tavu saimnieku. Kas tev tur ir?

Sulainis. Zupa un cepetis.

Chļestakovs. Kā, tikai divi ēdieni?

Sulainis. Tikai.

Chļestakovs. Kas par blēņām! es to neņemu pretī. Saki tu vi­ņam, kas tad tā īsteni ir par būšanu! … Tas ir par maz.

Sulainis. Nē, saimnieks saka, ka vēl par daudz.

Chļestakovs. Bet mērces kāpēc nav?

Sulainis. Mērces nav.

Chļestakovs. Kādēļ nav? Es pats pirmiņ, gar virtuvi iedams, redzēju, ka tur daudz tika gatavots. Un ēdamistabā šorīt divi tādi īsiņi cilvēciņi ēda lasi un vēl daudz ko.

Sulainis. Ir jau nu gan, teiksim, bet nav.

Chļestakovs. Kā nav?

Sulainis. Nu tā — nav.

Chļestakovs. Un lasi, un zivis, un kotletes?

Sulainis. Jā, bet tas priekš tādiem, kas labāki.

Chļestakovs. Ak tu muļķis!

Sulainis. I-jā.

Chļestakovs. Sivēns tu gatavais … Kā tad tie ēd, bet es neēdu? Velns lai parauj, kāpēc es nevaru tāpat? Vai tie nav tādi paši iebraucēji kā es?

Sulainis. Zināma lieta, ka nav tādi.

Chļestakovs. Kādi tad?

Sulainis. Par sevi protams, kādi! viņi, kā zināms: viņi maksā naudu.

Chļestakovs. Es ar tevi, muļķi, neiešu strīdēties. (Uzlej zupu un ēd.) Kas tad tā tāda par zupu? Ūdeni tu te bļodā esi ielējis: nekādas garšas nav, tikai smaka. Šitādu zupu es negribu, dod man citu.

Sulainis. Dodiet šurp. Saimnieks sacīja: ja negribat, tad ne­vajag ar.

Chļestakovs (ar roku aizsargādams ēdienu). Nu, nu, nu … liec mieru, muļķi! Tu esi paradis ar citiem tā apieties: es, brāl, esmu no citas sugas! Ar mani tu pielūko… (Ēd.) Ak kungs, kas tā par zupu! (Ēd.) Man liekas, neviens cilvēks pasaulē nav ēdis tādu zupu: tādas kā spal­vas sviesta vietā. (Griež vistas galu.) Ai, ai, ai, kas tā par vistu! Dod šurp cepeti! Tur vēl palikās drusku zupas, ņem, Osip, sev. (Griež cepeti.) Kas tas par cepeti? Tas nav cepetis.

Sulainis. Kas tad tas ir?

Chļestakovs. Velns viņu sazin, kas tas ir, bet cepetis gan ne. Te jau cirvis izcepts gaļas vietā. (Ēd.) Krāpnieki, blēži! Ko viņi dod ēst! Žokļi sāks sāpēt, kamēr apēdīs vienu tādu gabaliņu. (Baksta zobus ar pirkstiem.) Nelieši! Bet gluži tā kā koka miza — nekā nevar izdabūt laukā, zobi paliks melni no šitāda viruma. Krāpnieki! (Noslauka muti salvetē.) Vairāk nekā nav?

Sulainis. Nav.

Chļestakovs. Blēži! Nelieši! Kaut jel mērci devuši vai kādu saldumu. Zuļiki! Plēst tikai zin iebraucējus.

Sulainis (kopā ar Osipu novāc un aiznes traukus).

SEPTĪTAIS SKATS

Chļestakovs, vēlāk 0 s i p s.

Chļestakovs. Tiešām, liekas, it kā nebūtu ēdis; vēl vairāk sagri­bējās. Bijusi sīka nauda, sūtītu uz tirgu, lai kaut kliņģeri nopērk.

Osips (ienāk). Tur diez kādēļ pilsētas priekšnieks atbraucis, ap­vaicājas un prasa pēc jums.

Chļestakovs (pārbijies). Še tev! Tas lops, traktiernieks, jau paspējis nosūdzēt. Ja nu viņi mani tiešām stiepj uz cietumu? Nu ko? Pieklājīgā kārtā, es gandrīz… nē, nē, es negribu! Tur patiesībā vazājās oficieri un citādi ļaudis, un es kā par nelaimi jau saskatījos un samirk­šķinājos ar kādu tirgotāja meitiņu … Nē, es negribu … Un ko viņš patiešām? kā viņš īstenībā iedrošinās? Vai es" viņam esmu kāds tirgonis vai amatnieks? (Drošinādams sevi, taisni izstiepdamies.) Es viņam teikšu: «Kā jūs iedrošināties? Kā jūs…» (Durvju rokturis pagriežas; Chļestakovs nobāl un saraujas.)

ASTOTAIS SKATS

Chļestakovs, pilsētas priekšnieks un Dobčinskis.

(Pilsētas priekšnieks ienācis apstājas. Abi ar Chļestakovu izbijušies, ieplestām acīm brīdi skatās viens otrā.)

Pilsētas priekšnieks (mazliet saņēmies, rokas gar sāniem). Pazemīgi sveicinām! …

Chļestakovs (palokās). Man ir tas gods! …

Pilsētas priekšnieks. Atvainojiet.

Chļestakovs. Nekas, nekas …

Pilsētas priekšnieks. Man kā šīs pilsētas priekšniekam pienākums rūpēties par to, lai iebraucējiem un visiem labdzimušiem cil­vēkiem neceltos nekādas neērtības …

Chļestakovs (sākumā drusku stostās, uz beigām runā skaļi). Jā, ko lai dara? … Nav mana vaina … Es tiešām samaksāšu … Man atsūtīs no muižas. (Bobčinskis iebāž galvu pa durvīm.) Viņš ir vairāk vainīgs: gaļu man dod tik cietu kā koka gabalu; un zupa — velns viņu zina, ko viņš tur bij ielējis, es to izgāzu pa logu laukā. Veselām dienām viņš mani badā mērdē… tēja tāda savāda: pēc zivīm smird, ne pēc tējas. Kādēļ tad mani… Kas par iedomām!

Pilsētas priekšnieks (nobijies). Atvainojiet, es tiešām ne­esmu vainīgs. Tirgū man gaļa vienmēr laba. Cholmogoras tirgoņi ieved, tie ir krietni cilvēki un uzvedas labi. Es patiešām nezinu, kur viņš ņem tādu. Bet, ja jau jums še nepatīk, tad… Atļaujiet jūs lūgt braukt man līdzi uz citu dzīvokli.

Chļestakovs. Nē, es negribu! Saprotu, ko nozīmē uz citu dzīvokli: tas ir — uz cietumu. Jā, kas jums par tiesību? Kā jūs iedrošināties! … Ziniet… es, es Pēterburgā kalpoju. (Sadūšojas.) Es, es, es …