Nikolajs Gogolis: PĒTERBURGAS STĀSTI

Nikolajs Gogolis

PĒTERBURGAS STĀSTI

Nav nekā skaistaka par Ņevas prospektu, vismaz Peterburga nav; šai pilsētai tā ir galvenā rota. Ar ko tikai nelepojas šī iela — mūsu pilsētas jaukums! Zinu, ka neviens no tās bālajiem ierēdņiem, kas te dzīvo, ne pret kādiem labumiem nemainīs Ņevas prospektu. Ne vien tas, kuram divdesmit pieci gadi, krāšņas ūsas un mugurā brīnišķīgi šūti svārki, bet ari tas, kuram uz zoda rēgojas balti rugāji un pauris gluds kā sudraba bļoda, — ari tas sajūsmā par Ņevas prospektu. Un dāmas! Ai, dāmām Ņevas prospekts vēl tīkamāks! Un kam gan tas nepatīk? Tikko uzej uz Ņevas prospekta, tūdaļ redzi: viss kust un ņudz no staigātājiem. Un, ja ari kādam ir svarīgas darīšanas, taču, galvoju, ikviens, ticis uz prospekta, aizmirsīs visas vaja­dzības. Te ir tā vienīgā vieta, kur cilvēki nenāk, nepie­ciešamības spiesti, kur viņus nedzen vajadzība un merkan- tilas intereses, kas pārņēmušas visu Pēterburgu. Šķiet, cilvēki, kurus satiekam Ņevas prospektā, ir mazāki egoisti nekā tie, kuri iet kājām vai brauc auļojošās karietēs un droškās pa Jūras,

Zirņu, Liteinajas un citām ielām, — tiem sejās allaž redzama al­katība, savtīgums un aprēķins. Ņevas prospekts sasaista visu Pēterburgu. Te Pēterburgas vai Vīborgas puses iedzīvo­tājs, kurš vairākus gadus nav apmeklējis savu paziņu Peskos vai pie Maskavas aizšķēršļa, var būt pārliecināts, ka ar to obligāti satiksies. Neviena adrešu grāmata, ne ziņu birojs nesniegs tik precīzas ziņas kā Ņevas prospekts. Visvarenais Ņevas prospekts! Vienīgā pastaigas vieta Pēterburgā, kur tik maz promenādes laukumu. Cik tīri noslaucītas šā prospekta ietves, un, vai dieviņ, cik daudz kāju to minušas! To skāris gan netīrais, lācīgais atvaļināta kareivja zābaks, zem kura smaguma, šķiet, pat granīts plaisā, gan mazītiņā, kā dūmi vieglā jauniņas dāmas kurpīte, kamēr pašas valkātājas galva, līdzīgi saul- griezei, pievērsusies spožajiem veikalu logiem kā saulei, gan cerību pilna praporščika zobens prospektā ierāvis dziļu rievu — itin visi te pamet vai nu spēka varenības, vai vājuma pēdas. Un cik strauja fantasmagorija te norit vienas dienas laikā vien! Cik pārmaiņu šis prospekts pieredz diennaktī! Sāksim no paša rīta agruma, kad visa Pēterburga smaržo pēc karstas, tikko kā ceptas maizes un pilna ar nodriskātās drēbēs un salubēs tērptām večām, kuras dodas uz baznīcām un uzmācas līdz­cietīgajiem gājējiem. Tad Ņevas prospekts ir tukšs: turīgie veikalu īpašnieki un to komiji vēl guļ savos audekla kreklos vai arī ziepē savu dižciltīgo vaigu un dzer kafiju; ubagi pulcē­jas pie konditoreju durvīm, kur nomiegojies viesmīlis, kurš vakar kā spārnos lidoja ar šokolādi, tagad izvelkas ar slotu rokā, bez kaklasaites un pamet tiem sacietējušus pīrādziņus un ēdiena paliekas. Pa ielām slāj darbaļautiņi; dažreiz to šķērso laucinieki, kas steidzas uz darbu, ieāvušies kaļķiem notrieptos zābakos, kurus nespētu nomazgāt pat ar tīrību izdaudzi­nātais Katrīnas kanāls. Sai laikā parasti dāmām te staigāt ne­klājas, tāpēc ka krievu ļaudis cieni tik asus izteicienus, kādus viņas droši vien pat no skatuves nedabū dzirdēt. Dažreiz miegu neizgulējis ierēdnis aizvelkas ar portfeli padusē, ja pāri Ņevas prospektam ved viņa ceļš uz departamentu. Droši var teikt, ka šai laikā, tas ir, līdz pulksten divpadsmitiem, Ņevas prospekts nevienam nav mērķis, bet ir tikai līdzeklis: tas pa­mazām pildās ar ļaudīm, kam sava nodarbošanās, savas rūpes, sa\i>s nepatikšanas, un šie ļaudis nepavisam nedomā par pro­spektu. Laucinieku nodarbina desmitkapeiku gabals vai septiņi kapara graši, veči un večas plātās ar rokām vai sarunājas paši ar sevi, dažreiz visai spēcīgi žestikulēdami, taču viņos neviens neklausās un nesmejas par viņiem, varbūt tikai puikas, kuri savos pašaustajos nātnajos svārķeļos, ar tukšiem stopiem vai gataviem zābakiem rokās zibens ātri skraida pa Ņevas prospektu. Sai stundā, lai kā jūs būtu apģērbies, kaut vai plat­males vietā galvā uzlicies naģeni, kaut vai apkakle jums būtu pārāk, tālu izlīdusi no kaklasaites, — neviens to nepamanīs.

Pulksten divpadsmitos Ņevas prospektam uzbrūk visu nāciju mājskolotāji ar saviem audzēkņiem batista apkaklītēs. Angļu Džonsi un franču Koki soļo, pie rokas vezdami viņu tēvišķai gādībai uzticētos audzēkņus, un pieklājīgi un solīdi tiem skaidro, ka izkārtnes pie veikaliem liek tāpēc, lai ar to palīdzību uz­zinātu, kas atrodams veikalu iekšienē. Mājskolotājas, bālās misis un sārtās slāvietes, cēli iet aiz savām viegliņajām vēj- grābslēm meitenēm, pavēlot tām mazliet augstāk pacelt plecu un turēties taisnāk; vārdu sakot, šai laikā Ņevas prospekts ir pedagoģijas prospekts. Bet, jo tuvāk pulksten diviem, jo vairāk sarūk mājskolotāju, pedagogu un bērnu skaits; beidzot viņus izspiež maigie tēvi, kuri ved zem rokas savas raibās, daudz­krāsainās, nervozās draudzenes. Pamazām to sabiedrībai pie­vienojas visi, kas beiguši diezgan svarīgās mājas nodarbības, proti, tie, kas parunājuši ar mājas ārstu par laiku un nelielo pūtīti, kas izsitusies uz deguna; tie, kas uzzinājuši par zirgu un savu bērnu veselību, kuri, t. i., bērni, kā jau parasti, ir visai apdāvināti; tie, kas izlasījuši afišu un svarīgu rakstu avīzēs par iebraucējiem un aizbraucējiem; beidzot tie, kas pa­dzēruši kafiju un tēju; viņiem pievienojas arī tie, kurus ap­skaužams liktenis labvēlīgi apveltījis ar sevišķu uzdevumu — ierēdņa amatu. Viņiem pievienojas arī tie, kuri kalpo ārzemju kolēģijā un izceļas ar savu dižciltīgo nodarbošanos un paražām. Ak dievs, cik jauki mēdz būt amati un dienests iestādēs! Cik ļoti tie izdaiļo un tīksmina dvēseli! Bet ak vai! Es nekalpoju, un man nav lemts prieks baudīt priekšnieku smalko apiešanos. Lai ko jūs sastopat Ņevas prospektā, viss ir tik pieklājīgs: vīrieši garos svārkos, rokām kabatās, dāmas sārtos, baltos un gaišzilos atlasa redingotos 1 un cepurītēs. Te jūs sastapsit vaigu bārzdas, vienīgās savā veidā, kas ar neparastu un apbrīnojamu mākslu paslēptas kaklasaites pušķī, te ir samtainas, zīžainas, sabuļa vai ogles melnas vaigu bārzdas, bet, ak vai, visas tās pieder tikai ārzemju kolēģijai. Tiem, kas kalpo citos resoros, providence nav nosliekusi melnas vaigu bārzdas; viņiem, sev par lielām nepatikšanām, jāvalkā rudas vaigu bārzdas. Te jūs sastapsit brīnišķīgas ūsas, kuras neviena spalva nespēj ap­rakstīt, neviena ota nespēj attēlot; ūsas, kurām veltīta dzīves labākā daļa; ūsas, kurām veltītas ilgas nomoda stundas gan

' Gara žakete.

dienā, gan naktī; ūsas, kuras svaidītas ar brīnišķīgām smaržām, kuras ieziestas ar visdārgāko un retāko pomāžu šķirnēm; ūsas, kuras pa nakti ietīsta smalkā velinpapīrā; ūsas, kurās dvašo to īpašnieku aizgrābtīga mīlestība un kuras apskauž garāmgājēji. Tūkstošiem dažādu cepuru, tērpu, raibu, vieglu lakatu, kurus dažreiz veselas divas dienas aizkustinoši mīl to īpašnieces, spēj kuru katru apžilbināt Ņevas prospektā. Šķiet, vesela tauriņu jūra pēkšņi pacēlusies no stiebriem un kā mirdzošs mākonis plivinās virs vīriešdzimtas melnajām vabolēm. Te jūs sastapsit tādus vidukļus, kādi jums pat nekad nav rādījušies sapnī: traus­lus, tieviņus vidukļus, ne resnākus par pudeles kaklu; vidukļus, kurus sastapuši jūs godbijīgi noiesit malā, lai kaut kā nejauši nepagrūstu tos ar nepieklājīgu elkoni; jūsu sirdi pārņem kaut­rība un bailes, lai no jūsu neuzmanīgās elpas nepārlūztu dabas un mākslas brīnumjaukais veidojums.