Nikolajs Gogolis: PĒTERBURGAS STĀSTI

Ak tad viņš ir gulējis? Ak dievs, kāds sapnis! Un kāpēc vajadzēja atmosties? Kāpēc nevarēja pagaidīt kaut vienu mirkli: viņa droši vien atkal parādītos! Netīkamā gaisma ar savu pre­tīgo, duļķaino spīdumu, raudzījās logā. Istabā tik pelēka, tik apsūbējusi nekārtība… Ak, cik pretīga ir īstenība! Kas tā ir iepretī sapnim? Viņš ātri izģērbās un nolikās gultā, segā ietinies, vēlēdamies kaut uz mirkli atsaukt izgaisušo sapni. Miegs pa­tiesi nekavējās atnākt, bet sapnī nepavisam nerādījās tas, ko

viņš vēlējās redzēt: te ieradās poručiks Pirogovs ar pīpi, te akadēmijas sargs, te īstenais valsts padomnieks, te somietes galva, kuru viņš kādreiz bija zīmējis, un tamlīdzīgas blēņas.

Līdz pašai pusdienai viņš novārtījās pa gultu, vēlēdamies aizmigt, taču viņa nenāca. Kaut jel uz mirkli būtu parādījusi savu daiļo seju, kaut uz mirkli nošalktu viņas vieglā gaita, kaut jel viņas kailā — kā aizmākoņu sniegs spilgtā roka pa­zibējusi viņa priekšā!

Visu atmetis, visu aizmirsis, viņš sēdēja sagrauzts un bez­cerīgs, domādams tikai par sapni. Ne pie kā netikās pat pie­skarties; viņa acis vienaldzīgi, bez dzīvības raudzījās logā, kas izgāja uz sētu, ķur netīrs ūdensvedējs lēja ūdeni, kas sasala jau gaisā, un lupatnieks āža balsī drebelīgi sauca: «Lupatas, lupatas.» Ikdienišķība un īstenība dīvaini skāra dzirdi. Tā viņš nosēdēja līdz vakaram un kāri metās gultā. Ilgi viņš cīnījās ar bezmiegu, beidzot uzvarēja to. Atkal rādījās vulgārs, pretīgs sapnis. «Ak dievs, apžēlojies: kaut uz mirkli, kaut uz vienu mirkli parādi man viņu!» Viņš atkal gaidīja vakaru, atkal aiz­miga, atkal rādījās nez kāds ierēdnis, kurš reizē bija gan ierēd­nis, gan fagots. Ak, tas ir neciešami! Beidzot viņa ieradās! Tā ir viņas galva, viņas cirtas… viņa skatās šurp… Ak, cik īsu brīdi! Atkal migla, atkal muļķīgs sapnis.

Beidzot sapņi kļuva viņa īstā dzīve, un kopš tā laika viss dīvaini pārvērtās: var teikt, viņš gulēja nomodā un miegā ne­aizmiga. Ja kāds viņu būtu redzējis nerunīgu sēžam pie tukša galda vai arī ejam pa ielu, droši vien noturētu par mēnes­sērdzīgu vai apskurbušu no stipriem dzērieniem; viņa skatiens bija kā apmāts, iedzimtā izklaidība beidzot tā progresējusi, ka aizdzinusi no sejas jebkuru izteiksmi. Viņš atdzīvojās, tikai naktij iestājoties.

Tāds dzīves veids grāva viņa spēkus, un visdrausmīgākās mocības iestājās, kad miegs galīgi viņu pameta. Vēlēdamies glābt šo savu vienīgo bagātību, viņš pielika visas pūles, lai to atgūtu. Viņš bija dzirdējis, ka ir līdzeklis, kas ļauj atgūt miegu: vajag tikai lietot opiju. Bet kur lai dabū to opiju? Viņš atcerējās kādu persieti, lakatu veikala īpašnieku, kurš gandrīz vienmēr satiekot lūdza uzzīmēt viņam skaistuli. Sa­ņēmies viņš devās pie tā cerībā, ka tam droši vien ir šis opijs. Persietis pieņēma viņu, sakrustotām kājām sēdēdams uz dī­vāna.

— Kam tev vajadzīgs opijs? — viņš jautāja.

Piskarevs izstāstīja par bezmiegu.

— Labi, es tev došu opiju, tikai uzzīmē man skaistuli. Lai skaistule būtu jauka! Lai būtu melnas uzacis un lielas kā olīvas acis, bet es pats lai gulētu pie viņas un kūpinātu pīpi! Vai dzirdi? Lai būtu jauka! Lai būtu skaistule!

Piskarevs visu apsolīja. Persietis uz brīdi izgāja un atgriezās ar pudelīti, kurā laistījās tumšs šķidrums, piesardzīgi atlēja no tās otrā pudelītē un iedeva Piskarevam, pamācīdams lietot ne vairāk par septiņiem pilieniem ūdenī. Piskarevs alkatīgi satvēra šo dārgo pudelīti, kuru neatdotu pat par kaudzi zelta, un pa kaklu pa galvu skrēja uz mājām.

Pārnācis mājās, viņš iepilināja dažus pilienus glāzē ar ūdeni un izdzēris nolikās gulēt.

Ak dievs, kāds prieks! Viņa! Atkal viņa! Bet nu jau gluži citādā izskatā. Ai, cik jauki viņa sēž pie loga gaišā lauku mā­jiņā! Viņas apģērbs ir tik jauks, kādu vien dzejnieks var iz­tēloties. Viņas mati sakārtoti… Ak, cik vienkāršs šis sukājums, un kā tas viņai piestāv! īss lakatiņš viegli uzmests uz viņas slaidā kakla; visa viņa tik vienkārša, viss viņā slēptas, neiz­sakāmas gaumes veidots. Cik jauka ir viņas graciozā gaita! Cik muzikāli viņas soļi un vienkāršā tērpa čaboņa! Cik daiļa viņas roka, ko aptver smalka aproce! Viņa tam saka ar asarām acīs: «Neniciniet mani; es neesmu tāda, par kādu jūs mani uzskatāt. Paskatieties uz mani, paskatieties labi uzmanīgi un sakiet! — vai esmu spējīga uz to, ko jūs domājat?»— «Ai nē, nē! Lai tas, kas uzdrīkstēsies domāt, lai tas…» Te viņš atmodās satriekts, saplosīts, ar asarām acīs. «Kaut jel tevis nemaz nebūtu! Kaut tu nedzīvotu pasaulē, bet būtu tikai apgarota mākslinieka veido­jums! Es neatietu no audekla, mūžīgi raudzītos uz tevi un skūpstītu tevi. Es dzīvotu tikai tev kā skaistam sapnim un būtu laimīgs. Ne pēc kā cita netiektos. Es piesauktu tevi, piesauktu kā sargeņģeli gan miegā, gan nomodā, un tevi es gaidītu, kad gadītos attēlot dievišķību un svētumu. Bet tagad … cik drausmī­ga dzīve! Kāda nozīme tam, ka viņa dzīvo? Vai tad vājprātīgā dzīve ir patīkama tā tuviniekiem un draugiem, kuri to kādreiz ir mīlējuši? Ak dievs, kāda ir mūsu dzīve! Mūžīgas sapņa un īstenības nesaskaņas!» Gandrīz nemitīgi viņu apstāja tādas do­mas. Ne par ko citu viņš nedomāja, gandrīz nemaz neēda un nepacietīgi, ar mīlētāja kaislību gaidīja vakaru un ilgoto vīziju. Nemitīga domāšana par vienu un to pašu tā pārņēma visu viņa būtību un iztēli, ka ilgotais tēls rādījās viņam gandrīz vienmēr pretēji īstenībai, tāpēc ka viņa domas bija pilnīgi tīras kā bērna domas. No šiem sapņiem pats sapņu priekšmets kļuva jo tīrāks un gluži pārveidojās.

Opijs jo vairāk sakarsēja viņa domas, un, ja kādreiz ir bijis mīlētājs, kas iemīlējies līdz neprātam, strauji, drausmīgi, postīgi, iznīcinoši, tad šis nelaimīgais bija viņš.

No visiem sapņiem viens par visiem bija priecīgāks: viņš redzēja savu darbnīcu, viņš bija tik jautrs, ar tādu baudu sēdēja ar paleti rokās. Un viņa turpat. Viņa jau bija tā sieva. Viņa sēdēja tam blakus, ar savu jauko elkonīti atspiedusies pret krēsla atzveltni, un raudzījās tā darbā.

Viņas ilgu pilnajās, nogurušajās acīs varēja lasīt svētlaimes smagumu; viņa istaba bija kā paradīze — viss tik gaišs, tik uz­posts. Ak dievs! Viņa nolieca savu daijo galvu tam pie krūtīm… Jaukāku sapni viņš nekad vēl nebija redzējis. Pēc tā viņš pie­cēlās svaigāks un mazāk izklaidīgs nekā agrāk. Viņa galvā dzima dīvainas domas. «Varbūt,» viņš domāja, «kāds netīšs, baismīgs gadījums viņu ievilcis izvirtībā; varbūt viņas dvēsele tiecas pēc nožēlas; varbūt viņa pati vēlas izrauties no sava drausmīgā stāvokļa? Un vai patiesi vienaldzīgi jāpieļauj viņas bojāeja un turklāt tad, kad vajag tikai pasniegt roku, lai glābtu viņu no noslīkšanas?» Viņa domas tiecās vēl tālāk. «Mani neviens nepazīst,» viņš teica pats sev, «un vai maz kādam ir dala gar mani, un man arī nav daļas gar viņiem. Ja viņa patiesi nožēlos un mainīs savu dzīvi, es precēšu viņu. Man viņa jāprec, un es droši vien darīšu daudz labāk nekā daudzi, kuri apprec savas saimniecības vadītājas vai bieži vien visnicināmākos radījumus. Taču mana apņemšanās būs nesavtīga un varbūt pat dižena. Es atdošu pasaulei tās visdaiļāko rotu.»

Iecerējis tādu vieglprātīgu plānu, viņš juta, ka nosarkst; viņš piegāja pie spoguļa un pats izbijās savu iekritušo vaigu un bālās sejas. Viņš rūpīgi sāka posties: nomazgājās, sasukāja matus, uzvilka jaunu fraku, švītīgu vesti, uzmeta plecos apmetni un izgāja uz ielas.