Nikolajs Gogolis: PĒTERBURGAS STĀSTI

Kariete pieturēja gaiši apgaismotu parādes durvju priekšā, un viņu uzreiz pārsteidza ekipāžu virkne, važoņu tērgāšana, spoži apgaismotie logi un mūzikas skaņas. Grezni livrejotais sulainis izsēdināja viņu no karietes un goddevīgi pavadīja priekšnamā ar marmora kolonnām, zeltā tērptu šveicaru, ar iz­svaidītiem apmetņiem un kažokiem, ar gaišu lampu. Gaisīgas, sasmaržotas kāpnes ar mirdzošām margām trauca augšup. Viņš jau bija uz tām, jau iegāja pirmajā zālē, bet, ar pirmajiem soļiem nobijies, atkāpās atpakaļ no drausmīgā ļaužu daudzuma. Neparasts seju raibums viņu samulsināja galīgi; viņam šķita, ka nezināms dēmons sadrupinājis visu pasauli gabalu gabalos un drupas bez jēgas, bez prāta sajaucis kopā. Mirdzoši dāmu pleci un melnas frakas, lustras, lampas, gaisā plīvojošas gāzes šalles, ēteriskas lentas un resns kontrabass, kas raudzījās pa lieliskās luktas margām, — viss viņam šķita krāšņs. Viņš vien­kopus ieraudzīja tik daudz cienījamu sirmgalvju un pavecāku vīru ar zvaigznēm pie frakām, dāmas, kas viegli, lepni un graci­ozi soļoja pa parketu vai sēdēja rindā, viņš izdzirda tik daudz franču, angļu vārdu, turklāt jaunie, frakotie cilvēki bija tik cēli, runāja un klusēja ar tādu pašcieņu — tā neprata teikt neko lieku, tik cildeni jokoja, tik pieklājīgi smaidīja —, valkāja tik lieliskas vaigu bārzdas, kārtodami kaklasaiti, tik veikli mācēja parādīt smalkas rokas, dāmas bija tik ēteriskas, tik no­grimušas pilnīgā pašapmierinātībā un baudā, tik burvīgi nodūra acis, ka… taču pie kolonnas bailīgi stāvošā Piskareva pazemī­gais izskats vien jau rādīja, ka viņš ir galīgi samulsis. Tobrīd pūlis ielenca dejotāju grupu. Dāmas lidinājās, Parīzes caurspī­dīgo ražojumu ieskautas, tērpos, kas darināti no gaisa; nevērīgi ar spožajām kājiņām viņas skāra parketu un bija ēteriskākas nekā tad, ja nemaz neskartu. Taču viena starp viņām bija vis­skaistāk, visgreznāk, visspožāk ģērbusies. Neizsakāma vis­smalkākās gaumes harmonija jautās visā viņas apģērbā, un tur­klāt šķita, ka viņa par to nemaz nedomā un tas radies neviļus pats no sevis. Viņa it kā skatījās, it kā neskatījās uz apkārtējo viesu baru, skaistās, garās skropstas bija vienaldzīgi nolaistas, un viņas sejas mirdzošais un žilbinošais baltums vēl vairāk dūrās acis, kad viņai, noliecot galvu, viegla ēna skāra burvīgo pieri.

Piskarevs ar visiem spēkiem tiecās pašķirt pūli un apskatīt viņu, taču, par lieliem sirdēstiem, kāda milzīga galva ar tum­šiem, sprogainiem matiem viņu nemitīgi aizsedza; turklāt pūlis Piskarevu tā saspieda, ka viņš neuzdrīkstējās lauzties ne uz priekšu, ne kāpties atpakaļ, lai neviļus nepagrūstu kādu slepen- padomnieku. Bet, lūk, nu viņš tomēr izspraucās priekšā un pavērās uz savu uzvalku, vēlēdamies pieklājīgi sakārtoties. Ak debesu valdniek, kas tad tas! Viņam mugurā bija svārki vienos krāsu traipos: steigā viņš bija aizmirsis pārģērbties pieklājīgās drēbēs. Viņš nosarka līdz ausīm un, galvu nokāris, gribēja iegrimt zemē, taču absolūti nebija kur iegrimt: aiz viņa blīvā sienā stāvēja kambarkungi spožos apģērbos. Viņš jau vēlē­jās būt jo tālāk no skaistules ar daiļo pieri un skropstām. Bailīgi viņš pacēla acis, lai paskatītos, vai viņa neraugās uz to: ak dievs! Viņa stāv tā priekšā … Bet kas tad tas? Kas tas? «Tā ir viņa!» viņš iesaucās gandrīz vai pilnā balsī. Patiesi — tā bija viņa, tā pati, kuru viņš satika Ņevas prospektā un pa­vadīja uz māju.

Viņa pacēla skropstas un paraudzījās uz visiem ar savu gaišo skatienu. «Ai, ai, ai, cik daiļa! …» elpai aizraujoties, tik vien viņš spēja izteikt. Viņa pārlaida skatienu visiem, kas drūz­mējās apkārt un alka par katru cenu pievērst viņas uzmanību, taču gurdeni un izklaidīgi drīz vien novērsās un sastapās acīm ar Piskarevu. Ak, kādas debesis! Kāda paradīze! Dod spēku, radītāj, to izturēt! Dzīve to nevar ietvert, tas sagraus un aiz­nesīs dvēseli! Viņa padeva zīmi, bet ne ar roku, ne galvu no­liecot,— nē: viņas satriecošajās acīs pavīdēja ši zīme ar tik n^ smalku, nemanāmu izteiksmi, ka neviens to nevarēja ieraudzīt, taču viņš redzēja, viņš to saprata. Dejoja ilgi, nogurusi mūzika, ^-šķiet, pavisam izdzisa un pamira, tad atkal izlauzās, spiedza un grandēja; beidzot — diezgan! Viņa apsēdās, krūtis augsti cilā­jās zem gāzes smalkajiem dūmiem; viņas roka (ak radītāj, cik brīnišķīga roka!) nokrita uz ceļiem un saspieda gaisīgo tērpu, un tērps zem rokas, šķiet, sāka izelpot mūziku, un tā smalkā ceriņkrāsa vēl vairāk izcēla šīs skaistās rokas spilgto baltumu. Tikai pieskarties tai — un neko vairāk! Nekādu citu vēlēšanos — tās visas ir pārdrošas… Viņš stāvēja aiz viņas krēsla, ne­drīkstēdams runāt, nedrīkstēdams elpot.

— Jums bija garlaicīgi? — viņa teica. — Es arī garlaikojos. Redzu, jūs mani ienīstat… — viņa piebilda, garās skropstas nolaizdama.

— Es! Jūs ienīstu? Es … — Pagalam samulsušais Piskarevs gribēja teikt un droši vien sarunātu kaudzi nesakarīgu vārdu, taču tai brīdī pienāca skaisti safrizētais kambarkungs, kaut ko asprātīgi un glaimīgi teikdams. Viņš diezgan patīkami izrādīja virkni teicamu zobu un ar katru asprātību iedzina Piskareva sirdī asu naglu. Beidzot, par laimi, kāds no stāvētājiem vērsās pie kambarkunga ar jautājumu.

— Cik tas ir neciešami! — viņa teica, paceldama uz Piska­revu savas debešķīgās acis. — Es apsēdīšos zāles otrā galā; esiet tur!

Viņa izslīdēja cauri pūlim un nozuda. Viņš kā jucis izgrūstīja baru un bija jau klāt.

Jā, tur viņa bija; viņa sēdēja kā care, par visām daiļāka, par visām skaistāka, un meklēja to ar acīm.

— Jūs esat te, — viņa klusu teica. — Būšu vaļsirdīga: jums droši vien šķita dīvaini apstākļi, kādos tikāmies. Vai patiesi jūs domājāt, ka es varu piederēt tai nicināmo radījumu šķirai, kurā jūs mani sastapāt? Jums dīvaina šķiet mana uzvešanās, bet es jums atklāšu noslēpumu; vai jūs spēsit, — viņa teica, cieši skatīdamās Piskarevam acīs, — nekad to neizpaust?

— Ak jā, jā, jā! …

Taču tobrīd pienāca kāds krietni padzīvojis cilvēks un sāka runāties Piskarevam nesaprotamā valodā, un pasniedza viņai roku. Viņa paskatījās uz Piskarevu ar lūdzošu skatienu un pamāja, lai tas paliek savā vietā un gaida viņu atgriežamies, taču nepacietības lēkmē viņš nebija spējīgs uzklausīt nekādas pavēles pat no viņas mutes. Viņš devās viņai pakaļ, bet pūlis viņus izšķīra. Viņš vairs neredzēja cariņkrāsas tērpu; nemierīgi viņš staigāja no istabas istabā un bez žēlastības grūstīja pretim­nācējus, taču visās istabās cienījami vīri sēdēja pie vista, ie­grimuši nāves klusumā. Kādā istabas kaktā gados vecāki viesi strīdējās par militārā dienesta priekšrocībām iepretī civildienes­tam; vēl citā teicami trakoti vīrieši apmainījās vieglām piezīmēm par kāda darbīga dzejnieka daudzsējumu sacerējumiem. Piska­revs juta, ka viens pavecāks cienījama izskata viesis satver viņa svārku pogu un liek izsacīt domas par kādu savu visai pamatotu piezīmi, taču Piskarevs to rupji atgrūda, pat nepa­manījis, ka tam kaklā diezgan liels ordenis. Viņš ieskrēja vēl kādā istabā — arī tur viņas nebija. Vēl kādā — arī tur ne. «Kur viņa ir? Dodiet man viņu! Ai, es nevaru dzīvot, nepaskatījies uz viņu! Man gribas dzirdēt, ko viņa gribēja teikt!» Taču visi meklējumi bija veltīgi. Nemierīgs, noguris viņš iespiedās kaktā un skatījās pūlī, bet viņa pārpūlētajām acīm viss rādījās kā miglā. Beidzot viņam skaidri sāka rādīties paša istabas sienas. Viņš pacēla acis: viņa priekšā stāvēja svečturis, kurā dzisa liesma, svece bija izkususi, galds nopilējis ar taukiem.