NIKOLAJS GOGOLIS: VIJS

VIJS

* Vijs — ir kolosāls vienkāršas tautas iztēles radījums. Tādā vārdā mazkrieviem saucas gnomu priekšnieks, kura acu plaksti sniedzas līdi pašai zemei. Viss šis stāsts ir tautas leika. Es nekā negribēju tur grozīt un atstāstu gandrīz tādā pašā vienkāršībā, kā to dzirdēju. (Gogoļa piezīme.)

Līdzko Kijevā sāka zvanīt no rīta diezgan skanīgais se­minārā zvans, kas karājās pie Brālības klostera vārtiem, kad jau no visas pilsētas steidzās bariem skolnieki un bursakl. Gramatiķi, retoriķi, filozofi un dievvārdinieki ar burtnīcām padusē devās klasē. Gramatiķi bija vēl loti mazi: iedami grūs­tīja viens otru un bārās savā starpā vissmalkākā diskantā; gandrīz visi viņi bija saplosītos vai nosmulētos tērpos, un viņu kabatas mūžīgi bija piepildītas visādām drazām, kā piemēram: kauliņiem, svelpjamiem, ko pagatavoja no spal­viņām, neapēstiem pīrāgiem, bet dažreiz pat arī maziem zvirbulēniem, no kuriem viens, pēkšņi iečiepstēdamies nepa­rastajā klases klusumā, sagādāja savam patronam krietnus si­tienus pa abām rokām, bet dažreiz arī ķiršu žagarus. Retoriķi gāja solidāk; tērpi viņiem bija bieži vien pilnīgi veseli, bet to­ties sejā gandrīz vienmēr bija kāds rotājums retoriska tropa veidā: vai nu viena acs palīda zem pašas pieres, vai lūpu vietā bija vesels pūslis, vai arī bija kāda cita zīme; šie runāja un dievojās savā starpā tenorā. Filozofi par veselu oktāvu ņēma zemāk; viņu kabatās, atskaitot stipras tabakas saknes, cita nekā nebija. Rezervju viņi nekādu nesagādāja, un visu, kas gadījās, tūdaļ apēda; no viņiem vilka pēc pīpes un degvīna, dažreiz tik tālu, ka garāmgājējs amatnieks, apstājies, vēl ilgi ostīja gaisu kā dzinēja suns. Tirgū šai laikā parasti tikko sāka kustēties, un pārdevējas ar bublikiem, veģiem, arbuzu sēklām un magoņu galvām raušus raustīja aiz stērbelēm tos, kuru stērbeles bija no smalkas vadmalas vai kādas kokvilnas drānas. «Paniči, paniči! šurpu, šurpu!» runāja viņas no visām pusēm, varbūt bubļikus, magoņu maizītes, vītenīšus, baltmaizītes labas! nudien, labas! ar medu! pati cepu!» Otra, pacēlusi kaut ko garu no mīklas savītu, sauca: «Varbūt sūkājamo! Paniči nopērciet sūkājamo!» «Nepērciet no sitās nekā: skatiet, cik viņa drausmīga, — ir deguns nejauks, ir rokas netīras …» Bet filozofus un dievvārdniekus viņas baidījās aizskart, jo filozofi un dievvārdnieki vienmēr mīlēja tikai nogaršot un pie tam veselām saujām. Ieradies seminārā, viss bars izvie­tojās pa klasēm, kas atradās zemās, taču diezgan plašās ista­bās ar nelieliem logiem, platām durvīm un notraipītiem so­liem. Klase pēkšņi pildījās dažādu balsu dūcieniem: auditori izklaušināja savus skolniekus: skaņais gramatiķa diskants lī­dzinājās stikla skanēšanai, kas bija ielikts mazajos logos un atbildēja gandrīz ar to pašu skaņu; kaktā dūca retoriķis, kura mutei un biezajām lūpām vajadzēja piederēt vismaz filozofi­jai. Viņš dūca basā, un iztālēm bija tikai dzirdams: «bu, bu, bu…» Auditori, noklausoties stundu, skatījās ar vienu aci zem sola, kur no padotā bursaka kabatas rēgojās laukā veģis, vai biezpiena maizīte, vai ķirbju sēklas. Kad viss šis sko­lotais bars paguva ierasties mazliet agrāk vai arī kad zināja, ka profesori ieradīsies vēlāk nekā parasts, tad pēc vispārējas vienošanās sarīkoja kauju, un šai kaujā bija jāpiedalās vi­siem, pat cenzoriem, kuru pienākums bija uzmanīt visa sko­lēnu personālā kārtību un tikumību. Divi dievvārdnieki pa­rasti izlēma, kā jānorisinās kaujai: vai katrai klasei jāstāv par sevi, atsevišķi, vai visiem jāsadalās divi pusēs: bursā un seminārā; Katrā ziņā gramatiķi uzsāka paši pirmie un, kolīdz iejaucās retoriķi, viņi jau skrēja projām un nostājās uz pa­augstinājumiem, lai sekotu kaujai. Pēc tam kaujā iestājās filozofija ar melnām, garām ūsām un visbeidzot arī dievvārd- niecība šausmīgās biksēs un stipri resniem kakliem. Parasti beidzās ar to, ka dievvārdniecība sakāva visus, un filozofija, braucīdama sānus, spiedās klasē un izvietojās atpūsties uz soliem. Profesors, kas ienāca klasē un kas kādreiz pats bija piedalījies līdzīgās kaujās, pēc savu klausītāju pietvīkušajām sejām vienā mirklī redzēja, ka kauja bijusi pamatīga, un tai brīdī, kad viņš cirta ar žagariem pa pirkstiem retorikai, citā klasē cits profesors nodeva ar koka lāpstiņām pa rokām filo­zofijai. Bet ar dievvārdniekiem bija jārīkojas pavisam citādi: viņiem, pēc dievvārdniecības profesora izteiciena, tika no­bērts pa mēriņam rupjo zirņu, kas sastāvēja no īsiņiem adas kančukiem.

Svinamās dienās un svētkos semināristi un bursaki staigāja pa mājām ar leļļu teātriem. Dažreiz spēlēja komēdiju, un tādā gadījumā arvien izcēlās kāds dievvārdnieks, augumā ne­daudz zemāks par Kijevas zvanu torni, kas tēloja Herodiadu vai Pentefriju, eģiptiešu galminieka sievu. Par atlīdzību viņi saņēma audekla gabalu, vai prosas maisu, vai pusi vārītas zoss un šo to līdzīgu. Visa šī skolotā saime, — kā seminārs, tā arī bursa, kas izjuta kaut kādu mantotu ienaidu savā starpā, — bija ārkārtēji nabadzīga uztura līdzekļiem un turklāt neparasti rijīga, tā ka saskaitīt, cik katrs no viņiem notiesāja vakariņās klimpu, būtu bijusi pilnīgi neiespējama lieta, un tāpēc pārtikušo īpašnieku labprātīgie ziedojumi ne­varēja būt pietiekami. Tad seminārs, kas sastāvēja no filozo­fiem un dievvārdniekiem, sūtīja gramatiķus un retoriķus viena filozofa vadībā, — bet dažreiz pievienojās arī pats, — ar maisiem pār pleciem patukšot svešus dārzus — un bursā parādījās ķirbju biezputra. Senatori tik ļoti saēdās arbuzus un melones, ka otrā dienā auditori dzirdēja no viņiem viena uzdevuma vietā divus: viens nāca laukā pa muti, otrs kurk­stēja senatora vēderā. Bursa un seminārs nēsāja kaut kādas garas svārku līdzības, kas sniedzās līdz šim laikam: technisks termins, kas nozīmēja — tālāk par papēžiem.

Piats svinīgākais notikums semināram bija — brīvdienas: laiks no jūnija mēneša, kad parasti buršu atlaida mājās. Tad viss lielceļš piebira ar gramatiķiem, filozofiem un dievvārd­niekiem. Kam nebija savas pajumtes, tas devās pie kāda no draugiem. Filozofi un dievvārdnieki devās kondīcijas, tas ir — uzņēmās mācīt vai sagatavot pārtikušu ļaužu bērnus un sa­ņēma par to gadā jaunus zābakus, bet dažkārt arī svārkus. Visa šī varza staigāja kopā veseliem bariem, vārīja sev biez­putru un pārnakšņoja laukā. Katrs stiepa sev līdzi maisu, kurā atradās viens krekls un pāris kājautu. Dievvārdnieki bija se­višķi taupīgi un akurati: lai nenovalkātu zābakus, viņi novilka tos, uzkāra uz nūjām un nesa pār pleciem, sevišķi, kad bija dubļi: tad viņi, uzlocījuši bikses līdz ceļiem, bezbailīgi šļaksti­nāja ar savām kājām peļķes. Līdzko viņi pamanīja tālumā mājas, tūdaļ nogriezās no lielceļa un, tuvodamies mājai, kas izbūvēta kārtīgāk par citām, nostājās logu priekšā rindā un pilnu muti uzsāka dziedāt kantu. Mājas īpašnieks, kaut kāds vecs ciema kazaks, ilgi viņos klausījās, atspiedies uz abām rokām, pēc tam rūgti raudāja un sacīja, griezdamies pie savas sievas: «Sieviņ! tas, ko skolēni dzied, droši vien ir kas ļoti prātīgs; iznes viņiem speķi un kaut ko tādu, kas mums ir.» Un vesela bļoda vareņiku sabira maisā. Prāvs speķa gabals, daži klaipiņi maizes, un dažreiz pat sasieta vista novietojās kopā. Šādiem krājumiem stiprinājušies, gramatiķi, retoriķi, filozofi un dievvārdnieki atkal turpināja ceļu. Bet, jo tālāk gāja viņi, jo vairāk saruka viņu bars. Gandrīz visi izklīda pa mājām, un palika tie, kuru vecāku lizdas bija tālāk par citiem.