NIKOLAJS GOGOLIS - VIJS

Filozofs, palicis viens, vienā minūtē apēda karūsu, apska­tīja pītās kūts sienas, iespēra ar kāju purnā ziņkārīgajai cūkai, kas spraucās no otras kūts, un apgriezās uz labajiem sāniem, lai aizmigtu nāves miegā. Pēkšņi zemās durtiņas atvērās, un vecene, saliekusies, ienāca kūtī.

«Kas ir, vecmāmiņ, ko tev vajaga?» sacīja filozofs.

Bet vecene gāja taisni uz viņu ar izstieptām rokām.

«Ehe, he!» nodomāja filozofs. «Bet nekā, balodīt, par vecu!»

Viņš pavirzījās mazliet tālāk, bet vecene bez ceremonijām atkal piegāja pie viņa.

«Klausies, vecmāmiņ!» sacīja filozofs, «tagad gavēnis, un es esmu tāds cilvēks, ka ir par tūkstoti zelta negribēšu ap­grēkoties.»

Bet vecene plātīja rokas un tvarstīja viņu, nesacīdama ne vārda. Filozofam kļuva baigi, it sevišķi, kad viņš ievēroja, ka viņas acīs pazibēja kaut kāds neparasts mirdzums. «Vecmā­miņ, ko tu dari? Ej projām, ej projām ar dievu!» iesaucās viņš.

Bet vecene nerunāja ne vārda un tvarstīja viņu rokām.

Viņš pietrūkās kājās ar nodomu bēgt; bet vecene iestājās durvīs, ieurbās viņā zibošām acīm un sāka no jauna tam tuvoties.

Filozofs gribēja to atgrūst ar rokām, bet izbrīnījies ievē­roja, ka viņa rokas nespēj pacelties, kājas nekustējās; un viņš šausmās manīja, ka pat balss neskanēja no viņa mutes: vārdi kustējās uz lūpām bez skaņas. Viņš dzirdēja tikai, kā sita viņa sirds; viņš redzēja, kā vecene pienāca pie viņa, salika viņam rokas, nolieca viņam galvu, uzlēca ātri kā kaķis viņam uz muguras, iesita viņam ar slotu pa sāniem, un viņš, palēk­damies kā jājamais zirgs, nesa viņu savos plecos. Viss tas no­tika tik ātri, ka filozofs tikko spēja atjēgties un satvēra abām rokām sevi pie ceļiem, gribēdams noturēt kājas, bet tās, vi­ņam par lielu izbrīnu, cilājās pret viņa gribu un lēca ātrāk nekā čerkesu rikšotājs. Kad viņi jau bija garām mājām un viņu priekšā pavērās līdzena ieleja, bet gar malām stiepās melns kā ogle mežs, tikai tad viņš sacīja sevī: «Ehe, tā jau ir ragana!»

Apgāsts meness sirpis spīdēja debesīs. Rāms pusnakts mir­dzums kā caurspīdīga sega viegli klājās un kūpēja pār zemi. Meži, pļavas, debesis, ielejas — viss šķita guļam it kā atvēr­tām acīm; vējš, kaut jel reizi tas būtu kur iešalcies; nakts svaigumā bija kaut kas mitri silts, koku un krūmu ēnas krita kā komētas asiem ķīļiem pār stāvo līdzenumu: tāda bija nakts, kad filozofs Choma Bruts auļoja ar neizprotamo jāt­nieku mugurā. Viņš juta kaut kādas mokošas, nepatīkamas un reizē saldas jūtas, kas pāršalca viņa sirdi. Viņš nolieca galvu lejup un redzēja, ka zāle, kas bija viņam gandrīz zem kājām, likās, auga dziļi un tālu un ka virs tās bija kā kalna strauts dzidrs ūdens, un zāle izskatījās kā kaut kādas gaišas, līdz pašam dziļumam caurspīdīgas jūras dibens; vismaz viņš skaidri redzēja, kā viņš tur atspoguļojās kopā ar mugurā sē­došo veceni. Viņš redzēja, kā mēness vietā tur spīdēja kaut kāda saule; viņš dzirdēja, kā gaiši zilie pulkstenīši, noliekdami sa­vas galviņas, zvanīja; viņš redzēja; kā no niedrāja izpeldēja nāra, pazibēja mugura un kāja, apaļa, vingra, visa radīta no mirdzuma un šalkām. Viņa pagriezās pret to — un viņas seja ar gaišām, mirdzošām, asām acīm, ar dziedāšanu, kas spiedās dvēselē, jau tuvojās viņam, jau bija virs līmeņa un, iedrebē­damies mirdzošos smieklos attālinājās; un tad viņa atmetās uz muguras — un viņas mākoņiem līdzīgās krūtis, matētas kā porcelāns, kas nav apklāts ar glazuru, bija caurspīdīgas pret sauli gar savas baltās, elastīgi maigās aprises malām. Ūdens mazu pūslīšu veidā kā pērles apbirdināja viņus. Viņa visa dreb un smejas ūdenī…

Vai viņš redz to, vai neredz? Vai tā ir īstenība, vai viņš sapņo? Un kas tas? vējš vai muziķa? skan, skan un vijas, un nāk tuvāk un spiežas dvēselē ar kaut kādām neizturamām gavilēm …

«Kas tas ir?» domāja filozofs Choma Bruts, lūkodamies lejup, auļodams pilnā sparā. Sviedri lija no viņa aumaļām. Viņš juta velnišķi saldu sajūtu, viņš juta kaut kādu asu, kaut kādu mokoši baigu baudu. Viņam bieži likās, it kā sirds nemaz vairs nebūtu, un viņš ar bailēm ķērās pie tās ar roku. Novārdzis, apmulsis; viņš sāka lūkot atcerēties visas lūg­snas, kādas vien zināja. Viņš skaitīja visus buramos vārdus pret gariem un pēkšņi sajuta kaut kādu veldzi; juta, ka viņa solis sāka kļūt slinkāks, ragana kaut kā vājāk turējās viņa mugurā, biezā zāle pieskārās viņam un viņš vairs tajā nere­dzēja nekā neparasta. Gaišs sirpis apgaismoja debesis.

«Labi gan!» nodomāja pie sevis filozofs Choma un sāka gandrīz dzirdami skaitīt buramos vārdus. Beidzot zibens āt­rumā viņš izlēca no vecenes apakšas un uzlēca savukārt viņai mugurā. Vecene sīkiem, saraustītiem soļiem sāka skriet tik ātri, ka jātnieks tikko spēja elpu ievilkt. Zeme tikko ņirbēja zem viņa; viss bija skaidrs mēness gaismā, kaut arī tā bija ne­pilnīga; ielejas bija līdzenas, bet aiz ātruma viss neskaidri ņirbēja un saplūda kopā viņa acīs. Viņš paķēra ceļā gulošu pagali un sāka ar to no visa spēka dauzīt veceni. Viņa mežo­nīgi izdvesa vaimanas; sākumā tās bija niknas un draudīgas, vēlāk kļuva vājākas, patīkamākas, tīrākas, un pēc tam jau skanēja klusi, tikko manāmi kā smalki sudraba zvārgulīši un krita viņam dvēselē, un negribot pazibēja galvā doma: vai tiešām tā ir vecene? «O, nevaru vairāk!» izdvesa viņa nespē­kā un nokrita zemē. Viņš piecēlās kājās un palūkojās viņai acīs: gaisma svīda, un tālumā mirdzēja Kijevas baznīcu kupoli; viņa priekšā gulēja skaistule ar izirušu krāšņu ma­tu pīni, garām kā bultas skropstām. Nejūtīgi viņa bija atsvie­dusi uz abām pusēm baltās, kailās rokas un vaidēja, raudzī­damās augšup asaru pilnām acīm. Kā koka lapa sāka trīcēt Choma; žēlums un kaut kāds dīvains uztraukums, un bik­lums, kādu viņš pat nebija pazinis, pārņēma viņu. Viņš me­tās skriet no visa spēka. Ceļā viņa sirds dauzījās nemierīgi, un viņš nekā nevarēja sev izskaidrot, kas par savādām jau­nām jūtām bija viņu pārņēmušas. Viņš tagad vairs negribēja iet uz lauku mājām, un steidzās uz Kijevu, pārdomādams vi­su ceļu šo neizprotamo notikumu. No bursakiem gandrīz ne­viens nebija pilsētā: visi bija izklīduši pa laukiem, vai arī atradās kondicijās, vai dzīvoja vienkārši bez kādām kondici- jām, jo pa mazkrievu lauku mājām var ēst klimpas, sieru, krējumu un vareņikus cepures lielumā, nemaksājot ne graša naudas. Lielā, noplukuši māja, kurā mitinājās bursa, bija pilnīgi tukša, un lai cik filozofs meklējās visos kaktos un iz­taustīja pat visus caurumus un pažobeles jumtā, bet nekur neatrada ne gabala speķa vai vismaz vecu karašu, ko parasti bursaki mēdza noglabāt. Taču filozofs drīz attapās, kā izlabot savu nelaimi: viņš izgāja svilpodams reizes trīs caur tirgu, samirkšķinājās acīm pašā galā ar kādu jaunu atraitni dzeltenā micītē, kas pārdeva lentes, medību skrotis un riteņus, — un tika tai pašā dienā pabarots ar kviešu vareņikiem, vistu … un, vārdu sakot — nevar nemaz uzskaitīt, kas viss viņam bija galdā, kas bija klāts mazā māla mājiņā ķiršu dārziņa vidū. Tai pašā vakarā filozofu redzēja krodziņā: viņš gulēja uz sola, smēķēdams pēc sava paraduma pīpi, un, visiem redzot, pasvieda krodziniekam žīdam pus­rubli. Viņa priekšā bija krūze. Viņš raudzījās atnācējos un aizgājējos aukstasinīgi apmierinātām acīm un nemaz vairs nedomāja par savu neparasto piedzīvojumu.