NIKOLAJS GOGOLIS - VIJS

Tikai pret vakaru visa šī kompānijā atcerējās, ka jādodas tālāk ceļā. Sakāpuši bričkā, viņi sāka lēnām braukt, dzīdami zirgus un dziedādami dziesmu, kuras vārdus un jēgu diezi vai kāds saprastu. Noripojuši lielāko nakts pusi, pastāvīgi nomaldīdamies no ceļa, ko tie bija izmācījušies no galvas, viņi beidzot nobrauca no stāva kalna ielejā, un filozofs pamanīja gar malām stiepjamies dēļu vai zedeņu žogu ar zemiem koci­ņiem un jumtiem, kas rēgojās aiz tiem. Tas bija liels ciems, kas piederēja sotņikam. Bija jau stipri pāri pusnaktij; debe­sis bija tumšas, un mazas zvaigznītes mirdzēja šur tur. Ne­vienā mājā nebija redzama uguns. Viņi iebrauca, suņu reju pavadīti, pagalmā. Gar abām pusēm bija redzami salmiem segtie šķūņi un mājiņas; viena no tām, kas atradās tieši vidū pret vārtiem, bija lielāka par pārējām un kalpoja, kā likās, sotņikam par mitekli. Brička apstājās nelielas, šķūnim līdzī­gas ēkas priekšā, un mūsu ceļinieki devās gulēt. Bet filozofs gribēja mazliet apskatīt no ārpuses kungu māju; taču, lai viņš blenza kā blenzdams ar savām acīm, viņš nevarēja skaidri saskatīt: mājas vietā viņam rēgojās lācis; no dūmeņa izveidojās rektors. Filozofs atmeta ar roku un devās gulēt.

Kad filozofs pamodās, mājā jau bija kustība: naktī bija nomirusi jaunkundze. Kalpi skraidīja steigā uz priekšu un atpakaļ; dažas vecenes raudāja, ziņkārīgo bars raudzījās caur žogu pana pagalmā, it kā varētu tur ko redzēt. Filozofs tūdaļ sāka aplūkot tās vietas, ko viņš nebija varējis saskatīt naktī. Pana māja bija zema, neliela ēka, kādas parasti cēla vecos laikos Mazkrievijā; tā bija pārsegta salmiem; mazs, ass un augsts frontons ar logu, kas izskatījās pēc augšup paceltas acs, bija viscaur izkrāsots gaiši zilām un dzeltenām puķēm un sarkaniem pusmēnešiem; tas bija nostiprināts uz ozola sta­biņiem, kas līdz pusei bija apaļi, bet no apakšas sešstūraini, ar greznu apdari augšā. Zem šī frontona bija neliels lievenis ar soliem abās pusēs. Gar abām mājas pusēm bija nojumes uz tādiem pašiem stabiņiem, kas bija nosūnojušas. Augsta bumbiere ar piramidalu galotni un drebošām lapām zaļoja mājas priekšā. Vairākas klētis divi rindās stāvēja pagalma vidū, radīdamas it kā platu ielu, kas veda uz māju. Aiz klē­tīm pie pašiem vārtiem trīsstūrveidīgi izkārtojās divi pagrabi, viens otram pretī, arī pārklāti salmiem. Katra pagraba trij­stūrainajai sienai bija zemas durvis un tās bija izkrāsotas aažadiem attēlojumiem, Uz vienām no tām bija uz mucas sēdošs kazaks, kas turēja virs galvas krūzi ar uzrakstu: «Visu izdzeršu!» Uz otras pudelīte, lielas pudeles un gar malām skaistuma pēc zirgs augšpēdu, pīpe, zvārguļi un uzraksts «Vīns— kazaka prieks». No viena šķūņa bēniņiem pa milzī­gu logu lūkojās laukā bungas un vara taures. Pie vārtiem stāvēja divi lielgabali. Viss liecināja, ka mājas saimnieks mīlējis papriecāties un pagalmu bija bieži pāršalkuši dzīru saucieni. Aiz vārtiem atradās divi vējdzirnavas. Aiz majas stiepās dārzi, un cauri koku galotnēm bija redzamas tikai tumšās dūmeņu cepurītes, kas slēpās māju zaļajā biezoknī. Viss ciems izvietojās uz platas un līdzenas kalna nogāzes. No ziemeļu puses visu aizsedza stāvs kalns un ar savu pakāji iz­beidzās pie paša pagalma. Uzskatot šo kalnu no apakšas, tas šķita vēl stāvāks, un tā augstajā galotnē rēgojās šur tur lielā suņuburkšķa greizie kāti un melnoja gaišajās debesīs; tā kailais, mālainais izskats izstrāvoja kaut kādu grūtsirdību; viss tas bija lietus izskalojumu un tērču izrakņāts. Tā stāvajā nokarē divi vietās kvernēja divi būdiņas; pār vienu no tām izplēta zarus kupla ābele, ko balstīja pie saknēm nelielas kārtis ar uzbērtu zemi. Āboli, kurus inosita vējš, ripoja lejā pašā pana pagalmā. No virsotnes vijās pa visu kalnu ceļš un, noslīdējis lejā, aizgāja garām pagalmam uz ciemu. Kad filo­zofs nomērīja tā briesmīgo stāvumu, tad nosprieda, ka vai nu panam bija pārāk gudri zirgi, vai arī kazakiem pārāk stipras galvas, kad tie arī reibuma tvanā pratuši nelaisties augšpēdu kopā ar neizmērojamo bričku un bagažu. Filozofs stāvēja augstākajā pagalma vietā, un, kad viņš apgriezās un palūkojās uz pretējo pusi, viņa priekšā bija pavisam cits skats. Ciems kopā ar nogāzi nolaidās lejup līdzenumā. Nepār­skatāmas pļavas pavērās pret tālo plašumu; to spilgtais za­ļums satumsa, jo vairāk tās attālinājās, un vesela virkne cie­mu zilnīja tālumā, kaut gan attālums starp tiem bija lielāks nekā divdesmit verstu. No šo pļavu labās puses stiepās kalni, un kā tikko jaušama svītra tālumā dega un tumsa Dņepra. «Ek, brīnišķa vieta!» sacīja filozofs, «te varētu dzīvot, zvejot zivis Dņeprā un dīķos, medīt ar cilpām vai ar šauteni paipa­las un slokas! Vispār, es domāju, arī teteru ne mazums ir šais pļavās. Dažādus augļus var sakaltēt un pārdot pilsētā gubām vai vēl labāk izdedzināt no tiem degvīnu, jo augļu degvīnu ne ar vienu putu degvīnu nevar salīdzināt. Bet ne­kaitētu padomāt arī par to, kā varētu nozust no šejienes.» Viņš pamanīja aiz žoga mazu celiņu, ko pilnīgi aizsedza saauguši suņuburkšķi; uzlika mašinali uz tā kāju, nodomādams sākumā tikai pastaigāties un pēc tam klusiņām starp mājām likties laukā, kad pēkšņi sajuta uz sava pleca diezgan spēcīgu roku.

Aiz muguras viņam stāvēja tas pats vecais kazaks, kas vakar tik rūgti raudāja par tēva un mātes nāvi un par savu vientulību.

«Velti tu domā, pan filozof, aizlavīties no mājām!» runāja viņš, «te nav tā iekārtots,"lai varētu aizbēgt, un arī ceļi Kāj­niekam ir slikti, bet ej labāk pie pana: viņš sen tevi gaida dzīvojamā istabā.»

«Iesim! Ko tad … es ar prieku,» sacīja filozofs un devās pakaļ kazakam.

Sotņiks, jau stipri vecs, sirmām ūsām un drūmu skumju izteiksmi, sēdēja pie galda dzīvojamā istabā, atbalstījis abām rokām galvu. Viņam bija ap piecdesmit gadu; bet dziļās bē­das sejā un kaut kāda bāli vāja sejas krāsa rādīja, ka viņa dvēsele bija satriekta un saplosīta pēkšņi vienā mirklī un visa agrākā jautrība un trokšņainā dzīve bija nozudusi uz mūžiem. Kad ienāca Choma kopā ar veco kazaku, viņš atlai­da vienu roku un viegli pamāja ar galvu uz viņu dziļo pakla- nīšanos.

Choma un kazaks godbijīgi apstājās pie durvīm. *

«Kas tu, un no kurienes, un kādas kārtas, labais cilvēk?» sacīja sotņiks ne laipni, ne bargi.

«No bursakiem, filozofs Choma Bruts.»

«Un kas bija tavs tēvs?»

«Nezinu, godātais pan.»

«Un tava māte?»

«Arī māti nezinu. Ar prātu spriežot, māte, protams, ir bijusi; bet kas viņa un no kurienes, un kad dzīvojusi, — nu­dien, labdzimtība, nezinu.»

Sirmgalvis apklusa un, šķita, mirkli palika pārdomās.

«Kā tad tu iepazinies ar manu meitiņu?»

«Neesmu iepazinies, godātais pan, nudien, neesmu iepazi­nies! Man vēl nekādu darīšanu ar jaunkundzēm nav bijis, ka­mēr vien es pasaulē dzīvoju.»

«Kāpēc tad viņa nevienam citam, bet taisni tev noteica lasīt?»

Filozofs paraustīja plecus: «Dievs zina, kā to izskaidrot. Ir jau zināma lieta, ka kungi dažkārt iekāro ko tādu, ko pat visskolotākais cilvēks nesaprot; un sakāmvārds saka: «Stei­dzies, naidniek, ticis, kā pans licis.»»

«Vai tik tu nemelo, pan filozof?»

«Lai šai pašā vietā pērkons mani nosper, ja es meloju.»

«Ja tikai vienu mirkli ilgāk būtu tu nodzīvojusi,» skumji sacīja sotņiks, «tad, droši vien, es būtu uzzinājis visu. «Ne­vienam nedod lasīt par mani, bet aizsūti, tēti, tūlīt pat uz Kijevas semināru un atved bursaku Chomu Brutu; lai trīs naktis lūdz par manu grēcīgo dvēseli. Viņš zina …» Bet ko zina, es vairs nedzirdēju: viņa, dūjiņa, tikai to vien spēja iz­sacīt un nomira. Tu, krietnais cilvēk, droši vien, esi pazīs­tams ar savu svēto dzīvi un dievam tīkamiem darbiem, un viņa, varbūt, bija saklausījusies par tevi.»