NIKOLAJS GOGOLIS - VIJS

Kādreiz līdzīga klejojuma laikā trīs bursaki nogriezās no lielā ceļa sānis ar nodomu pirmajās mājās apgādāties ar pār­tiku, jo maiss viņiem bija jau sen tukšs. Tie bija: dievvārd- nieks Chaļava, filozofs Choma Bruts un retoriķis Tiberijs Gorobecs. Dievvārdnieks bija noaudzis, plecīgs vīrs, un vi­ņam bija ārkārtīgi savāds tikums: visu, kas pagadījās viņa tuvumā, viņš katrā ziņā nozaga. Citā reizē viņa raksturs bija ārkārtīgi drūms, un, kad viņš piedzērās, tad paslēpās nezālēs, un seminaram bija lielas pūles viņu tur sameklēt. Filozofs Choma Bruts bija jautras dabas, ļoti mīlēja gulšņāt un smē­ķēt pīpi; bet, ja viņš dzēra, tad katrā ziņā salīga muzikantus un dejoja trepaku. Viņš bieži garšoja rupjos zirņus, bet pil­nīgā filozofiskā vienaldzībā, sacīdams, ka kam jānotiek, no tā neizbēgsi. Retoriķim Tiberijam Gorobecam vēl nebija tie­sību nēsāt ūsas, dzert degvīnu un smēķēt pīpi. Viņš nēsāja tikai matu šķipsnu, un tāpēc viņa raksturs tai laikā vēl bija maz attīstījies; bet, spriežot pēc lielajiem puniem pierē, ar kādiem viņš bieži ieradās klasē, varēja domāt, ka no viņa iznāks krietns karavīrs. Dievvārdnieks Chaļava un filozofs Choma bieži plēsa viņu aiz čupra par savas aizbildniecības zīmi un izlietoja viņu par deputātu.

Bija jau vakars, kad viņi nogriezās no lielceļa; saule bija tikko nogājusi, un dienas siltums kavējās vēl gaisā. Diev­vārdnieks un filozofs gāja klusēdami, smēķēdami pīpes; re­toriķis Tiberijs Gorobecs sita ar nūju suņuburkšķu galvas, kas auga gar ceļmalu. Ceļš gāja caur ozolu un lazdu izkaisī­tām grupām, kas auga pļavā. Nolejas un nelieli uzkalni, zaļi un apaļi kā kupoli, šķērsoja dažreiz līdzenumu. Divi vietās parādījās druva ar briestošiem rudziem, kas bija zīme, ka drīz jānāk kādai sādžai. Bet bija jau vairāk nekā stunda, kopš viņi bija pagājuši garām labības laukiem, un vēl nerādījās neviena apdzīvota vieta. Krēsla jau pilnīgi aptumšoja debesis, un tikai vakaros balēja sārtā mirdzuma paliekas.

«Velns lai parauj!» sacīja filozofs Choma Bruts, «pilnīgi likās, ka nupat būs mājas.»

Dievvārdnieks klusēja, paraudzījās visapkārt, pēc tam at­kal paņēma mutē savu pīpi, un visi turpināja ceļu.

«Nudien!» sacīja atkal filozofs apstādamies, «ne velna neredz.»

«Bet varbūt tālāk gadīsies kādas mājas,» sacīja dievvārd­nieks, neizlaizdams pīpi. Bet pa to laiku jau satumsa nakts, un diezgan tumša nakts. Nelieli mākoņi pastiprināja tumsu, un, spriežot pēc visām pazīmēm, nevarēja gaidīt ne zvaigžņu, ne mēness. Bursaki ievēroja, ka viņi nomaldījušies un sen vairs neiet pa ceļu.

Filozofs, pataustījis ar kājām uz visām pusēm, sacīja bei­dzot strupi: «Un kur tad ceļš?» Dievvārdnieks klusēja brīdi un domīgi sacīja: «Jā, nakts ir tumša.» Retoriķis nogaja sā­nis un pūlējās rāpus uztaustīt ceļu, bet viņa rokas salūkoja tikai lapsu alas. Visur bija vienīgi stepe, pa ko, likās, nekad neviens nebrauca. Ceļinieki vēl centās paiet mazliet uz priek­šu, bet visur bija tā pati mežonīgā apkārtne. Filozofs mēģinā­ja sasaukties, bet viņa balss pilnīgi nosmaka pamalēs un ne­atrada nekādas atbildes. Mazliet vēlāk bija dzirdami tikai nelieli trokšņi, līdzīgi vilku gaudošanai.

«Redzi nu! ko lai dara?» teica filozofs.

«Nu ko? palikt un pārgulēt uz lauka!» sasijā dievvārdnieks un bāza roku kabatā sadabūt uguni un aizsmēķēt no jauna savu pīpi. Bet filozofs negribēja tam piekrist: viņam arvien bija paradums iekniedēt naktij puspudīgu maizes gabalu un mārciņas četras speķa, un viņš šoreiz sajuta savā vēderā kaut kādu nepanesamu vientulību. Turklāt, neraugoties uz savu jautro dabu, filozofs mazliet baidījās no vilkiem.

«Nē, Chaļava, nevar,» sacīja viņš. «Kā nu tā, bez kāda stiprinājuma izstiepsies un gulēsi kā kāds suns? Pamēģināsim vēl: varbūt uzmaldīsimies uz kādu māju, un kaut vai glāzīti degvīna izdosies iedzert uz nakti.»

Pie vārda degvīns dievvārdnieks nospļāvās sānis un pie­bilda: «Tas jau skaidrs, ka uz lauka nav ko palikt.» Bursaki devās uz priekšu, un viņiem par lielu prieku izklausījās, it kā tālumā rietu suņi. Ieklausījušies, no kuras puses, viņi devās uz priekšu možāki un, mazliet pagājuši, ieraudzīja ugun­tiņu. «Mājas! Nudien, mājas!» sacīja filozofs. Pieņēmums viņus nepievīla: pēc kāda laika viņi tiešām ieraudzīja nelie­las mājas, kas sastāvēja tikai no divi ēkām, kas atradās vienā un tai pašā sētā. Logos dega uguns; aiz žoga rēgojās kāds desmits plūmju koku. Ielūkojušies pa šķirbainajiem dēļu vārtiem, bursaki ieraudzīja pagalmu, kas bija piebraukts čumaku vezumiem. Sur tur šai brīdī iemirdzējās debesīs zvaigznes.

«Nu tad pielūkojiet, brālīši, neatlaisties! Lai maksā ko maksādams, bet naktsmājas jādabū!»

Trīs mācītie vīri draudzīgi sita pa vārtiem un sauca: «Atver!»

Durvis vienā būdā iečīkstējās, un pēc mirkļa bursaki ierau­dzīja savā priekšā veceni plikādas kažokā.

«Kas tur ir?» sauca viņa, dobji kāsēdama.

«Ielaid, vecmāmiņ, pārnakšņot: nomaldījāmies no ceļa; laukā ir tikpat nemīlīgi, cik izsalkušā vēderā.»

«Bet kas jūs esat par ļaudīm?»

«Ļaudis nav ļauni: dievvārdnieks Chaļava, filozofs Bruts un retoriķis Gorobecs.»

«Nevar,» noņurdēja vecene, «man,ļaužu pilns pagalms un visi kakti būdā aizņemti. Kur es jūs likšu. Un visi tādi no­auguši un veselīgi ļaudis! Tad jau man būda sakritīs, ja tādus ievietošu! Es pazīstu šos filozofus un dievvārdniekus: ja tā­dus dzērājus sāksi uzņemt, tad jau drīz paliksi bez sētas. Ejiet, ejiet! Te jums nav vietas.»

«Apžēlojies, vecmāmiņ! Kā nu var ļaut kristīgām dvē­selēm aiziet bojā ne par šo, ne par to? Kur gribi, novieto mūs; un ja mēs kaut ko tā, kaut kā, vai ko citu izdarīsim, — tad lai mums rokas nokalst un notiek tas, ko vien dievs zina — lūk, kā!»

Vecene, šķita, mazliet atmaiga. «Labi,» sacīja viņa it kā pardomādama, «es ielaidīšu jūs, tikai novietošu katru atse­višķā vietā: citādi man nebūs miera sirdī, ja jūs gulēsiet kopā.»

«Tā ir tava darīšana; pretī nerunāsim,» atbildēja bursaki.

Vārti iečīkstējās, un viņi iegāja pagalmā.

«Bet kā būtu, vecmāmiņ,» sacīja filozofs, iedams aiz vece­nes, «ja nu, kā saka … nudien, vēderā it kā kāds ar riteņiem braukātu: no paša rīta kaut vai skaidiņa būtu bijusi mutē.»

«Redz, ko sagribējis!» teica vecene, «nē, man nav nekā tāda, arī krāsns nav kurināta šodien.»

«Un mēs jau par to visu,» turpināja filozofs, «samaksātu rītu kā pienākas skaidrā naudā. Jā!» turpināja viņš klusu, «velnu tu te dabūsi!»

«Ejiet, ejiet! un esiet mierā ar to, ko jums dod. Kāds velns atnesis tādus izlutinātus kundziņus!»

Filozofs Choma kļuva pavisam skumjš no tādiem vārdiem; bet pēkšņi viņa deguns sajuta kaltētu zivju smaku; viņš pa­raudzījās uz dievvārdnieka biksēm, kas gāja viņam blakus, un ieraudzīja, ka no viņa kabatas līda ārā milzīga zivs aste, dievvārdnieks jau bija paguvis nostiept no vezuma veselu karūsu. Un tā kā viņš to darīja ne aiz kaut kādas mantkā­rības, bet vienīgi paraduma pēc, un, pilnīgi aizmirsis par savu karūsu, jau lūkojās apkārt, ko vēl citu nočiept; viņam ne­bija padomā laist garām pat salauztu riteni, — tad filozofs Choma ielaida roku viņa kabatā kā pats savā personīgajā un izvilka karūsu. Vecene izvietoja bursakus: retoriķi nolika būdā, dievvārdnieku ieslēdza tukšā klētī, filozofam ierādīja aitu kūti, arī tukšu.