NIKOLAJS GOGOLIS: VIJS

«Kas? Es?» sacīja bursaks, atkāpdamies aiz izbrīna. «Es ar svētu dzīvi?» sacīja viņš, paskatīdamies sotņikam tieši acīs. «Dievs ar jums, pan! Ko jūs tur runājat! Es taču — kaut arī to neklājas sacīt — gāju pie maiznieces ap pašu Zaļo ceturtdienu».

«Nu… laikam jau ne velti tā nolemts. Tev jāsāk no šīs pašas dienas savs darbs.»

«Es kaut ko gribēju sacīt par to jūsu labestībai… To jau nu, protams, katrs cilvēks, kas iemācījies svētos rakstus, var samērā … tikai te tā īstenāk būtu iederējies diakons vai vis­maz djaks. Tie ir sapratīgi ļaudis un zina, kā viss tas darāms: bet es… Un man jau arī balss nav tāda, un pats es — velns zina kas. Nekāda izskata no manis nav.»

«Kā nu tu gribi, tikai es visu, ko man mirstot vēlēja mana dūjiņa, izpildīšu, nekā nežēlodams. Un kad tu no šīs dienas trīs naktis nolasīsi, kā nākas, par viņu lūgsnas, tad es ievi atalgošu, bet ja ne — arī pašam velnam neieteicu saniknot mani.»

Pēdējos vārdus sotņiks izteica tik cieti, ka filozofs pilnīgi saprata to nozīmi.

«Seko man!» sacīja sotņiks.

Viņi izgāja priekšnamā. Sotņiks atvēra durvis uz otru istabu, kas bija iepretī pirmajai. Filozofs apstājās mirkli priekšnamā izšņaukties un ar kaut kādām neizskaidrojamām bailēm pārkāpa pār slieksni. Visa grīda bija noklāta sarkanu audumu. Kaktā zem svētbildes uz augsta galda gulēja miru­šās miesas uz zila samta segas, kas bija izrotāta zelta apmali un bārkstīm. Augstas vaska sveces, apvītas irbenājiem, stā­vēja kājgalī un galvgalī, izliedamas savu nespodro, dienas spožumā zūdīgo gaismu. Mirušās seju viņam aizsedza bez­cerīgais tevs, kas sedeja pie viņas, pagriezies ar muguru pret durvīm. Filozofu pārsteidza vārdi, ko viņš izdzirda:

«Es nežēloju to, mana visumījākā meita, ka tu savā ziedu laikā, nenodzīvojusi nolikto mūžu, par skumjām un žēlabām man esi atstājusi zemi; man ir žēl tas, mana dūjiņa, ka es nezinu, kas ir bijis mans sīvais ienaidnieks, tavas nāves cē­lonis. Un ja es zinātu, kas varējis iedomāties tevi kaut tikai apvainot vai kaut arī tikai pasacīt kaut ko nepatīkamu par tevi, tad, zvēru pie dieva, tāds neredzētu vairs savus bērnus, ja viņš tikpat vecs kā es, ne savu tēvu un māti, ja viņš vēl jaunos gados, un viņa miesas tiktu izmestas stepes putniem un zvēriem apēšanai! Bet posts man, mana lauku krinģelīte, mana paipaliņa, manu gaišumiņ, ka man jādzīvo atlikušais mūžs vienam bez prieka, slaukot svārku apakšā asaru lāses, kas tek no manām vecajām acīm tad, kad naidnieks mans priecāsies un slepus smīnēs par vārgo sirmgalvi…»

Viņš apklusa, un tam par cēloni bija plosīgas skumjas, kas izlija veselā asaru plūdā.

Filozofu aizkustināja tādas neremdināmas skumjas; viņš iekāsējās un sāka dobji krekšķināt, tā vēlēdamies iztīrīt savu balsi.

Sotņiks pagriezās atpakaļ un norādīja viņam vietu nomi­rušās galvgalī, nelielas pults priekšā, uz kuras atradās grā­matas.

«Trīs naktis kaut kā nostrādāšu,» nodomāja filozofs, «par to pans piebērs man abas kabatas skaidriem červoriciem.» Viņš pienāca tuvāk un, vēl reizi nokāsējies, sāka lasīt, ne­pievērsdams nekādas uzmanības sānis un neiedrīkstoties ielū­koties mirušās sejā. Iestājās dziļš klusums. Viņš manīja, ka sotņiks izgāja. Lēnām viņš pagrieza galvu, lai paraudzītos nomirušajā, un …

Šalkas izskrēja pa viņa dzīslām: viņa priekšā gulēja skais­tule, kāda vien jebkad bijusi zemes virsū. Šķita, ka nekad līdz šim sejas vaibsti nav bijuši veidoti tik spilgtā un reizē harmoniskā skaistumā. Viņa gulēja kā dzīva; piere, skaista, maiga kā sniegs, kā sudrabs, likās domājam; uzacis — nakts saulainā dienā, smalkas, līdzenas, lepni pacēlās virs aizvērta­jām acīm, bet skropstas, kas kā bultas krita uz vaigiem, kvē­loja slepenu iegribu svelmē; lūpas — rubini, gatavi iesmie- ties svētlaimības smiekliem, prieka plūdiem … Bet, turpat tais pašos vaibstos viņš redzēja kaut ko briesmīgi skadru. Viņš juta, ka viņa dvēsele kaut kā slimīgi iesāpējās, it kā kad pēkšņi jautrības un dejojoša bara virpulī kāds būtu sācis dziedāt bēru dziesmu. Viņas lūpu rubini šķita apšalcam asi­nīm pašu sirdi. Pēkšņi kaut kas briesmīgi pazīstams parādījās viņas sejā. «Ragana!» iesaucās viņš ne savā balsī, novērsa acis sānis, kļuva viscaur bāls un sāka lasīt savas lūgsnas. Tā bija tā pati ragana, ko viņš bija nositis!

Kad saule taisījās rietēt, mirušo nesa uz baznīcu. Filozofs ar vienu savu plecu balstīja melno sēru šķirstu un juta uz sava pleca kaut ko aukstu kā ledus. Sotņiks pats gāja priekšā, ar roku nesdams mirušās šaurā mājokļa labo pusi. Koka baz­nīca, nomelnējusi, apaugusi zaļu sūnu, ar trīs konusveidīgiem kupoliem, skumīgi stāvēja gandrīz ciema malā. Bija redzams, ka tanī vairs nenotika nekādi dievkalpojumi. Sveces bija aiz­degtas gandrīz pie katras svētbildes. Šķirstu nolika vidū pret pašu altari. Vecais sotņiks vēlreiz noskūpstīja mirušo, nome­tās ar seju pie zemes un izgāja kopā ar nesējiem laukā, no­devis pavēli krietni paēdināt filozofu un pēc vakariņām pa­vadīt viņu uz baznīcu. Ienākuši virtuvē, visi, kas bija nesuši šķirstu, sāka pieskarties ar rokām pie krāsns, kā parasti dara mazkrievi, kas skatījuši mironi.

Izsalkums, kādu tai brīdī filozofs sāka sajust, piespieda viņu dažus mirkļus pilnīgi aizmirst mirušo. Drīz visa .aime mazpamazām sāka pulcēties virtuvē. Virtuve sotņika mājās bija kaut kas līdzīgs klubam, kurā satecēja visi, kas vien sētā dzīvoja, ieskaitot šai skaitā arī suņus, kas, astes luncinot, nāca līdz pašām durvīm pēc kauliem un saskalām. Lai kurp kādu sūtīja un lai ar kādu vajadzību, tas vienmēr vispirms iegāja virtuvē, lai kaut mirkli atpūstos uz sola un izsmēķētu pīpi. Visi neprecējušies puiši, kas dzīvoja mājā un greznojās kazaku puspaltrakiem, gulēja te gandrīz cauru dienu uz sola, zem sola, uz krāsns — ar vienu vārdu, kur vien varēja sa­meklēt ērtu vietu gulēšanai. Pie tam visi vienmēr aizmirsa virtuvē vai nu cepuri, vai pātagu svešu suņu atgaiņāšanai, vai ko līdzīgu. Bet visdaudzgalvainākā sanāksme bija vaka­riņu laikā, kad ieradās arī zirgu gans, kas bija paguvis sadzīt savus zirgus aplokā, un lopu dzinējs, kas atveda govis slauk­šanai, un visi tie, ko dienas laikā nevarēja redzēt. Pie vaka­riņām pļāpāšana pārņēma pašas nerunīgākās mēles. Te pa­rasti runāja par visu: gan par to, kas pašuvis sev jaunas bikses, gan par to, kas atrodas zemes iekšienē un kurš redzē­jis vi'ku. Te bija daudz asprātīgo, kādu starp mazkrieviem netrūkst.

Filozofs nosēdās kopā ar citiem plašajā aplī, brīvā gaisā, virtuves sliekšņa priekšā. Drīz sieva sarkanā aubītē izsprau­cās pa durvīm, turēdama abās rokās karstu podu ar klim­pām, un nolika to vidū starp tiem, kas gatavojās vakariņot. Katrs izņēma no savas kabatas koka karoti; citi, kam tās ne­bija, koka irbuli. Līdzko mutes sāka kustēties mazliet gau­sāk un visas šīs sabiedrības vilka izsalkums mazliet bija apklusināts, daudzi sāka sarunāties. Sarunai, dabiski, bija jāvēršas uz nomirušo.

«Vai ir tiesa,» sacīja kāds jauns avju gans, kas bija uztu­pinājis savam pīpes ādas pārsējam tik daudz pogu un vara skanuju, ka izskatījās pēc sīktirgotājas bodes, «vai ir tiesa, ka jaunkundze, lai dievs mielo viņas dvēseli, sazinājusies ar nelabo?»

«Kas? Jaunkundze?» sacīja Dorošs, kas jau agrāk bija pa­zīstams mūsu filozofam, «viņa jau bija gatavā ragana! Es zvēru, ka ragana!»

«Rimsties, rimsties, Doroš,» sacīja cits, kas ceļā bija izrā­dījis lielu gatavību mierināt, «tā nav mūsu darīšana; dievs ar viņu! Par to nav ko spriedelēt.» Bet Dorošs nemaz nebija noskaņots klusēšanai; viņš tikko pirms tam bija nogājis pa­grabā kopā ar atslēgu glabātāju kaut kādā vajadzībā un, pie­liecies, reizes divas pie divi vai trīs mucām, iznāca no turie­nes ārkārtīgi jautrs un runāja bez mitas.