NIKOLAJS GOGOLIS - VIJS

dauzītu degunu, jo koka kāpnes uz zvanu torni bija pārāk nolaidīgi taisītas.

«Vai tu esi dzirdējis, kas noticis ar Chomu?» sacīja, pie viņa pienācis, Tiberijs Gorobecs, kas tai laikā bija jau filo­zofs un nēsāja tikko uzaugušas ūsas.

«To viņam dievs nolicis,» sacīja zvaniķis Chaļava. «Iesim uz krogu un pieminēsim viņa dvēseli!»

Jaunais filozofs, kas ar entuziasta dedzību bija sācis izlietot savas tiesības, tā ka pat viņa bikses un svārki, un pat cepure dvesa pēc spirta un tabakas saknītēm, izteica tai pašā mirklī gatavību.

«Lāga cilvēks bija Choma!» sacīja zvaniķis, kad klibais krodzinieks nolika viņam priekšā trešo krūzi. «Gudrs cilvēks bija! Un aizgāja bojā ne par ko.»

«Bet, es zinu, kāpēc viņš aizgāja bojā: tāpēc, ka nobijās; bet, ja nebūtu baidījies, tad ragana nekā nebūtu varējusi ar viņu izdarīt. Vajag tikai pēc krusta pārmešanas uzspļaut viņai uz pašas astes, un tad nekas nebūs. Es jau visu to zinu. Pie mums taču Kijevā visas sievas, kas sēž tirgū, visas ir — raganas.»

Uz to zvaniķis pamāja ar galvu par zīmi vienprātībai. Bet ievērojis, ka viņa mēle nevarēja izteikt neviena vārda, viņš uzmanīgi piecēlās no galda un, līgodamies uz abām pusēm, aizgāja paslēpties vistālākajā vietā nezālēs; turklāt viņš ne­bija aizmirsis, pēc sava agrākā paraduma, nočiept vecu zā­baka zoli, kas bija mētājusies uz sola.