NIKOLAJS GOGOLIS - VIJS

Filozofs palika viens. Vispirms viņš nožāvājās, pēc tam iz­staipījās, tad iepūta abās saujās un beidzot arī atskatījās. Vidū stāvēja melnais šķirsts; sveces dega tumšo svētbilžu priekšā: to gaisma apgaismoja tikai ikonostasu un mazliet baznīcas vidu; attālie baznīcas telpas kakti bija tīti krēslā. Augstais senlaicīgais ikonostass jau rādīja lielu vecumu; tā caurumainais izgriezuma darbs, apklāts zeltu, mirdzēja vairs tikai dzirkstīm: zeltījums vienā vietā bija nobiris, otrā pa­visam melns kļuvis, svēto sejas, kļuvušas pilnīgi tumšas, raudzījās kaut kā drūmi. Filozofs vēlreiz atskatījās. «Nu ko? — sacīja viņš, — kas te ko baidīties? Cilvēks atnākt šurp ne­var, bet pret miroņiem un aizgājējiem no viņas saules man ir lūgsnas, tādas, ka, tiklīdz noskaitīšu, viņi mani pat ne ar pirkstu neaizskars. Nekas! — atkārtoja viņš, pametis ar roku, — lasīsim.» Pienācis pie klirosa, viņš ieraudzīja vairā­kus saišķus sveču. «Tas ir labi, — nodomāja filozofs, — jāap­gaismo visa baznīca tā, lai būtu redzams Јā dienā. Ek, žēl, ka dievnamā nedrīkst pīpi izsmēķēt!»

Un viņš sāka pielipināt vaska sveces visām karnizēm, pul- tēm un svētbildēm, nemaz tās nežēlodams, un drīz vien visu baznīcu pildīja gaisma. Tikai augšā krēsla kļuva it kā stip­rāka, un krēslainās svētbildes lūkojās drūmāk iz senlaicī­gajiem grieztajiem ietvariem, kam šur tur mirdzēja zeltī­jums. Viņš piegāja pie šķirsta, bailīgi paraudzījās nomirušās sejā un, mazliet nodrebējis, nevarēja neaizvērt savu acu; tik briesmīgs, žilbinošs skaistums!

Viņš novērsās un gribēja aiziet; bet dīvainā ziņkārē, dīvai­nās pretrunīgās sajūtās, kas cilvēku nepamet it sevišķi baiļu laikā, viņš nenocietās, aiziedams nepalūkojies viņā, un pēc tam, juzdams tādas pašas trīsas, palūkojās vēlreiz. Patiesi, spilgtais aizgājējas skaistums šķita briesmīgs. Var jau būt, ka viņa neiedvestu tik paniskas šausmas, ja būtu mazliet ne­jēdzīgāka. Bet viņas vaibstos nebija nekā nespodra, ne­skaidra, nedzīva; viņa bija dzīva, un filozofam likās, it kā viņa lūkojas tajā aizvērtām acīm. Viņam pat likās, it kā no

viņas labās acs skropstām noritēja asara, un, kad tā apstājās uz vaiga, tad viņš skaidri redzēja, ka tā bija asins lāse.

Viņš steidzīgi devās pie klirosa, atvēra grāmatu un, lai vai­rāk sevi iedrošinātu, sāka lasīt ļoti skaļā balsī. Viņa balss pārsteidza baznīcas koka sienas, kas sen bija kļuvušas klusas un kurlas; vientulīgi, bez atbalss, krita vārdi sulīgā basā pil­nīgā nāves klusumā un likās mazliet mežonīgi pat pašam lasī­tājam. «No kā baidīties? — domāja viņš pie sevis: — viņa taču nepiecelsies no sava šķirsta, jo bīsies dieva vārda. Lai viņa gul! Un kas gan es būtu par kazaku, ja izbītos? Nu, iedzēru iieku — tāpēc tad arī šķiet baigi. Iešņaukšu varbūt tabaku. Ek, jauka tabaka! Lieliska tabaka! Laba tabaka!» Tomēr, katru lapu pāršķirot, viņš lūkojās šķībi uz šķirstu, un negribētas jūtas šķita viņam čukstam: «Nupat, nupat pie­celsies! Nupat piecelsies, nupat paskatīsies no šķirsta!»

Bet bija nāves klusums; šķirsts stāvēja nekustīgi; sveces izlēja veselus gaismas plūdus. Baiga ir apgaismota baznīca naktī ar nomirušām miesām un bez nevienas cilvēka dvē­seles!

Paaugstinājis balsi, viņš sāka dziedāt dažādās balsīs, vēlē­damies apklusināt baiļu paliekas, bet ik mirkli viņš pievērsa savas acis šķirstam, it kā negribot jautādams: «Bet ja nu viņa pamostas, ja nu viņa pieceļas?»

Bet šķirsts nepakustējās. Kaut jel kāda skaņa, kaut jel viena dzīva būte, kaut vai circenis būtu atsaucies kaktā! Tikko bija dzirdama attālas sveces viegla čirkstēšana vai arī vaska piliena vāja viegli krītoša skaņa, kas nopilēja uz grīdas.

«Nu, bet ja pieceļas? …»

Viņa pacēla galvu …

Viņš mežonīgi palūkojās un izberzēja acis. Un viņa, patiesi, vairs negul, bet sēž savā šķirstā. Viņš novērsa savas acis un atkal šausmās pievērsa tās šķirstam. Viņa piecēlās … iet pa baznīcu aizvērtām acīm, nemitīgi taustoties ar rokām, it kā vēlētos notvert kādu.

Viņa nāk taisni uz viņu. Bailēs viņš apvilka gaisā ap sevi apli; ar pūlēm sāka lasīt lūgsnas un skaitīt buramos vārdus, ko viņam bija iemācījis kāds mūks, kas visu savu mūžu redzējis raganas un nešķīstus garus.

Viņa nostājās gandrīz uz pašas apļa svītras; bet varēja re­dzēt, ka viņai nebija spēka pārkāpt to, un viņa kļuva pavisam zila, kā cilvēks, kas jau vairākas dienas ir miris. Chomam nebija drosmes uzlūkot viņu: viņa bija briesmīga. Viņa sacirta zobus un atvēra savas mirušās acis; bet, nekā neredzē­dama, trakumā — ko izteica viņas drebošā seja — metās uz otru pusi un, izstiepusi rokas, apkampa ar tām katru pilaru un stūri, cenzdamās notvert Chomu. Beidzot viņa apstājās, padraudēja ar pirkstu un apgulās savā šķirstā.

Filozofs arvien vēl nevarēja atjēgties un ar bailēm pameta acis uz šo raganas šauro mājokli. Beidzot šķirsts pēkšņi atrā­vās no savas vietas un svilpodams sāka lidot pa visu baznīcu, šķērsojot gaisu visos virzienos. Filozofs to redzēja gandrīz virs galvas, bet reizē arī ievēroja, ka tas nespēja aizskart apli, ko viņš bija apvilcis, un pastiprināja savas lūgsnas. Šķirsts ar troksni nokrita baznīcas vidū un palika nekustīgs. No viņa atkal pacēlās mironis, zili iezaļgans. Bet tai brīdī atskanēja tāls gaiļa dziedājums; mironis nolaidās šķirstā, un šķirsta vāks aizcirtās.

Sirds filozofam dauzījās un sviedri tecēja aumaļām; bet, gaiļa dziedāšanas iedrošināts, viņš steidza nobeigt lasīt lapas, kam jau bija jābūt izlasītām. Gaismai austot, viņu atnāca no­mainīt djačoks un sirmais Javtuchs, kas tai reizē pildīja baz­nīcas vecākā pienākumu.

Atnācis attālajā guļas vietā, filozofs ilgi nevarēja aizmigt; taču nogurums uzvarēja, un viņš nogulēja līdz pusdienai. Kad viņš pamodās, viss nakts piedzīvojums viņam šķita noticis sapnī. SDēku stiprināšanai viņam iedeva kortelīti degvīna. Pie pusdienām viņš drīz atdzīvojās, izmeta šur tur pa piezī­mei, un gandrīz viens pats apēda diezgan krietnu sivēnu, bet par savu piedzīvojumu baznīcā viņam nebija drosmes stāstīt kādas viņam pašam neizprotamas sajūtas pēc, un uz ziņkā­rīgo jautājumiem viņš atbildēja: «Jā, bija visādi brīnumi.» Filozofs bija no to ļaužu skaita, kuros pēc tam, kad tie ir pa­baroti, pamostas neparasta filantropija. Viņš, gulēdams ar savu pīpi zobos, raudzījās visos neparasti saldām acīm un ne­pārtraukti spļaudījās sānis.

Pēc pusdienas filozofs bija pavisam labā garastāvoklī. Viņš bija paguvis apstaigāt visu ciemu, gandrīz ar visiem sapazī- ties; no divām būdām viņu pat izdzina; kāda glīta jauna meita sadeva viņam krietni ar lāpstu pa muguru, kad viņš bija sadomājis paraudzīt aiz ziņkāres, no kādas drēbes bija viņas krekls un plachta. Bet jo vairāk laiks tuvojās vakaram»

jo domīgāks kļuva filozofs. Kādu stundu pirms vakariņām gandrīz visi gājēji sapulcējās spēlēt putru vai kragļus, — ķegļu veids, kur bumbu vietā lieto garas nūjas, un vinnētā­jam ir tiesības jāt uz otra jāšus. Sī spēle izvērtās par ļoti interesantu skatītājiem: bieži dzinējs, plats kā bliņa, rāpās jāt cūkganu, sīciņu, maziņu, kas sastāvēja no vienām krun­kām. Citu reizi dzinējs pielieca savu muguru, un Dorošs, tajā uzlēcis, vienmēr mēdza teikt: «Kas par dūšīgu vērsi!» Pie virtuves sliekšņa sēdēja tādi, kas bija solidāki. Viņi lūkojās ārkārtīgi nopietni, smēķēdami pīpes, pat arī tad, kad jaunieši no sirds smējās -par kādu dzinēju vai Spirida asprātīgu vārdu. Choma velti pūlējās iejaukties šai spēlē: kāda tumša doma kā nagla sēdēja viņa galvā. Pie vakariņām, lai viņš centās kā cenzdamies sevi uzjautrināt, taču bailes iedegās viņā reizē ar tumsu, kas izplētās debesīs.