NIKOLAJS GOGOLIS - VIJS

«Un nu mums laiks, pan bursak!» teica viņam pazīstamais sirmais kazaks, pieceļoties no vietas reizē ar Dorošu, «iesim pie darba.»

Chomu atkal tāpat aizveda uz baznīcu; atkal atstāja viņu vienu un aizslēdza aiz viņa durvis. Tiklīdz viņš palika viens, bailes sāka spiesties no jauna viņa krūtīs. Viņš atkal redzēja tumšās svētbildes, spožos ietvarus un pazīstamo melno šķirstu, kas stāvēja draudīgā klusumā un nekustīgs baznīcas vidū.

«Ak, ko?» sacīja viņš, «tagad jau man vairs nav ko brīnī­ties par šādiem ērmiem. Tas tikai no reizes tā šausmīgi. Jā, tas tikai pirmo reizi mazliet šausmīgi, bet pēc tam tas vairs nav šausmīgi; tas nemaz vairs nav šausmīgi.»

Viņš steidzīgi uzkāpa klirosā, apvilka ap sevi apli, noskai­tīja dažus buramos vārdus un sāka skaļi lasīt, nolēmis nepa­celt no grāmatas savu acu un nepievērst nekam uzmanības. Viņš lasīja jau kādu stundu un sāka jau mazliet piegurt un iekāsēties; viņš izņēma no kabatas radziņu un, pirms pielikt tabaku pie deguna, bailīgi pameta acis uz šķirstu. Sirds vi­ņam pamira: mironis jau stāvēja viņa priekšā uz pašas svīt­ras un ieurba viņā mirušās iezaļganās acis. Bursaks nodre­bēja, un jūtams aukstums izskrēja pa visām viņa dzīslām. Nodūris acis grāmatā, viņš sāka skaļāk skaitīt savas lūgsnas un buramos vārdus un dzirdēja, kā mironis atkal sacirta zobus Un sāka mētāties rokām, gribēdams viņu satvert. Bet, viegli ar vienu aci pašķielējis, viņš redzēja, ka mironis netvarstīja

viņu tur, kur viņš stāvēja, un, kā redzams, nevarēja viņu sa­skatīt. Viņa sāka dobji murmināt un mirušām lūpām izrunāt baigus vārdus; tie piesmakuši šņukstēja kā verdošu sveķu burbuļošana. Ko tie nozīmēja, viņš nevarētu pasacīt, bet kaut kas briesmīgs tajos bija. Filozofs šausmās saprata, ka viņa pesteļoja.

No vārdiem baznīcā sacēlās vējš un bija dzirdams troksnis it kā no daudzu spārnu lidošanas. Viņš dzirdēja, kā spārni sitās baznīcas logu stiklos un dzelzs rāmjos, kā ņurdot skrā­pēja nagi pa dzelzi un kā neticami liels spēks trakoja pie durvīm un gribēja ielauzties. Visu laiku viņa sirds stipri dau­zījās; aizmiedzis acis, viņš tikai skaitīja buramos vārdus un lūgsnas. Beidzot pēkšņi kaut kas iesvilpojās tālumā: tā bija tāla gaiļa dziedāšana. Izmocītais filozofs aprimās un atvilka elpu.

Viņu nomainīt ienākušie atrada viņu tikko dzīvu; viņš bija atspiedies ar muguru pret sienu un ieplestām acīm nekustīgi raudzījās atnācējos kazakos. Viņu gandrīz vešus izveda un balstīja visu ceļu. Atnācis pana sētā, viņš uzpurinājās un lika sev pasniegt kortelīti degvīna. To izdzēris, viņš saglauda uz savas galvas matus un sacīja: «Daudz ir visādu mēslu pa­saulē! Un notiek tādas šausmas, nu…» Pie šiem vārdiem filozofs atmeta ar roku.

Sapulcējušies ap viņu nokāra galvas, dzirdot tādus vārdus. Pat nelielais zēns, ko visi gājēji — pēc viņu domām ar pil­nām tiesībām — pilnvaroja savā vietā, kad bija jātīra zirgu stallis vai jānes ūdens, pat arī šis nabaga zēns atvēra muti.

Šai brīdī gāja garām vēl ne visai veca sievele cieši savilktā ņieburā, kas izcēla viņas apaļo un spēcīgo stāvu, vecās ķēk­šas palīdze, briesmīga koķete, kas vienmēr kaut ko atrada, ko piespraust savai aubei: vai nu lentes galiņu, vai neļķi, vai pat papīriņu, ja nebija kaut kā cita.

«Labdien, Choma!» viņa sacīja, ieraudzījusi filozofu. «Ai, ai, ai! kas tad ar tevi ir?» viņa iesaucās, sasizdama rokas.

«Kā kas, muļķa sieva?»

«Ak, vai dieviņ! tu tak esi pavisam sirms!»

«Ehe, he! Viņa taču saka patiesību!» sacīja Spirids, cieši viņā ieskatīdamies. «Tu tiešām esi kļuvis sirms kā mūsu ve­cais Javtuchs!»

Filozofs, to izdzirdis, aizskrēja kā bulta uz virtuvi, kur viņš bija ievērojis pie sienas pielīmētu, mušu noraibinātu trīsstūrainu spoguļa gabalu, kā priekšā bija sabāztas neaiz- mirsteles, ziemcietes un pat dievkociņu vītne, kas norādīja uz greznīgas koķetes tualeti. Viņš šausmās ieraudzīja runā­tāju vārdu patiesību: puse viņa matu tiešām bija balti.

Nokāris galvu, Choma Bruts nodevās pārdomām: «Iešu pie pana,» sacīja viņš beidzot, «izstāstīšu viņam visu un paskaid­rošu, ka vairāk negribu lasīt. Lai sūta mani tūlīt pat uz Kijevu.»

Šādās domās viņš uzņēma virzienu uz pana mājas lieveni.

Sotņiks sēdēja gandrīz nekustīgs savā istabā. Tās pašas bez­cerīgās skumjas, kādas viņš bija redzējis tā sejā agrāk, bija redzamas tajā arī tagad. Tikai viņa vaigi bija iekrituši daudz vairāk nekā agrāk. Varēja redzēt, ka viņš ļoti maz bija lie­tojis barību vai, varbūt, pat nebija tai pieskāries. Neparasts bālums piešķīra viņam it kā akmeņainu stingumu.

«Sveiks, bēduli!» teica viņš, ieraudzījis Chomu, kas bija palicis stāvot ar cepuri rokās pie durvīm. «Nu ko, kā tev iet? Vai viss kārtībā?»

«Kārtībā ta' kārtībā; tādi velni ieviesušies, ka' taisni jāņem cepure un jālaižas, kurp kājas nes.»

«Kā tā?»

«Nu, jūsu meitiņa, pan … Ar prātu spriežot, viņa, protams, ir kungu kārtas, tam neviens nerunās pretī; bet, neņemiet par ļaunu, lai dievs dod viņas dvēselei mieru…»

«Ko tad meitiņa?»

«Pielaidusi pie sevis nelabo. Tādas bailes aizdod, ka nekādi raksti nelīdz.»

«Lasi, lasi! Ne velti viņa tevi atsaukusi: viņa rūpējās, mana dūjiņa, par savu dvēseli un gribēja ar lūgsnām aizdzīt visas ļaunās domas.»

«Jūsu vara, pan: nudien, nav pa spēkam!»

«Lasi, lasi!» turpināja tai pašā pierunātāja balsī sotņiks, «tev vēl viena nakts tagad palikusi; tu izdarīsi kristīgu darbu, un es apbalvošu tevi.»

«Lai kādas būtu balvas. .. Kā nu tu gribi, pan. bet es ne­lasīšu!» sacīja Choma noteikti.

«Klausies, filozof!» sacīja sotņiks, un balss viņam kļuva cieta un barga, «es nemīlu tādus izgudrojumus. Tu vari to darīt jūsu bursā, bet pie manis nav tā: kad es tevi nopēršu, tas nebūs tā kā rektors. Vai tu zini, kādi ir krietni ādas kančuki?»

«Kā nu nezinu!»" sacīja filozofs, pazeminājis balsi, «katrs zina, kas ir ādas kančuki: lielākā skaitā — nepanesama lieta.»

«Jā. Bet tu vēl nezini, kā mani puiši prot pērt!» sacīja bargi sotņiks, celdamies kājās, un viņa sejas izteiksme kļuva pavēlīga un nežēlīga, atklādama visu viņa neiegrožoto rak­sturu, ko tikai uz laiku iemidzinājušas sēras. «Pie manis pa- priekšu noper, pēc tam ielaista ar degvīnu, un pēc tam atkal. Ej, ej, dari savu darāmo! Nepadarīsi — nepiecelsies, bet izda­rīsi — tūkstoš červoncu!»

«Oho, ho! tas jau ir ķēriens!» nodomāja filozofs iziedams, «ar tādu nav ko jokot. Pagaidi, pagaidi, draudziņ: es tā uz­asināšu slēpes, ka tu saviem suņiem nepanāksi mani.»

Un Choma nolēma katrā ziņā bēgt. Viņš tikai gribēja no­gaidīt pēcpusdienas stundu, kad visiem gājējiem bija para­dums nolīst siena šķūņos un atvērtu muti laist vaļā tādu krākšanu un svilpošanu, ka pana sēta kļuva līdzīga fabrikai.

Beidzot šis laiks pienāca. Pat Javtuchs piemiedza acis, iz­stiepies saulē. Filozofs ar bailēm un drebēšanu devās klusī­tēm pana dārzā, no kurienes, kā viņam likās, bija ērtāk un nemanāmāk izbēgt laukos. Sis dārzs, pēc paraduma, bija ļoti nolaists un tātad ārkārtīgi noderēja katram slepenam pasā­kumam. Atskaitot tikai vienu celiņu, kas bija iemīts saim­niecisku vajadzību pēc, viss pārējais bija apslēpts biezi sa­augušiem ķiršiem, irbenājiem, dadžiem, kas izbāza uz pašu augšu savus garos kātus ar lipīgām rožainām galviņām. Visu šo raibo koku un krūmāju klāstu kā tīkls sedza apīņi un vei­doja pār tiem jumtu, kas uzgulās žogam un gāja pa to uz leju vijīgām čūskām kopā ar mežonīgajiem lauku pulkstenī- šiem. Aiz žoga, kas noderēja par dārza robežu, stiepās vesels nezāļu mežs, kurā nevienam nebija ziņkāres ielūkoties, un izkapts sašķīstu gabalos, ja tā gribētu pieskarties ar savu asmeni tā kokainajiem, resnajiem stiebriem.