NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

TARASS BUĻBA

«Bet nu pagriezies, dēls! Vai, kāds tu jocīgs! Kas tie jums ir par mācītāju apakšsvārkiem? Un šitā visi staigā akadē­mijā?» Šādiem vārdiem saņēma vecais Buļba savus divi dēlus, kas mācījās Kijevas bursā un bija atbraukuši mājās pie tēva.

Viņa dēli bija tikko nokāpuši no zirgiem. Tie bija divi braši jaunekļi, kas vēl raudzījās no pieres apakšas kā nesen izlaisti semināristi. Viņu spēcīgās, veselīgās sejas bija klātas pirmām matu pūkām, ko vēl nebija skāris bārdas nazis. Viņi bija ļoti apmulsuši par tādu tēva saņemšanu un stāvēja ne­kustīgi, nolaiduši acis uz zemi.

«Pagaidiet, pagaidiet! Ļaujiet man jūs labi apskatīt,» tur­pināja viņš, tos grozīdams, «un kas jums par gariem svit- kiem! Kas par svitkiem! Tādu svitku nemaz pasaulē nav redzēts. Nu, bet lai kāds no jums paskrien! es gribu redzēt, vai viņš nenoliksies gar zemi, sapinies apakšējā stērbelē.»

«Nesmejies, nesmejies, tēvs!» sacīja beidzot vecākais no viņiem.

«Skat vien, kāds lepns, bet kāpēc gan lai es nesmietos?»

«Nu tā; kaut arī tu man tēvs esi, bet, ja smiesies, tad, nu­dien, piekaušu!»

«Ak šitāds tu man dēls! kā! tēvu?» sacīja Buļba, atkāpies izbrīnā dažus soļus atpakaļ.

«Kaut vai tēvu. Par apvainošanu nešķirošu un nepiedošu nevienam.»

«Kā tad tu gribi ar mani kauties? varbūt ar dūrēm?»

«Pilnīgi vienalga ar ko.»

«Nu, nāc uz dūrēm!» saka Buļba, uzrotījis piedurknes, «gribu redzēt, kas par vīru tu esi dūrēs!»

Un tēvs ar dēlu apsveicināšanās vietā pēc ilgas prombūtes sāka viens otru apveltīt belzieniem gan pa sāniem, gan pa vidukli, gan krūtīm, brīžiem atkāpjoties un atskatoties, brī­žiem par jaunu uzbrūkot.

«Paskatiet, labi ļautiņi: vecais muļķis kļuvis! pavisam prātu izkūkojis!» runāja viņu bālā, kalsnējā un labsirdīgā māte, kas stāvēja pie sliekšņa un nebija vēl paguvusi ap­kampt savus acuraugus. «Bērni atbraukuši mājās, vairāk nekā gadu neesmu viņus redzējusi, bet viņš sadomājis nezinko: ar dūrēm spēkoties!»

«Bet viņš braši sitas!» sacīja Buļba apstādamies. «Nudien, labi!» turpināja viņš, mazliet sakārtodamies, «tā, ka labāk nemaz nemēģināt. Būs krietns kazaks! Nu, sveiks, dēliņ, sa­bučosimies!» Un tēvs ar dēlu sāka skūpstīties, «Labi, dēliņ! Tā tu sit katru, kā mani dauzīji: nevienam nepalaidies! Un tomēr tev ir smieklīgs tērps: kas tā par saiti karājas? Un tu, Beibas, ko tu stāvi, rokas nolaidis?» runāja viņš, griez­damies pie jaunākā: «ko tad tu, suņa dēls, nesit mani?»

«Ko vēl neizdomās!» runāja māte, kas pa to laiku ap­kampa jaunāko. «Un nāk gan prātā, lai paša bērns tēvu sistu! Un it kā tam nu būtu īstais laiks: bērns jauns, no- braucies tādu ceļu, noguris…» (šis bērns bija pāri par div­desmit gadu un tieši asi garumā); «viņam tagad būtu jāat­pūšas un kaut kas jāieēd, bet šis spiež viņu kauties!»

«E, tu jau tāds luteklītis, kā es redzu!» runāja Buļba. «Ne­klausies, dēliņ, mātē: viņa ir bāba, viņa nekā nezina. Kādu jums maigumu? Jūsu maigums — plašs klajums un labs zirgs: tas jūsu maigums! Un vai jūs redzat šo zobenu? Tas ir jūsu māte! Tas viss ir blēņas, ar ko piebāž jūsu galvas: ir akadēmijas, ir visas tās grāmatas, ābeces un filozofija — es uzspļauju uz visu to!» Te Buļba piemetināja tādu vārdu, kuru pat nelieto rakstos. «Bet labāk es jūs jau nākamo nedēļu nosūtīšu uz Aizkrāci. Lūk, kur gudrības, ka gudrības! Tur jums skola; tur tikai jūs pieņemsieties saprašanā.»

«Un pavisam tikai vienu nedēļu būs viņi mājās?» sacīja žēlabaini, ar asarām acīs, kalsnējā vecīte — māte: .-pat brīvāk padzīvot viņiem, nabagiem, neiznāks; neiznāks pat dzimto māju apskatīt, un man neiznāks diezgan noraudzīties viņos!»

«Gana, gana gaudot, vecene! Kazaks nav tādēļ, lai krāmē­tos ar sieviešiem. Tu jau nu noslēptu viņus abus sev zem brunčiem un tupētu tiem virsū kā uz vistu olām. Ej, ej, un liec mums drīzāk galdā visu, kas vien ir. Nav vajadzīgs uz- pūtņu, medeņu, magoņu maizīšu un citu kārumu, nes mums veselu aunu, dod kazu, medus dzērienus četrdesmitgadīgos! Un degvīna vairāk, degvīnu bez visādiem izgudrotiem nie­kiem, bez rozinēm un visādām zālītēm, bet tīru, putojošu degvīnu, kas dzirkstī un šņāc kā traks.»

Buļba vadīja savus dēlus istabā, no kurienes strauji iz­skrēja divi skaistas meičas — kalpones, zelta monistēs, kuras bija posušas istabas. Viņas, kā redzams, bija iztrūkušās no paniču atbraukšanas, kuri labprāt nevienam negrieza ceļu, vai arī vienkārši tā gribēja ievērot savu sievišķīgo paradumu, iesaukties un mesties prom, ieraugot vīrieti, un pēc tam no liela kauna ilgi aizsegt seju ar piedurkni. Istaba bija iekār­tota tā laika gaumē, par kuru dzīvi norādījumi palikuši tikai dziesmās un tautas teikās, ko vairs Ukrainā nedzied bārdainie aklie sirmgalvji klusas banduras trinkšķināšanas pavadījumā, ļaužu pūļa apstāti, — tā karu un grūtā laika gaumē, kad Ukrainā sākās sadursmes un cīņas par uniju. Viss bija tīrs, krāsainiem māliem izziests. Pie sienām — zobeni, pātagas, putnu sieti, tīkli un šautenes, mākslīgi apdarināts pulvera rags, zirga zelta iemaukti un pinekļi ar sudraba plāksnītēm. Logi istabā bija mazi, apaļiem, nespodriem stikliem, kādus šodien sastop tikai vecās baznīcās, caur kuriem nevarēja citādi skatīties, kā paceļot aizbīdāmo stiklu. Ap logiem un durvīm bija sarkani ieloki. Kaktu plauktos stāvēja krūzes, pudeles un pudelītes no zaļa un zila stikla, gravēti sudraba kausi, dažāda izstrādājuma apzeltīti biķerīši: veneciešu, turku, čerkesu, kas bija iekļuvuši Buļbas istabā pa dažādiem ceļiem caur trešām un ceturtām rokām: viņos bra­šajos laikos tas bija visai parasti. Liepu soli visapkārt istabai; milzīgs galds zem svētbildēm goda kaktā; plata krāsns ar aizkrāsnīm, iedobumiem un izdobumiem, klāta krāsainiem, raibiem podiņiem, — viss tas bija ļoti pazīstams mūsu diviem jaunekļiem, kas nāca katru gadu mājās brīvdienās, — nāca tāpēc, ka viņiem nebija vēl zirgu un tāpēc, ka nebija parasts atļaut skolēniem jāt jāšus. Viņiem bija tikai gari čupri, aiz kuriem viņus varēja izplucināt katrs kazaks, kas nēsāja ieroci. Buļba tikai uz viņu beigu izlaidumu nosūtīja viņiem pretī no sava ganāmpulka jaunu ērzeļu pāri.

Buļba dēlu atbraukšanas gadījumā lika sasaukt visus sot- ņikus un visus pulka priekšniekus, kas vien bija mājās: un kad atnāca divi no viņiem un jesauls Dmitro Tovkačs, viņa vecs draugs, viņš tūlīt tiem stādīja priekšā dēlus, sacīdams: «Nu paskatiet, kas par puišiem! Sūtīšu viņus drīz uz Seču.» Viesi apsveica ir Buļbu, ir abus jaunekļus, un sacīja viņiem ka tie dara pareizi un ka nav labākas skolas jaunam cilvēkam kā Aizkrāces Seča.

«Nu tad, brāļi pani, sēdieties katrs, kur kurajam labāk, pie galda. Nu, dēliņi! vispapriekšu iedzersim sīvo!» tā runāja Buļba, «dievs svētī! Esiet sveiki, dēliņi: ir tu, Ostap, ir tu, Andrij! Lai nu dievs dod, ka jūs vienmēr karā būtu veikli! ka jūs pagānus sistu, un turkus sistu, un tatarus sistu; un ja arī poļi kaut ko uzsāktu pret mūsu ticību, sitiet tad arī poļus. Nu, pasniedz savu glāzīti; ko, vai nav labs sīvais? Bet kā ir latiniski sīvais? Ta ta, dēliņ, muļķi bija latiņi: viņi pat nezināja, ka pasaulē ir sīvais. Kā, lūk, to sauca, kas latiņu pantus rakstīja? Es grāmatā neesmu stiprs, un tāpēc arī ne­zinu: Horacijs vai?

«Redz, kāds tas tēvs!» nodomāja pie sevis vecākais dēls Ostaps; «visu vecais suns zina, un tad vēl izliekas.»