NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

«Nu, bērni, tagad jāguļ, un rītu darīsim to, ko dievs liks. Neklāj nu mums gultas! mums gultas nav vajadzīgas; mēs gulēsim pagalmā.»

Nakts tikko vēl bija pārņēmusi debesis; bet Buļba arvien gulās agri. Viņš izlaidās tepiķī, apsedzās ar aitādu kažoku, jo nakts gaiss bija diezgan dzestrs un Buļba mīlēja siltāk ap­segties, kad viņš bija mājās. Viņš drīz sāka krākt, un viņam sekoja viss pagalms; viss, kas vien atradās tā dažādos kaktos, sāka krākt un dziedāt. Vispirmais aizmiga naktssargs, jo viņš bija visvairāk dzēris par godu jauno kungu atbraukšanai. Tikai nabaga māte negulēja. Viņa pieplaka savu dārgo dēlu galvgalim, kuri gulēja viens otram blakus. Viņa sukāja ar ķemmi viņu jaunās, nevērīgi sabužinātās sprogas un slacināja tās asarām. Viņa lūkojās tajos ar visu savu būti, ar visām savām jūtām, visa viņa pārvērtās vienīgi redzē, un viņa ne­varēja un nevarēja tajos diezgan noskatīties. Viņa bija tos barojusi ar savu krūti; viņa bija tos izaudzinājusi, izlolo­jusi — un tikai vienu mirkli viņa redzēs tos savā prieķšā. «Dēli mani, dēli mani mīļie! Kas būs ar jums? kas gaida jūs?» runāja viņa, un asaras sastājās grumbās, kas bija pārveido­jušas viņas kādreiz skaisto seju. Patiesi, viņa bija nožēlo­jama kā katra viņa pārdrošā gadsimta sieviete. Tikai mirkli viņa bija dzīvojusi mīlestībā, tikai pirmajā kaisles kvēlē, pirmajā jaunības kvēlē, un jau viņas bargais savaldzinātājs pameta viņu zobena dēļ, draugu dēļ, uzdzīves dēļ. Viņa redzēja vīru divi trīs dienas gadā, un pēc tam vairākus gadus viņai nebija par to nekādu ziņu. Un kad arī satikās ar viņu, kad viņi dzīvoja kopā, kas viņai bija par dzīvi? Viņa pacieta apvainojumus, pat sitienus; viņa saņēma glāstus, kas bija sniegti no žēlastības; viņa bija it kā kāds ērmots radījums šai bezsievu bruņinieku kopā, pār kuru vaļīgā Aizkrāce klāja pāri savu koloritu. Jaunība bez baudas pazibēja viņas priekšā, un viņas skaistie vaigi un krūtis noziedēja bez skūpstiem un apklājās priekšlaicīgām grumbām. Visa mīlestība, visas jūtas, viss, kas ir maigs un kaislīgs sievietē, — viss viņā pārvērtās vienās vienīgās mātes jūtās. Ar kvēli, ar kaisli, ar asarām viņa lidinājās kā stepes kaija pār saviem bērniem. Viņas dēlus, viņas mīļos dēlus ņem viņai nost, — ņem tādēļ, lai viņa nekad vairs tos neredzētu! Kas zina, varbūt jau pir­majā kaujā tatars nocirtīs viņiem galvas, un viņa nezinās, kur gul viņu pamestās miesas, kuras knābās plēsīgais ceļmalu putns; un par katru viņu asins pilienu tā būtu gatava atdot sevi visu. Raudot viņa lūkojās tiem acīs, kamēr visspēcīgais miegs sāka jau tās vērt ciet, un domāja: «Varbūt Buļba pamo­dies atliks aizbraukšanu uz pāris dieniņām; varbūt viņš tā­pēc tik drīzi sadomāja braukt, ka bija daudz iedzēris.»

Mēness no debesu augstumiem jau sen apgaismoja visu pagalmu, pilnu gulētājiem, biezo vītolu puduru un augstās nezāles, kurās bija iegrimis žogs, kas apņēma pagalmu. Viņa arvien vēl sēdēja savu mīļo dēlu galvgalī, ne mirkli neno­laida no tiem acis un nedomāja par miegu. Jau zirgi, jaus- dami rītu, bija visi saguluši zālē un beiguši ēst; augšējās vītolu lapas bija sākušas čukstēt, un mazpamazām čukstošā straume plūda pa tām līdz pašai zemei. Viņa nosēdēja līdz gaismai, nebija nemaz nogurusi un iekšēji vēlējās, lai nakts turpinātos pēc iespējas ilgāk. No stepes atplūda skaļš kumeļa zviedziens; sarkanas svītras skaidri pazibēja debesis. Buļba pēkšņi pamodās un uztrūkās. Viņš ļoti labi atcerējās visu, ko bija pavēlējis vakar.

«Nu, puiši, diezgan gulēts! Ir laiks, ir laiks! Padzirdiniet zirgus! Bet kur tad vecā? (tā viņš parasti mēdza saukt savu sievu). Žiglāk, vecā, taisi mums ēst: mums priekšā garš ceļš!»

Nabaga vecenīte, zaudējusi pēdējo cerību, skumji vilkās uz istabu. Kamēr viņa ar asarām acīs gatavoja visu, kas ne­pieciešams brokastīm, Buļba izdalīja savas pavēles, ņēmās pa zirgu stalli un pats izraudzīja saviem bērniem labākās rotas. Bursaki acumirklī pārvērtās: agrāko nobristo zābaku vietā viņiem parādījās sarkani saf jana zābaki ar sudraba pa­kaviem, bikses, Melnās jūras platumā, ar tūkstoš krokām un ievilkumiem bija savilktas ar zelta auklu; auklai bija piestip­rinātas garas siksniņas ar bārkstīm un citiem skanuļiem pīpei. Sārtas krāsas kazakinu, no vadmalas uguns spilgtumā, apjoza ar izrakstītu jostu; izrotātas turku pistoles bija aizbāztas aiz jostas: zobens žvadzēja pie sāniem. Viņu sejas, kas vēl bija maz iedegušas, šķita kļuvušas skaistākas un baltākas; jaunās, melnās ūsas tagad it kā spilgtāk pasvītroja viņu baltumu un veselīgo, spēcīgo jaunības nokrāsu; viņi bija skaisti zēni melnajās jērādas cepurēs ar zeltaino virsu. Nabaga māte! Kad viņa tos ieraudzīja, viņa pat vārda izteikt nespēja, un asaras sastinga viņas acīs.

«Nu, dēli, viss ir gatavs! nav ko vilcināties!» sacīja beidzot Buļba. «Tagad pēc kristītu ļaužu paraduma visiem pirms ceļā došanās jāapsēžas.»

Visi apsēdās, līdzi pat arī puiši, kas godbijīgi stāvēja pie durvīm.

«Tagad svētī, māte, savus bērnus!» sacīja Buļba; «lūdz dievu, lai viņi varonīgi karo, lai vienmēr aizstāv bruņinieku godu, lai vienmēr stāv par Kristus ticību, bet ja ne — lai tad labāk izput, lai ne smakas no viņiem nepaliek pasaulē! Ejiet, bērni, pie mātes: mātes lūgsna ir uz ūdens, ir uz zemes glābj!» Māte, nevarīga kā māte, apkampa viņus, izņēma divi nelielas svētbildes, aplika tās viņiem raudādama ap kaklu. «Lai sarga jūs … dievmāte … Neaizmirstiet, dēliņi,, savu māti… at­sūtiet kaut jel mazu ziņu par sevi …» Tālāk viņa nespēja vairs parunāt.

«Nu, iesim, bērni!» sacīja Buļba. Pie lieveņa stāvēja ap­segloti zirgi. Buļba uzlēca mugurā savam Velnam, kas tramīgi atlēca atpakaļ, sajutis uz sevis divdesmitpudīgu nastu, jo Tarass bija ārkārtīgi smags un resns. Kad māte ieraudzīja, ka arī viņas dēli jau uzsēdušies zirgos, viņa metās pie jau­nākā, kura sejas vaibstos izpaudās it kā vairāk maiguma; viņa satvēra to aiz kāpšļa, viņa pielipa pie viņa segliem un ar izmisumu acīs neizlaida to no savām rokām. Divi braši kazaki saudzīgi paņēma viņu un aiznesa uz istabu. Bet, kad viņi bija izjājuši aiz vārtiem, ar meža kazas vieglumu, kas nav iedo­mājams viņas gados, viņa izskrēja aiz vārtiem, ar neiedomā­jamu spēku apturēja zirgu un apkampa vienu no dēliem ar tādu kā ārprātīgu, neatmanīgu dedzību. Viņu atkal aizveda.

Jaunie kazaki jāja apmulsuši un valdīja asaras, baidīda­mies no tēva, kas savukārt arī bija mazliet apmulsis, kaut gan viņš centās to neizrādīt. Diena bija pelēka; spilgti mirdzēja zaļums; putni čivināja it kā bez saskaņas. Kādu gabalu nojā­juši, viņi palūkojās atpakaļ: viņu māja bija it kā iegrimusi zemē, virs zemes bija redzami tikai viņu vienkāršās mājiņas divi dūmeņi un koku galotnes, pa kuru zariem viņi bija kā­pelējuši kā vāveres; vēl viņu priekšā klājās tā pati pļava, kas viņiem lika atcerēties visu savas dzīves gājumu, no tiem gadiem, kad viņi bija vārtījušies tās rasainajā zālē, līdz ga­diem, kad viņi bija tur gaidījuši melnskropstainu kazaku meiču, kas bailīgi to pārlidoja ar savām ņiprajām vingrajām kājām. Un nu vairs tikai kārts virs akas, ar augšā piesieto ratu riteni, vientuļi izslējās debesīs; jau līdzenums, kuru tie ir nojājuši, iztālēm izskatās pēc kalna un visu aizsedz — Ardievu, bērnība un spēles, un viss, itin viss!

Visi trīs jātnieki jāja klusēdami. Vecais Tarass domāja par pagātni: viņš redzēja savu jaunību, sava mūža gadus, savus aiztecējušos gadus, par kuriem arvien raud kazaks, vēlēda­mies, kaut visa viņa dzīve būtu tikai jaunība. Viņš domāja par to, ko viņš sastaps Sečā no saviem agrākajiem kara biedriem. Viņš saskaitīja tos, kas jau bija apmiruši un kas vēl dzīvo. Asara lēni riesās viņa acu zīlē, un viņa nosirmojusī galva sēri noslīga lejup.