NIKOLAJS GOGOLIS - TARASS BUĻBA

Ostapam un Andrijam likās ārkārtīgi savādi, ka viņu pašu klātienē Sečā ieradās neskaitāmi ļaudis, un kaut jel viens būtu pajautājis: no kurienes šie ļaudis, kas viņi ir un kā tos sauc? Viņi ieradās te, it kā tie atgrieztos paši savās mājās, no kurām tikai pirms stundas bija izgājuši. Atnācējs ieradās tikai pie koševoja, kas parasti sacīja: «Sveiks! Ko, vai tu Kristum tici?» — «Ticu!» atbildēja atnācējs. — «Un svētajai trīsvienībai tici?» — «Ticu!» — «Un baznīcā eji?» — «Eju! > — «Nu, tad pārmet krustu!» — Atnācējs meta krustu. — «Nu, labi!» atbildēja koševojs. «Ej, kurā kureņā tu pats zini.» Ar to beidzās visa ceremonija. Un visa Seča pielūdza dievu vienā baznīcā un bija gatava to aizstāvēt līdz pēdējam asins pilienam, kaut gan ne dzirdēt negribēja par gavēni un atturību. Tikai žīdi, armēņi un tatari, kurus tirdīja liela mantkārība, iedrošinājās dzīvot un tirgoties priekšpilsētā, jo aizkrācieši nekad nemīlēja kaulēties, bet, cik daudz naudas roka no kabatas izņēma, tik ari maksāja. Taču šo mantkārīgo tirgotāju liktenis bija visai nožēlojams: viņi bija līdzīgi tādiem, kas apmetušies Vezuva pakājē, jo, tiklīdz aiz­krāciešiem pietrūka naudas, tā drosmīgie izdauzīja viņu bodī­tes un ņēma vienmēr visu par velti. Seča sastāvēja no vai­rāk nekā sešdesmit kureņiem, kas ļoti līdzinājās atsevišķām neatkarīgām republikām, bet vēl vairāk skolai un bērnu bursai, kas dzīvoja pie visa gatava. Neviens nekā neie­gādājās un nekā pie sevis neturēja: viss bija kureņa ata- mana rokās, kas tāpēc arvien nesa tēva vārdu. Viņa rokās bija nauda, apģērbs, viss uzturs, auzu milti, biezputra un pat kurināmais; viņam nodeva naudu glabāšanā. Nereti notika ķildas kureņu starpā; tādā gadījumā lieta tūdaļ nonāca līdz kautiņam. Kureņu ļaudis pildīja laukumu un dūrēm ielauza viens otram sānus, kamēr beidzot vieni ieguva pārsvaru un uzvarēja, un pēc tam sākās uzdzīve. Tāda bija šī Seča, kurai bija tik daudz kārdinājumu jauniem cilvēkiem. Ostaps un Andrijs metās ar visu jaunekļu dedzību šinī uzdzīves jūrā un vienā mirklī aizmirsa ir tēva māju, ir buršu, ir visu citu, kas agrāk satrauca viņu dvēseli, un no­devās jaunajai dzīvei. Viss viņus aizrāva: trakulīgās Sečas paražas, un vienkāršā iekārta un likumi, kas dažreiz viņiem izlikās pārāk stingri šādā patvaļas pilnā republikā. Ja kazaks apzagās, bija nozadzis kādu nieku, tas jau skaitījās par ap­kaunojumu visai kazaku kārtai: viņu kā bezgodi piesēja pie kauna staba un nolika tam līdzās nūju, ar kuru katram garāmgājējam tam bija jāiesit, kamēr tas bija sadauzīts līdz nāvei. Parāda nemaksātāju piekala ar važu pie lielgabala, kur tam bija jāsēž tik ilgi, līdz kāds no draugiem viņu izpirka, samaksādams viņa vietā parādu. Bet vislielāko iespaidu uz Andriju atstāja briesmīgais nāves sods, kas bija noteikts par slepkavību. Tepat, viņam klātesot, izraka bedri, ielaida tur dzīvu slepkavu un virs viņa novietoja šķirstu, kurā bija viņa noslepkavotā upura miesas, un pēc tam abus aizraka ar zemēm. Vēl ilgi pēc tam viņam vienmēr rēgojās briesmīgā nāves soda norise un vienmēr rādījās šis dzīvs apraktais cilvēks kopā ar briesmīgo šķirstu.

Drīz abi jaunie kazaki kļuva labi ieredzēti starp kazakiem. Bieži kopā ar citiem sava kureņa biedriem, bet dažreiz ar visu kureni un ar kaimiņu kureņiem, viņi izgāja stepēs šaut tur neskaitāmā daudzumā mītošos stepju putnus, briežus un kazas, vai arī devās uz ezeriem, upēm un attekām, kas ar izlozi bija nodalītas katram kurenim, mest tiņus un tīklus un vilkt laukā bagātus lomus visa sava kureņa uzturam. Kaut gan te nebija mākslas, kurā pārbauda kazaku, bet viņi jau bija kļuvuši izcili starp citiem jaunajiem ar savu atklāto drosmi un veiksmi visās lietās. Viņi droši un ar sekmēm šāva mērķī, peldēja pret straumi pār Dņepru — tas bija darbs, par ko jauno svinīgi uzņēma kazaku aprindās. Bet vecais Tarass bija nodomājis tiem citu nodarbību. Viņam ne­bija pa prātam šāda svētku dzīve — viņš gribēja īstu darbu. Viņš visu laiku gudroja, kā sacelt Seču drosmīgam pasāku­mam, kur varētu tā iztrakoties, kā tas īstam bruņiniekam pieklājas. Beidzot kādu dienu viņš atnāca pie koševoja un sacīja viņam tieši:

«Nu, ko, koševoj, būtu laiks padrasēt aizkrāciešiem.»

«Nav kur drasēt,» atbildēja koševojs, izņēmis no mutes mazu pīpīti un nospļāvies sānis.

«Kā nav kur? var doties uz turku zemi vai uz tatariem.»

«Nevar ne uz turku zemi, ne uz tatariem,» atbildēja koše­vojs, paņēmis atkal vienaldzīgi savu pīpi mutē.

«Kā nevar?»

4Tā. Mēs apsolījām sultanam mieru.»

«Bet viņš jau ir nekristīgais: i dievs, i svētie raksti pavēl sist nekristītos.»

«Mums nav tiesības. Ja mēs nebūtu zvērējuši ar savu ticību, tad varbūt arī vēl varētu; bet tagad ne, nevar.»

«Kā nevar? Ko tu gan runā: mums nav tiesības? Man, lūk, ir divi dēli, abi jauni puiši. Vēl ne reizi ne viens, ne otrs nav bijis karā, bet tu saki: mums nav tiesības; bet tu saki: nav jāiet aizkrāciešiem.»

«Nu, tā taču neklājas.»

«Tātad acīm redzot pieklājas, lai velti aizietu bojā kazaku spēks, lai cilvēks nosprāgtu kā suns, nepaveicis laba darba, lai ne tēvijai, ne visai kristīto pasaulei nebūtu no viņa ne­kāda labuma? Kādēļ tad mēs dzīvojam, kāda velna pēc mēs dzīvojam? Izskaidro tu man šito. Tu esi gudrs cilvēks, ne jau velti sevi ievēlēja par koševoju: izskaidro man, kādēļ mēs dzī­vojam?»

Koševojs neatbildēja uz šo jautājumu. Tas bija spītīgs kazaks. Viņš mazu brīdi klusēja un pēc tam sacīja: «Bet kara tomēr nebūs.»

«Tātad kara nebūs?» iejautājās atkal Tarass.

«Nē.»

«Tātad par to nav vērts pat domāt?»

«Nav vērts pat domāt.»

«Pagaidi vien tu, velna dūre!» sacīja Buļba pie sevis: «gan tu man redzēsi!» — un tūlīt pat nolēma atriebties kĢŠevojam.

Sarunājis ar vienu un otru, viņš sarīkoja visiem iedzeršanu, un iereibušie kazaki, skaitā daži cilvēki, gāzās tieši uz lau­kumu, kur atradās pie stabiem piesietas litavras, kas parasti aicināja sapulcēties uz radu. Neatraduši sitamās nūjiņas, kas vienmēr glabājās pie bundzinieka, viņi pakampa rokās pa pagalei un sāka dauzīt ar tām. Uz sitieniem pats pirmais at­skrēja bundzinieks, garš cilvēks ar vienu pašu aci, kas ar visu to bija briesmīgi nomiegojies.

«Kas uzdrīkstas sist litavras?» kliedza viņš.

«Turi muti! ņem savus kokus un sit, kad tev liek!» at­bildēja iedzērušie vecākie.

Bundzinieks tūdaļ izrāva no kabatas nūjiņas, kuras viņš bija paņēmis līdzi, ļoti labi zinādams līdzīgu notikumu bei­gas. Litavras sāka dārdēt, — un drīz vien laukumā kā lap­senes salasījās kopā melni aizkrāciešu bari. Visi sapulcējās aplī, un pēc trešā situma ieradās beidzot vecākie: koševojs ar kara āvu rokā, par zīmi savam izcilus stāvoklim, tiesnesis ar karaspēka zīmogu, rakstvedis ar tintnīcu un jesauls ar zizli. Koševojs un vecākie noņēma cepures un klanījās u/. visām pusēm pret kazakiem, kas lepni stāvēja, iespieduši rokas sānos.

«Ko nozīmē šī sanāksme? Ko jūs gribat, pani?» sacīja koševojs. Lamas un kliedzieni neļāva viņam runāt.

«Liec nost āvu! Liec nost, velna bērns, tūlīt pat āvu! Mēs tevi negribam vairs!» sauca no pūļa kazaki. Daži no nedzērušo kureņiem gribēja, kā šķita, turēties pretī; gan dzērušie, gan nedzērušie sāka sisties dūrēm. Kliegšana un trokšņošana izvērtās par vispārēju ālēšanos.

Koševojs gribēja kaut ko sacīt, bet zinādams, ka satra­kotais, patvaļīgais pūlis var par to viņu līdz nāvei sadauzīt, kas notiek gandrīz vienmēr līdzīgos gadījumos, paklanījās ļoti zemu, nolika āvu un nozuda pūlī.