NIKOLAJS GOGOLIS: TARASS BUĻBA

Beidzot viņi bija cauri priekšpilsētai un ieraudzīja da­žas izmētātas teltis, pārsegtas ar velēnu vai pēc tataru parauga ar tūbu. Pie dažām bija izvietoti lielgabali. Ne­kur neredzēja žogu vai tās zemās mājiņas, ar nojumēm uz zemiem koka stabiņiem, kādas bija priekšpilsētā. Neliels val­nis un aizsprosto jums, ko neapsargāja pilnīgi neviens, lieci­nāja par briesmīgu nebēdību. Daži spēcīgi aizkrācieši, kas gu­lēja ar pīpi zobos uz paša ce]a, paskatījās viņos diezgan vien­aldzīgi un nepakustējās no vietas. Tarass uzmanīgi izjāja ar dēliem starp tiem cauri, sacīdams: «Esiet sveicināti, pani!» — «Esiet sveicināti arī jūs!» atbildēja aizkrācieši. Visur, pa visu lauku, krāsainos baros ņirbēja ļaudis. Pēc tumšajām sejām bija redzams, ka viņi visi bija norūdīti kaujās, izbaudījuši visādas neveiksmes. Tad te nu tā ir, Seča! Te ir tā lizda, no kurienes izlido visi tie lepnie un spēcīgie vīri kā lauvas! Lūk, no kurienes plūst brīvība un kazaki pār visu. Ukrainu! Ceļinieki izjāja uz plašu laukumu, kur parasti sapulcējās rada. Uz lielas, apgāztas mucas sēdēja aizkrācietis bez krekla; viņš turēja to rokās un lēnām aizšuva tajā caurumus. Viņiem atkal aizšķērsoja ceļu vesels bars muzikantu, kuru vidū de­joja jauns aizkrācietis, kas bija uzlicis cepuri pēc velna un mētājās rokām. Viņš tikai sauca: «Straujāk spēlējiet, muzi­kanti! Nežēlo, Foma, sīvā pareizticīgajiem kristītiem!» Un Foma, ar iedauzītu aci, mērīja bez skaita katram, kas tam piestāja, pa milzīgai krūzei. Līdzās jaunajam aizkrācietim četri vecie zibināja itin smalki savām kājām, sametās kā vir­pulis sānis, gandrīz uz galvām muzikantiem, un, pēkšņi no­plakusi, virpuļoja pussēdu un dauzīja tvirti un spēcīgi sa­viem sudraba pakaviem cieši nomīdīto zemi. Zeme dobji dunēja tālā apkārtnē,' un gaisā tālu atbalsojās gopaki un tropaki, izsisti rakstā spožiem zābaku pakaviem. Bet viens iesaucās skaļāk par visiem un ielidoja pakaļ citiem dejā. Viņa čupris plandījās vējā, spēcīgās krūtis bija pilnīgi atseg­tas; mugurā bija uzvilkts silts ziemas kažociņš, un sviedri lija viņam aumaļām kā no spaiņa. «Nu tak nomet vismaz ka­žociņu!» sacīja beidzot Tarass: «redzi, kā sutina». — «Nevar,» sauca aizkrācietis. «Kādēļ?» — «Nevar, man jau tāda daba: ko novelku, to nodzeru.» Un cepures jau sen nebija jaunek­lim galvā, ne jostas ap svārkiem, ne izšūtā lakata: viss bija aizgājis, kurp nākas. Pūlis auga; dejotājiem pievienojās citi, un nevareja skatīties bez iekšēja aizkustinājuma, kā visi rāva vajā deju, visneierobežotāko, vistrakāko, kādu jebkad pasaule redzējusi un kas savu vareno izgudrotāju pēc no­saukta par kazaku.

«Ek, ja nebūtu zirga!» iesaucās Tarass: «laistos, tiešām laistos arī pats dejā!»

Pa to laiku pūlī sāka pagadīties arī nopelnu pēc visā Sečā iecienītie sirmie, vecie čupri, kas ne vienu reizi vien bijuši par vecākajiem. Tarass drīz sastapa daudz pazīstamu seju. Ostaps un Andrijs dzirdēja tikai apsveikumus: «A, tas tu, Pečerica! Sveiks, Kozolup!» — «No kurienes dievs tevi atvedis. Ta­ras?» — «Kā tu te iekļuvi, Doloto? Sveiks, Kirdjaga! Sveiks, Gustij! Vai es biju domājis tevi redzēt, Remen?» Un varo­nīgie karavīri, sapulcējušies te no visas austrumu Krievijas trakuļu pasaules, skūpstījās viens ar otru, un skanēja jautā­jumi: «Un ko Kasjāns? ko Borodavka? ko Kolopers? ko Pidsišoks?» Un Tarass Buļba tikai dzirdēja atbildes, ka Boro­davka pakārts Tolopaņā, ka Kolop'eram novilkta āda pie Kizikirmenas, ka Pidsišoka galva iesālīta mucā un nosūtīta uz pašu Cargradu. Nokāra galvu vecais Buļba un domīgi runāja: «Tie bija dūšīgi kazakil»

Jau kādu nedēļu Tarass Buļba dzīvoja ar saviem dēliem Sečā. Ostaps un Andrijs maz nodarbojās ar karamākslu. Seča nemīlēja apgrūtināt sevi kara vingrinājumiem un nosist laiku; jauniešus tur audzināja un izglītoja vienīgi praksē, pašā kauju svelmē, kas tādēļ tad arī bija gandrīz nepārtrauk­tas. Kazaki uzskatīja par garlaicīgu nodarboties starplaikos ar kādas disciplinas mācīšanos, atskaitot varbūt mērķī šau­šanu un retumis zirgu jāšanu un pakaļdzīšanos zvēram pa stepēm un pļavām; visu pārējo laiku ziedoja uzdzīvei — plaša vēriena gara brīvības pazīme. Visa Seča bija neparasta parā­dība: tā bija it kā nepārtraukta dzīrošana, balle, kas trok­šņaini sākusies un zaudējusi savu nobeigumu. Daži nodarbo­jās ar amatiem, dažiem bija bodītes un tirgotavas; bet lielākā tiesa uzdzīvoja no rīta līdz vakaram, ja vien kabatās skanēja iespējamība un iegūtā manta nebija vēl pārgājusi tirgotāju un krodzinieku rokās. Šai vispārējā dzīrošanā bija kaut kas apburošs. Tā nebija dzērāju kopa, kas piedzērās aiz bēdām: tas bija vienkārši neprātīgs jautrības trakums. Katrs, kas at­nāca šurp, aizmirsa un pameta visu, kas līdz šim viņu intere­sēja. Viņš, var sacīt, spļāva uz savu pagātni un bezrūpīgi no­devās brīvībai un draudzībai ar tādiem pašiem uzdzīvotājiem, kāds bija viņš pats, kam nebija nedz piederīgo, nedz sava kaktiņa, nedz ģimenes, atskaitot klaju debesi un savas dvē­seles mūžīgās dzīres. Tas izraisīja to trako jautrību, ko nespētu radīt neviens cits avots. Stāstījumi un čalošana sanā­kušajā barā, kas laiski atpūtās zemē, bieži bija tik jocīga un izdvesa tik lielu dzīvā stāsta spēku, ka bija nepieciešama pil­nīgi aukstasinīgā aizkrācieša ārējā stāja, lai saglabātu nemai­nīgo sejas izteiksmi, nepamirkšķinot ne aci, — spilgta īpašība, ar kādu atšķiras līdz pat šai dienai dienvidu krievs no citiem saviem brāļiem. Jautrība bija skurba, trokšņaina, bet ar visu to tas nebija melnais krogs, kur cilvēks aizmirstas drūmi kroplā jautrībā; šī bija cieša skolas biedru sabiedrība. Starpī­ba bija tikai tā, ka viņi nesēdēja pie grāmatas un neklausījās nevērtīgajos skolotāja prātojumos, bet sarīkoja uzbrukumus ar pieci tūkstošiem zirgu; pļavas vietā, kur spēlējās ar bumbu, viņiem bija neapsargātas, brīvas robežas, pie kurām tatars varēja parādīt savu straujo galvu un nekustīgi, bargi lūkojās turks savā zaļajā čalmā. Starpība bija tā, ka spaidu vietā, kas viņus vienoja skolā, viņi paši no sevis pameta tēvus un mātes un aizbēga no vecāku mājām; ka te bija tie, kam ap kaklu jau bijusi apmesta virve un kas bālās nāves vietā ieraudzīja dzīvi, un dzīvi visā tās trakumā; ka te bija tie, kas cēla para­duma pēc nespēja saturēt savā kabatā ne kapeikas; ka te bija tie, kas līdz tam laikam bija uzskatījuši červoncu par bagā­tību, kuru kabatas, žīdu arendatoru žēlastības pēc, varēja apgriezt uz āru, nemaz nebaidoties, ka kaut kas varētu iz­krist. Te bija visi bursaki, kas nebija izturējuši akadēmiskos žagarus un nebija iemācījušies skolā neviena burta; bet kopā ar viņiem te bija arī tie, kuri zināja, kas ir Horacijs, Cicerons un romiešu republika. Te bija daudz to virsnieku, kas vēlāk sevi parādīja karaļa karaspēkā; te bija radušies daudzi pie­redzes bagāti partizani, kuriem bija cēla pārliecība domāt, ka ir vienalga, kur karo, ja tikai var karot, jo dižciltīgam cilvēkam nepieklājas dzīvot bez kaujām. Daudz bija arī tādu, kas bija ieradušies Sečā tādēļ, lai vēlāk varētu pasacīt, ka viņi ir bijuši Sečā un ir jau rūdīti bruņinieki. Kā gan te ne­bija? Sī dīvainā republika bija tieši tā gadsimta nepiecieša­mība. Kara dzīves, zelta biķeru, dārga brokātā, dukātu un reālu kārotāji varēja te atrast darbu katrā laikā. Vienīgi tikai sieviešu dievinātāji nevarēja te nekā atrast, jo pat Sečas priekšpilsētā nedrīkstēja rādīties neviena sieviete.