NIKOLAJS GOGOLIS - IVANS FJODOROVICS ŠPOŅKA UN VIŅA KRUSTMĀMIŅA

IVANS FJODOROVICS ŠPOŅKA UN VIŅA KRUSTMĀMIŅA

Ar šo stāstu notika atgadījums: mums to atstāstīja no Gadjačas atbraukušais Stepans Ivanovičs Kuročka. Jums jāzina, ka atmiņa man, grūti ir pateikt, cik nelādzīga: saki vai nesaki, viss vienalga. Tikpat kā ūdeni sietā liet. Pazī­dams savu vājību, tieši palūdzu viņu uzrakstīt to burtnīciņā. Nu, lai dievs viņam dod veselību, priekš manis viņš arvien bija labs cilvēks, ņēmās un uzrakstīja. Es to ieliku mazajā galdiņā; jūs, domāju, to labi pazīstat; tas stāv kaktā, kad ieiet pa durvīm… Jā, aizmirsu, ka jūs pie manis nekad neesat bijuši. Mana vecene, ar kuru jau trīsdesmit gaidu dzīvoju kopā, nav savu mūžu lasīt mācījusies, — nav ko slēpt. Lūk, ievēroju, ka viņa cep pīrādziņus uz kāda papīra. Pīrādziņus viņa, mīļie lasītāji, cep brīnišķīgi jaukus; labākus pīrādziņus jūs nekur neēdīsiet. Paskatījos nez' kā pīrādziņam apakšpusē — skatos: rakstīti vārdi. Sirds man it kā pare­dzēja: pieeju pie galdiņa — no burtnīciņas ne puse vairs nav atlikusi. Pārējās lapas visas izvazājusi pīrāgiem! Ko darīsi? Uz vecuma dienām jau neiesi kauties! Pērn gadījās braukt cauri Gadjačai; tīšam, nenobrauci® līdz pilsētai, iesēju mezglu, lai neaizmirstu palūgt par to Stepanu Ivanoviču. Ar to vēl nepietika: nosolījos pats sev: tikko nošķaudīšos šķaudīšos pilsētā, tā tas jāatceras. Viss velti. Izbraucu cauri pilsētai, ir nošķaudījos, ir nošņaucos kabatas lakatiņā, bet tomēr aizmirsu; atcerējos tik, kad biju jau aizbraucis verstis sešas aiz zastavas. Neko darīt, bija jāiespiež bez beigām. Ja nu tomēr kāds gribētu zināt, par ko iet runa tālāk šinī stāstā, tam tikai jāaizbrauc uz Gadjaču un jāpalūdz Stepans Ivanovičs. Viņš ar lielāko prieku pastāstīs jums to, kaut vai no jauna, no sākuma līdz galam. Viņš dzīvo netālu no mūra baznīcas. Tur nogriežas tāda maza šķērsieliņa; kā iegriežas šķērsieliņā, tā tūliņ otri vai trešie vārti. Taču vēl labāk: kad ieraudzīsiet pagalmā garu kārti ar paipalu galā un jums pretim iznāks resna sieva zaļos lindrakos (viņš, nebūs par ļaunu pateikt, dzīvo vecpuisī), tad tā ir viņa sēta. Bez tam jūs varat viņu sastapt arī tirgū, kur viņš mēdz būt ikrītus līdz pulkstens deviņiem — izmeklēt zivis un saknes savam galdam — un sarunājas ar Antipa tētiņu vai uzpircēju — žīdu. Jūs viņu tūliņ pazītu, jo nevienam vairāk, kā tikai viņam, ir puķaina audekla bikses un dzelteni nanķina svārki. Vēl kāda pazīme: iedams viņš vicina rokas. Vēl, nelaiķis turienes tiesas piesēdētājs, Deniss Petrovičs, ieraudzīdams viņu no tālienes, arvien mēdza teikt: «Skatieties, skatieties, lūk, kur iet vēja dzirnavas!»

Jau četri gadi, ka Ivans Fjodorovičs Špoņka ir atvaļinā­jumā un dzīvo savā Vitrebeņku ciematā. Kad viņš vēl bija Ivaniņš, tad mācījās Gadjačas apriņķa skolā un, jāsaka, bija visgodīgākais un viscentīgākais zēns. Krievu gramatikas skolotājs Nikifors Timofejevičs Dejepričastije mēdza teikt: ja visi viņam būtu tik centīgi kā Špoņka, tad viņš nenēsātu klasē līdzi kļavas koka līnealu, ar kuru, kā pats atzinās, pie­kusa dauzīt pa rokām sliņķiem un draiskuļiem. Burtnīca viņam vienmēr bija tīra, salīnijēta, bez mazākā traipiņa. Sēdēja viņš arvien rātni, salicis rokas un acis pievērsis sko­lotājam, un nekad nepiekāra sev priekšā sēdošam biedram papīriņus uz muguras, negraizīja solu un pirms skolotāja ienākšanas klasē nespēlējās — kaudzīte krājies. Ja kādam ievajadzējās nazīša uzasināt spalvu, tas nekavējoties griezās pie Ivana Fjodoroviča, zinādams, ka tam arvien nazītis pie rokas; un Ivans Fjodorovičs, toreiz vēl Ivaniņš, izņēma nazīti no neliela ādas pārvalka, kas bija iesiets saitiņā viņa pelēko svārku pogu caurumā un lūdza tikai nekasīt spalvu ar naža asmeni, apgalvodams, ka tam nolūkam ir naža mugura. Tāds godīgums drīz pievērsa viņam pat paša latiņu valodas skolotāja uzmanību, kura kāss priekšnamā vien jau, iepriekš nekā parādījās durvīs viņa frizēs šinelis un baku rētām izraibotā seja, iedvesa bailes visai klasei. Sis briesmīgais skolotājs, kuram uz katedras vienmēr gulēja divi saišķi rikšu un pusklases tupēja uz ceļiem, iecēla Ivanu Fjodoroviču par klases uzraugu, neraugoties uz to, ka klasē bija daudzi ar ievērojami lielākām spējām. Te nevar atstāt neievērotu kādu gadījumu, kas iespaidoja visu viņa turpmāko dzīvi. Kāds no viņam uzticētiem skolēniem, lai pamudinātu savu auditoru ierakstīt viņam atzīmēs scil, kaut gan viņš no sava uzdevuma ne nieka nezināja, bija atnesis klasē papīrā ievīs­tītu, taukiem pārlietu bļinu. Ivans Fjodorovičs, kaut gan turējās pie taisnības, tobrīd bija izsalcis un nespēja atturē­ties pretim kārdinājumam, paņēma bļinu, aizlika sev priekšā grāmatu un sāka ēst, un tā bija aizņemts ar to, ka pat nepa­manīja, ka klasē pēkšņi iestājies nāves klusums. Ar šausmām atjēdzās tikai tad, kad no frīzes šineļa pastiepās briesmīga roka, saņēma viņu aiz auss un izvilka klases vidū. «Dod šurp bļinu! Dod, tev saka, nelieti!» bargais skolotājs teica, satvēra pirkstiem taukaino bļinu un izsvieda to pa logu, stingri aiz­liegdams skolniekiem, kas skraidīja pagalmā, to pacelt. Pēc tam tūliņ visai sāpīgi nopēra Ivanu Fjodoroviču pa rokām; un pareizi: vainīgas bija rokas, kam ņēma, un ne cita kāda ķermeņa daļa. Kā arī būtu bijis, tikai no tā brīža biklums, kas jau tā bija nešķirams no viņa, pieņēmās vēl lielākā mērā. Varbūt šis pats notikums bija par iemeslu tam, ka viņam nekad nebija vēlēšanās iestāties civildienestā, jo pie­redze rādīja, ka ne arvien var noslēpt galus. Viņam daudz netrūka no piecpadsmit gadiem, kad viņš pārgāja otrā klasē, kur saīsinātā katķisma un četru aritmētikas darbību vietā viņš ķērās pie plašākā, pie grāmatas par cilvēka pienāku­miem un pie daļām. Bet, redzēdams, ka, jo tālāk mežā, jo vairāk malkas, un, saņēmis vēsti, ka tēvs miris, palika tur vēl divi gadus un ar mātes piekrišanu iestājās pēc tam N kājnieku pulkā. N ķājnieku pulks nepavisam nebija tādas šķiras, pie kādas pieder daudzi kājnieku pulki, un. kaut gan novietojās pa lielākai daļai sādžās, tomēr bija tā nostādīts, ka nepalika iepakaļ pat dažam labam kavalerijas pulkam. Lielākā daļa virsnieku dzēra stipru izsaldētu degvīnu un prata raustīt žīdus aiz peisakiem ne sliktāk par huzariem; daži no viņiem dejoja pat mazurku, un N pulka pulkvedis, sarunādamies sabiedrībā, nekad nepalaida garām gadījumu, to nepieminējis. «Man,» viņš parasti runāja, pēc katra vārda piesizdams savam vēderam, «daudzi dejo mazurku, loti daudzi, visai daudzi.» Lai vēl labāk parādītu lasītājiem N kājnieku pulka izglītotību, piezīmēsim, ka divi no virsnie­kiem bija ārkārtīgi kāršu spēlmaņi, kādus pat kavaleristu starpā nevar atrast un paspēlēja mundieri, cepuri, šineli, zobena pušķi un pat apakšveļu. Saskarē ar tādiem biedriem Ivans Fjodorovičs tomēr neko nezaTidēja no sava bikluma: un tā kā viņš nedzēra stipro izsaldēto degvīnu, bet atzina par labāku glāzīti parastā degvīna pirms pusdienām un vakariņām, nedejoja mazurku un nespēlēja kārtis, tad, protams, palika arvien vientulībā. Tādā kārtā, kad citi brau­kāja ar sādžas iedzīvotāju zirgiem ciemos pie sīkajiem muiž­niekiem, viņš sēdēja savā dzīvoklī, vingrinādamies darbos, kas īpatnēji vienīgi lēnprātīgai un labai dvēselei: gan tīrīja pogas, gan lasīja sapņu grāmatu, gan uzstādīja pelu lamatas savas istabas kaktos, gan beidzot, nometis mundieri, gulēja gultā. Tāpēc pulkā nebija neviena kārtīgāka par Ivanu Fjodoroviču, un savu vadu viņš komandēja tā, ka rotas komandieris arvien nostādīja viņu par paraugu. Tāpēc arī īsā laikā, vienpadsmit gadus pēc praporščika pakāpes iegūša­nas, viņu paaugstināja par podporučiku. Šajā laika sprīdī viņš saņēma ziņu, ka māmiņa mirusi, bet krustmāmiņa, māmiņas īstā māsa. kuru viņš pazina tikai tāpēc, ka viņa veda tam bērnībā un sūtīja pat uz Gadjaču kaltētus bum­bierus un pašas izgatavotas piparkūkas (ar māmiņu viņa bija naidā, tāpēc Ivans Fjodorovičs vēlāk neredzēja viņu), — šī krustmāmiņa savā labsirdībā uzņēmās pārvaldīt viņa nelielo īpašumu, ko viņa savā* laikā paziņoja vēstulē.