NIKOLAJS GOGOLIS - IVANS FJODOROVICS ŠPOŅKA UN VIŅA KRUSTMĀMIŅA

«Vai man nav gods runāt ar Ivanu Fjodoroviču Spoņkai kungu? »

«Tieši tā,» Ivans Fjodorovičs atbildēja.

«Ļoti stipri jums labpaticis pārmainīties no tā laika, kamei jūs pazīstu. Kā ne!» Ivans Ivanovičs turpināja, «es jūs v atceros, lūk, kādu!» Pie tam viņš pacēla plaukstu aršinas aug stumā no grīdas. «Jūsu nelaiķa tētiņš, lai dievs viņam dod debesu valstību! bija rets cilvēks. Arbūzi un melones viņam arvien bija tādi, kādus tagad nekur neatradīsiet. Kaut va tepat,» viņš turpināja, pavezdams viņu sāņus, «dod jum galdā melones, — kas tās par melonēm? Ir skatīties negri­bas! Ticiet vai ne, cienītais kungs, ka viņiem bija arbūzi,» viņš teica ar noslēpumainu sejas izteiksmi, izplezdams rokas, it kā gribētu apskaut resnu koku, «nudien, lūk, kādi!»

«Iesim pie galda!» Grigorijs Grigorjevičs sacīja, saņem­dams Ivanu Fjodoroviču aiz rokas.

Grigorijs Grigorjevičs nosēdās savā parastajā vietā, galda galā, aizsējies sev priekšā milzīgu servjeti un tādā veidā izskatīdamies pēc tiem varoņiem, ko bārddziņi krāso uz savām izkārtnēm. Ivans Fjodorovičs sarkdams nosēdās vi­ņam ierādītajā vietā abām jaunkundzēm pretim; bet Ivans Ivanovičs nekavējās novietoties viņam blakus, pie sevis prie­cādamies, ka būs kāds, kam pastāstīt savas gudrības.

«Jūs velti paņēmāt pakaļgabalu, Ivan Fjodorovič! Tas ir tītars!» vecīte teica, griezdamās pie Ivana Fjodoroviča, kam lauku sulainis, tērpies pelēkā frakā ar melnu ielāpu, patlaban pienesa bļodu ar cepeti. «Ņemiet muguriņu!»

«Māmiņ! jūs taču neviens nelūdz iejaukties!» Grigorijs Grigorjevičs ieteicās. «Esiet pārliecināta, ka viesis pats zina, ko ņemt. Ivan Fjodorovič, ņemiet spārniņu, to otru, ar na- biņu! Bet ko tad jūs tik maz paņēmāt? Ņemiet gurniņu! Ko tu tā stāvi ar bļodu, muti ieplētis? Lūdz, meties, nelieti, ceļos! Saki tūliņ: «Ivan Fjodorovič, ņemiet ciscinu!»»

«Ivan Fjodorovič, ņemiet cisciņu!» ierēcās, ceļos nometies, sulainis ar bļodu.

«Hm! kas tie par tītariem!» Ivans Ivanovičs pusbalsī nici­noši teica, pievērsies savam kaimiņam. «Vai tādam jābūt tītaram? Ja jūs būtu redzējuši manus tītarus! Apgalvoju jums, ka tauku vienā pašā vairāk nekā desmitos tādos kā šie. Vai ticat, mans kungs, ka pat pretīgi skatīties, kad viņi man staigā pa pagalmu — tik trekni!…»

«Ivan Ivanovič, tu melo!» Grigorijs Grigorjevičs iebilda, ieklausījies viņa runā.

«Es jums teikšu,» Ivans Ivanovičs tāpat turpināja stāstīt savam kaimiņam, izlikdamies, it kā viņš Grigorija Grigor­jeviča vārdus nebūtu dzirdējis, «kā pērngad, kad es tos transportēju uz Gadjaču, deva piecdesmit kapeikas par ga­balu, un tad ari vēl negribēju ņemt!» .

«Ivan Ivanovič, saku tev, ka tu melo!» Grigorijs Grigor­jevičs atkārtoja lielākas skaidrības dēļ pa balsienam un skaļāk.

Bet Ivans Ivanovičs, izlikdamies, ka tas nepavisam neattie­cas uz viņu, turpināja tāpat, tikai daudz klusāk:

«Tiešām, mans kungs, negribēju ņemt. Gadjačā nevienam muižniekam…»

«Ivan Ivanovič, tu taču esi muļķis un vairāk nekas,» Gri­gorijs Grigorjevičs skaļi sacīja. «Jo Ivans Fjodorovičs to visu zina labāk par tevi un tiešām neticēs tev.»

Te nu Ivans Ivanovičs pavisam apvainojās, apklusa un ņē­mās notiesāt tītaru, lai gan tas nebija tik trekns kā tie, uz kuriem bija pretīgi skatīties.

Nažu, karošu un šķīvju šķindoņa apklusināja uz brīdi sa­runas; bet visskaļāk bija dzirdams, kā Grigorijs Grigorjevičs izsūca smadzenes no aitas kaula.

«Vai jūs esat lasījuši,» Ivans Ivanovičs prasīja pēc neilgas klusēšanas, izbāzdams galvu no savas bričkas uz Ivana Fjodoroviča pusi,_ «grāmatu: «Korobeiņikova ceļojums uz svētām vietām»? īsta bauda dvēselei un sirdij! Tagad tādas grāmatas neiespiež. Ļoti nožēlojami, ka neapskatījos, kura gada.»

Ivans Fjodorovičs, sadzirdējis, ka runa iet par grāmatu, sāka centīgi uzliet sev mērci.

«Tiešām brīnišķīgi, mans kungs, kad apdomā, ka vienkāršs pilsonis apstaigājis visas šīs vietas; vairāk par trīs tūkstoš verstīm, mans kungs! vairāk par trīs tūkstoš verstīm! Tiešām dievs pats viņu izredzējis apmeklēt Palestinu un Jeruzalemi.»

«Jūs sakāt, ka viņš,» sacīja Ivans Fjodorovičs, kas daudz bija dzirdējis par Jeruzalemi vēl no sava denščika, «ir bijis arī Jeruzalemē?»'

«Par ko jūs runājat, Ivan Fjodorovič?» Grigorijs Grigorj vičs atsaucās no galda gala.

«Man, tas ir, bija izdevība piezīmēt, ka pasaulē ir kād tālas zemes!» Ivans Fjodorovičs sacīja, būdams no sirds p ! cīgs par to, "ka bija izteicis tik garu un grūtu frāzi.

«Neticiet viņam, Ivan Fjodorovič!» Grigorijs Grigorjevi sacīja, labi neieklausījies: «melo vienā melošanā!»

Pa tam pusdienas bija paēstas. Grigorijs Grigorjevičs aiz­gāja uz savu istabu pa ieradumam mazliet nokrākties, bet viesi aizgāja vecenītei-saimniecei un jaunkundzēm līdzi uz viesistabu, kur tas pats galds, uz kura viņi bija atstājuši deg­vīnu, iziedami pusdienās, it kā caur kādu pārvēršanos bija pārklājies bļodiņām ar dažāda veida ievārījumiem un bļo­dām ar ķiršiem, arbūziem un melonēm. Grigorija Grigorje­viča neklātbūtne bija visā nomanāma: saimniece kļuva runī­gāka un atklāja pati, nelūgta, daudz kulināru noslēpumu, kā izgatavot pastili, kā kaltēt bumbierus. Pat jaunkundzes sāka runāt; bet gaišmate, kura likās par gadiem sešiem jaunāka par savu māsu un kurai pēc izskata bija ap divdesmit pieci gadi, bija mazrunīgāka. Bet vairāk par visiem runāja un ro­sījās Ivans Ivanovičs. Būdams pārliecināts, ka viņu tagad ne­viens nepārtrauks un nejauks, viņš stāstīja gan par gurķiem, gan par kartupeļu dēstīšanu, gan par to, cik senos laikos bijuši gudri cilvēki — ar tagadējiem nav ko salīdzināt! — gan par to, ka visi ar laiku topot gudrāki un nonākot pie vissarež­ģītāko lietu izdomāšanas. Vārdu sakot, tas bija viens no tiem cilvēkiem, kas ar lielāko prieku mīl nodarboties gan ar spir­dzinošām sarunām un runā par visu, par ko vien var runāt. Ja saruna grozījās ap svarīgiem un cēliem priekšmetiem, tad Ivans Ivanovičs nopūtās pēc katra vārda, viegli galvu palo­cīdams; ja runāja par saimniecības lietām, tad izbāza galvu no savas bričkas un savilka tādus vaibstus, ka, tajos skatoties, likās, varēja izlasīt, kā izgatavot bumbieru kvasu, cik lielas tās melones, par kurām viņš runāja un cik treknas tās zosis, kas skraida viņam pagalmā. Beidzot, ar lielām pūlēm, jau vakarā, Ivanam Fjodorovičam izdevās atvadīties un, lai gan viņš bija piekāpīgs un viņu ar varu gribēja paturēt pārnak­šņot, viņš tomēr palika pie sava nodoma braukt un aiz­brauca.

«Nu, ko? vai izmānīji vecajam blēdim dokumentu?» Ar tādu jautājumu Ivanu Fjodoroviču saņēma krustmāmiņa, kas ar nepacietību jau vairāk stundu bija gaidījusi viņu uz lie­veņa un nenocietās, beidzot, neizskrējusi aiz vārtiem.

«Nē, krustmāmiņ,» Ivans Fjodorovičs sacīja, izkāpdams no ratiem, «Grigorijam Grigorjevičam nav nekāda dokumenta.»

«Un tu noticēji viņam! Viņš melo, nolādētais! Kad kād­reiz nokļūšu, tiešām, piekaušu viņu pašas rokām! O, nolai­dīšu viņam taukus! Tomēr iepriekš jāaprunājas ar mūsu tie­sas piesēdētāju, vai nevar tiesas ceļā no viņa piedzīt. Bet ne par to tagad ir runa. Nu, vai pusdienas bija labas?»

«Ļoti … jā, visai, krustmāmiņ!»

«Nu, kādi ēdieni bija? Izstāsti! Vecā, zinu, ir meistariene pārzināt virtuvi!»

«Siera rauši ar krējumu, krustmāmiņ, mērce ar baložiem, pildītiem…»