NIKOLAJS GOGOLIS - IVANS FJODOROVICS ŠPOŅKA UN VIŅA KRUSTMĀMIŅA

Ivans Fjodorovičs, būdams pilnīgi pārliecināts par krusi- māmiņas gaišo prātu, sāka pa vecam izpildīt savu dienestu. Cits viņa vietā, ticis tādā dienesta pakāpē, būtu uzpūties, bet uzpūtība viņam bija galīgi sveša un, kļuvis par podporučiku, viņš palika tas pats Ivans Fjodorovičs, kas kādreiz bija bijis arī praporščika pakāpē. Četrus gadus pēc šīs viņam nozīmī­gās dienas viņš gatavojās kopā ar pulku iziet no Mogilevas guberņas uz Lielkrieviju, kad saņēma šāda satura vēstuli: «Mīļais māsasdēls, Ivan Fiodorovič!» *

«Nosūtu tev veļu: piecus pārus diegu zeķīšu un četrus smalka audekla kreklus, bez tam gribu parunāt ar tevi par lietu: tā kā tev jau ir diezgan augsta dienesta pakāpe, kas, domāju, tev ir zināms, un tu esi iegājis tādos gados, kad laiks nodarboties ar saimniecību, tad kara dienestā tev nav vairs ko darīt. Esmu jau veca un nevaru tavā saimniecībā visu pārlūkot; un arī, patiesi, man daudz kas tev personīgi atklājams. Atbrauc, Ivaniņ! Cerībā uz patiesu prieku tevi redzēt palieku tevi sirsnīgi mīlēdama tava krustmāte.»

Vasilisa Cupčevska.

«Mums sakņu dārzā izauguši brīnišķīgi rutki: vairāk līdzi­nās kartupeļiem nekā rutkiem.»

Nedēļu pēc šīs vēstules saņemšanas Ivans Fjodorovičs uz­rakstīja tādu atbildi:

«Cienījamā kundze, krustmāmiņa, Vasilisa Kašparovna!»

«Daudzreiz pateicos jums par veļas atsūtīšanu. Sevišķi zeķes man ļoti vecas, tā ka pat dieninieks tās jau četras reizes lāpījis, un tās pēc tam kļuvušas ļoti šauras. Attieco­ties uz jūsu domām par manu dienestu, esmu pilnīgi vienis prātis ar jums un aizvakar iesniedzu lūgumu dēļ atvaļinā­juma. Tikko saņemšu atvaļinājumu, salīgšu vedēju. Jūsu iepriekšējo komisiju, attiecībā uz kviešu sēklu, Sibirijas arnautku, nevarēju izpildīt: visā Mogiļevas guberņā tādas nav. Bet cūkas te baro pa lielākai daļai ar brāgu, piejaucot nedaudz novadājušos alu.»

«Pilnā cieņā, cienītā kundze, krustmāmiņa, palieku māsas­dēls

Ivans Špoņka.

Beidzot Ivans Fjodorovičs dabūja atvaļinājumu ar poru- čika pakāpi, salīga par četrdesmit rubļiem žīdu no Mogiļe­vas līdz Gadjačai un iesēdās kulbā tai pašā laikā, kad koki tērpās jaunās, vēl retās lapās, visa zeme spilgti apzēla ar jaunu zaļumu un viss lauks smaržoja pēc pavasara.

Ceļā nekas sevišķs neatgadījās. Brauca vairāk nekā divas nedēļas. Varbūt pat vēl ātrāk būtu atbraucis Ivans Fjodoro­vičs, bet dievbijīgais žīds pa sestdienām ieturēja šabas un, apklājies ar savu pātaru deķi, visu dienu skaitīja pātarus. Taču Ivans Fjodorovičs, kā es jau agrāk atzīmēju, bija tāds cilvēks, kas negarlaikojās. Pa to laiku viņš atvēra čemo­dānu, izņēma veļu, apskatīja to labi: vai kārtīgi izmazgāta, kārtīgi salikta; noņēma rūpīgi spalviņu no jaunā mundiera, kas bija šūts jau bez uzplečiem, un visu to salika atkal atpa­kaļ visrūpīgākā kārtā. Grāmatas viņam, vispār sakot, nepa­tika lasīt, bet, ja dažreiz ieskatījās sapņu grāmatā, tad tikai tādēļ, ka viņam patika sastapt tur to, ko jau zināja, ko jau vairākas reizes bija lasījis. Tā pilsētas iedzīvotājs noiet katru dienu klubā ne tādēļ, lai dzirdētu tur ko jaunu, bet lai sastaptu tur tos draugus, ar kuriem viņš jau no neatmi- nāmiem laikiem ir paradis patērzēt klubā. Tā ierēdnis ar lielu labpatiku lasa adrešu kalendaru vairāk reižu dienā ne kādu diplomātisku pasākumu pēc, bet viņu bezgala sajūs­mina iespiestiem burtiem rakstītie vārdi. «A! Ivans Gavri- lovičs tāds un tāds!» viņš dobji pie sevis atkārto. «Ā! un, lūk, arī es! Hm!…» Un nākamajā reizē pārlasa atkal tos pašus ar tiem pašiem izsaucieniem.

Pēc divu nedēļu ilgā brauciena Ivans Fjodorovičs sasnie­dza sādžiņu, kas atradās simt verstu no Gadjačas. Tas bija piektdienā. Saule jau sen.bija nogājusi, kad viņš ar kulbu un žīdu iegriezās iebraucamā sētā. Šī iebraucamā vieta ne caur ko neatšķīrās no citām, kas ierīkotas nelielajās sādžiņās. Tajās arvien ar lielu centību pacienā ceļinieku ar sienu un auzām, it kā viņš būtu pasta zirgs. Bet, ja viņam iegribētos pabrokastot, kā parasti brokasto kārtīgi ļaudis, tad viņš varētu pataupīt savu ēstgribu neskartu līdz citam gadījumam. To zinādams, Ivans Fjodorovičs jau priekšlaikus bija apgādājies ar divām virtenēm bubļiku un desu un, palū­dzis glāzīti degvīna, kas netrūkst nevienā iebraucamā vietā, sāka ieturēt vakariņas, nosēdies uz sola pie ozola galda, kas stingri bija ierakts māla klonā. Šinī laikā kļuva dzirdama ratu rīboņa; iečīkstējās vārti; bet ilgi vilcinājās iebraukt sētā. Stipra balss bārās ar veceni, kas turēja traktieri:

«Es iebraukšu,» Ivans Fjodorovičs izdzirda: «bet, ja tavā mājā man iekodīs kaut viena blakts, tad piekaušu tevi, vecā ragana, nudien, piekaušu! un par sienu nekā nedošu!»

Pēc kādas minūtes durvis atvērās un ienāca, vai pareizāk sakot, ielīda resns cilvēks zaļos svārkos. Galva viņam nekus­tīgi balstījās uz īsā kakla, kas likās vēl resnāks divstāvu

zoda pēc. Likās, pēc ārējā izskata viņš piederēja pie tiem ļaudīm, kas par niekiem nekad galvu nelauza un kurie, visā dzīvē gāja kā pa taukiem.

«Esiet sveicināti, cienītais kungs!» viņš teica, ieraudzīji. Ivanu Fjodoroviču.

Ivans Fjodorovičs klusu paklanījās.

«Bet atļaujiet jautāt: ar ko man ir gods runāt?» turpināja resnais atbraucējs.

Tā nopratināts, Ivans Fjodorovičs neviļus piecēlās no savas vietas, ieņēma kareivisku stāju, ko viņš arvien mēdza darīt, kad viņam kaut ko jautāja pulkvedis.

«Atvaļināts poručiks, Ivans Fjodorovičs Špoņka,» viņš at­bildēja.

«Bet vai drīkstu jautāt, uz kādām vietām jums labpatīk braukt?»

«Uz paša ciematu Vitrebeņkiem.»

«Vitrebeņki!» iesaucās stingrais pratinātājs. «Atļaujiet, cienītais kungs, atļaujiet!» viņš runāja, tuvodamies viņam un vicinādams rokas, it kā viņu kāds nelaistu klāt vai arī viņam būtu jāspraužas pūlim cauri, un, piegājis, apskāva Ivanu Fjodoroviču un nomutēja vispirms uz labā, tad uz kreisā, un tad atkal uz labā vaiga. Ivanam Fjodorovičam ļoti patika šī skūpstīšana, jo viņa lūpas uztvēra nepazīstamā lielos vaigus kā mīkstus spilvenus.

«Atļaujiet, cienītais kungs, iepazīties!» resnis turpināja, «esmu tā paša Gadjačas apriņķa muižnieks un jūsu kaimiņš; dzīvoju no jūsu Vitrebeņku ciemata ne tālāk par piecām verstīm, Chortišče ciematā; bet mans vārds un uzvārds ir Grigorijs Grigorjevičs Storčenko. Katrā ziņā, katrā ziņā, cienītais kungs, negribu jūs ne pazīt, ja neatbrauksiet cie­mos Chortiščes ciematā. Tagad es steidzos vajadzības dēļ… Bet kas tas?» viņš uzrunāja rāmā balsī savu žokeju, zēnu kazaku svārkos, salāpītiem elkoņiem, kas ar neizpratnes iz­teiksmi sejā krāva galdā saiņus un kastes. «Kas tas ir, ko?» un Grigorija Grigorjeviča seja kļuva nemanāmi bargāka un bargāka. «Vai es to tev te pavēlēju nolikt, mīļais? Vai es to tev te pavēlēju nolikt, nelieti? Vai es tev neteicu vispirms uzsi'ldīt vistu, blēdi? Ej!» viņš uzkliedza, piesperdams kāju. «Pagaidi, šņukuri! Kur kastīte ar stopiņiem? Ivan Fjodoro- vič,» viņš sacīja, ieliedams glāzītē zāļu degvīnu; «padevīgi lūdzu iebaudīt zāļu degvīnu!»

«Nudien, nevaru . . . man jau bija gadījums …» Ivans Fjodorovičs atrunājās stostīdamies.

«Ir dzirdēt negribu, mīļais kungs!» muižnieks paaugsti­nāja balsi, «ir dzirdēt negribu! No vietas nekustēšu, kamēr neizdzersiet…»