NIKOLAJS GOGOLIS: MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE

MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE

Velns viņa tētiņu zina! Sāk ar kaut ko dar­boties kristīgi ļaudis, mokās, mokās, dzenas kā kurti pēc zaķa, bet netiek ne no vietas; tik nez' no kurienes radies, it kā no debesīm nokritis velns, prom šmaukdams, novicina asti.

Skaļa dziesma kā upe plūda pa N. ciema ielām. Bija tas laiks, kad dienas darba un raižu nogurdinātie jaunekļi un jaunavas trokšņaini salasījās pulciņā, dzidrā vakara mir­dzumā, lai izteiktu savu prieku skaņās, kas arvien bija saistī­tas ar skumjām. Un domās iegrimušais vakars sapņaini ieskāva zilo debesi, pārvērsdams visu neapjaušamu un tālu. Jau krēsla, bet dziesmas arvien vēl neapklust. No dziedātā­jiem aizlavījies, ar banduru rokās, soļoja jaunais kazaks Ļevko, ciema galvas dēls. Galvā viņam no stiebriem pīta cepure. Kazaks soļo pa ielu, ar roku stīgas trinkšķinādams un padiedams. Lūk, viņš klusu apstājās pie pazemās, ķezberēs iegrimušas mājas durvīm. Kam pieder šī māja? Kam šīs durvis? Brītiņu klusējis, viņš sāka spēlēt un dziedāt:

Saule jau zemu, vakars jau tuvu Iznāc pie manis, sirsniņa mana!

«Nē, kā redzams cieti aizmigusi mana spulgace skaistule,» kazaks noteica, beidzis dziedāt un tuvodamies logam. «Haļa! Haļa! vai tu guli jeb negribi iznākt pie manis? Tu baidies laikam, ka mūs varētu kāds ieraudzīt vai arī negribi varbūt rādīt aukstumā savu balto sejiņu? Nebaidies: neviena nav; vakars silts. Un ja arī kāds parādītos, apklāšu tevi svārkiem, aptīšu ar savu jostu, aizsegšu tevi rokām — un neviens mūs neieraudzīs. Un kaut arī uzpūstu auksta dvesma, piespiedīšu tevi tuvāk pie sirds, sasildīšu skūpstiem, uzģērbšu savu ce­puri tavām baltajām kājiņām. Mana sirsniņa, mana zivtiņa, dārgumiņ! Parādies uz mirklīti! Izbāz pa lodziņu kaut vai savu balto rociņu . . . Nē, tu neguli, lepnā meiča!» viņš izru­nāja skaļāk un tādā balsī, kas izteica kaunu par acumirkļa pazemošanos, «tev tīk pasmieties par mani: ardievu!» Tad viņš aizgriezās prom, atstūma cepuri uz vienas auss un lepni atgāja nost no loga, klusu trinkšķinādams banduras stīgas. Šai brīdī durvju koka tveroklis sakustējās, durvis čīkstēda­mas atvērās un meitene septiņpadsmitajā pavasarā, krēslas ietverta, bailīgi apkārt skatīdamās un neizlaizdama durvju tverokli no rokas, pārkāpa pār slieksni. Neskaidrajā pustumsā laipni kā zvaigznītes mirdzēja skaidrās acis; zaigoja sarkanā korāļu kakla rota, un jaunekļa ērgļa acīm nevarēja palikt apslēpts kaunīgais sārtums, kas bija iededzies viņas vaigos. «Kāds gan tu esi nepacietīgs!» viņa tam teica pusbalsī. «Jau noskaities! Kāpēc tu izraudzījies tādu laiku? Tik daudz ļaužu pašlaik tā ir klīst pa ielām … Es visa drebu…»

«Ak, nedrebi, mana sārtā odziņa! Piespiedies ciešāk pie manis!» jauneklis runāja, apskaudams viņu, atsviedis ban- duru, kas tam garā siksnā karājās kaklā, un sēzdamies kopā ar viņu istabas durvju priekšā. «Tu zini, ka man grūti iztikt kaut stundu tevis neredzējušam!»

«Zini, ko es domāju?» meitene pārtrauca to, domīgi rau­dzīdamās viņā. «Man it kā kāds visu laiku čukst ausī, ka turp­māk mēs tik bieži neredzēsimies. Ļaudis jūsu pusē nav labi: meitenes visas noraugās tik skaudīgi, bet jaunekļi… Esmu pat novērojusi, ka mana māte jau labu laiku sāk stingrāk uzraudzīt mani. Atzīstos, man pie svešiem bija jautrāk.» Pie pēdējiem vārdiem viņas sejā parādījās it kā skumjas.

«Divus mēnešus tik dzimtajā pusē un jau apnikusi? Varbūt arī es tev esmu apnicis?»

«Ak, tu man neesi apnicis,» viņa teica pasmaidījusi. «Mīlu tevi, kazaku ar melnajām uzacīm! Mīlu tevi tāpēc, ka tev brūnas acis, un, kad tu uzlūko mani ar tām, tad sirds man it kā uzgavilē un tai ir priecīgi un labi; tāpēc, ka tu laipni vīpsnā savās melnajās ūsās; tāpēc, ka tu eji pa ielu, dziedi un trinkšķini banduru.»

«Ak, mana Haļa!» puisis iesaucās, skūpstīdams un spiez­dams viņu ciešāk pie savām krūtīm.

«Pagaidi! Pietiks, Ļevko! Saki vispirms, vai tu esi runājis ar savu tēvu?»

«Ko?» viņš prasīja, it kā no miega pamodies. «Ka gribu precēties un tu gribi nākt pie manis par sievu? Runāju.» Bet kaut kā skumji skanēja viņa lūpās šis: runāju.

«Ko teica?»

«Ko tu viņam padarīsi? Izlikās vecais āzis, pa savai para­žai, kurls: nekā nedzird un turklāt vēl baras, ka es vazājoties diezin kur un palaidņojoties ar puišiem pa ielām. Bet nebē­dājies, mana Haļa! Dodu tev kazaka vārdu, ka pielauzīšu viņu.»

«Jā, tev, Ļevko, jāteic tikai vārds, un viss notiks pēc tava prāta. Zinu to no sevis: dažreiz nebūtu tevi klausījusi, bet tu saki vārdu — un es daru bez pretrunas visu, ko tu gribi. Paskaties, paskaties!» viņa turpināja, nolikusi galvu viņam uz pleca un pacēlusi acis uz augšu, kur neaptveramā tālē mirdzēja zilā, siltā Ukrainas debess, ko no apakšas aizsedza kuplie ķezberu zari, zem kuriem viņi stāvēja. «Paskaties: rau, rau, tālē iemirgojas zvaigznītes: viena, otra, trešā, ceturtā, piektā… Vai nav tiesa, tur dieva eņģeļi atver savu gaišo debess mājiņu lodziņus un nolūkojas uz mums? Vai ne tā, Ļevko? Viņi taču noskatās uz mūsu zemi? Kā būtu, ja cil­vēkiem būtu spārni kā putniem — varētu aizlaisties tur augstu augstu … Uch! drausmīgi! Neviens mūsu ozols ne­sniedzas līdz debesīm. Bet stāsta, ka kaut kur kādā tālā zemē esot tāds koks, kas ar savu galotni šalkojot pašās debesīs un Lieldienu naktī dievs nokāpjot pa to uz zemi.»

«Nē, Haļa! Dievam ir garas kāpnes no debesīm līdz pašai zemei. Tās svētie erceņģeļi Lieldienu naktī uzstāda, un, tik­līdz dievs liek kāju uz pirmā pakāpiena, visi nešķīstie gari pa galvu, pa kaklu bariem dodas uz elli, un tāpēc Lieldienu nakti virs zemes nav neviena ļaunā gara.»

«Cik klusu šūpojas ūdens, it kā bērns šūpulī!» Hanna tur­pināja, norādīdama uz dīķi, kas bija iekļauts drūmā kļavu biezoknī, un sēru vītoli, gremdēdami tā ūdenī savus skumjos zarus, to apraudāja. Kā vārgs vecītis viņš turēja savās auk­stajās skavās tālās, tumšās debesis, apbērdams saviem ledai­najiem skūpstiem mirgojošās zvaigznītes, kas nespodri šūpo­jās siltajā nakts gaisa okeānā, it kā gaidīdamas drīzu spožā nakts karaļa parādīšanos. Meža malā, kalnā snauda veca koka māja aizvērtiem slēģiem. Jumts bija apaudzis ar sūnu un ne­zālēm; kuplas ābeles bija saaugušas logu priekšā. Mežs ietina māju savā drūmajā, aukstajā ēnā; tā pakājē pletās lazdu birstala un nolaidās līdz dīķim.

«Atceros kā pa sapņiem,» Hanna sacīja, nenolaizdama no tā acis, «sen sen, kad vēl biju maza meitenīte un dzīvoju pie mātes, par šo māju stāstīja kaut ko drausmīgu. Ļevko, tu droši vien zini, pastāsti! …»

«Dievs ar to, mana skaistulīti Sievas un muļķa ļaudis daudz ko melš. Tu tikai uztrauksi sevi, sāksi baidīties un nevarēsi mierīgi aizmigt.»

«Pastāsti, pastāsti, mīļo, tumsuzacaino puisīt!» viņa lūdzās, pieglauzdama savu vaigu viņa sejai un apskaudama viņu. «Nē, tu, kā redzu, nemīli mani, tev ir cita meitene. Nebaidīšos, gu­lēšu nakti mierīgi. Ja nepastāstīsi, tad gan nevarēšu aizmigt. Nomocīšos ar domām … Pastāsti, Ļevko!…»

«Redzams, ļaudīm taisnība, ja saka, ka sievietē sēd velns, kas urda viņas ziņkāri. Nu, klausies! Sen atpakaļ, manu sir- sniņ, šinī mājā dzīvoja sotņiks. Sotņikam bija meitiņa, gaiša meitenīte, balta kā sniegs, kā tava sejiņa. Sieva sotņikam jau sen bija mirusi. Sotņiks nodomāja precēt citu. «Vai tu mani tāpat lolosi kā agrāk, kad apņemsi citu sievu?» — «Lo­lošu, mana meitiņa! Vēl ciešāk spiedīšu tevi pie sirds; lološu, mana meitiņa! Vēl krāšņākus auskarus un kakla rotas dā­vāšu tev!» — Sotņiks atveda jauno sievu savā jaunajā mājā.