NIKOLAJS GOGOLIS: MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE

Visi trīs gāja, domās nogrimuši, galvas nolaiduši, un pēkšņi tumšā šķērsieliņas līkumā, visi reizē iekliedzās no stipra trie­ciena pa pierēm, un tāds pats kliedziens atskanēja viņiem pretim. Galva, piemiedzis savu aci, izbrīnā ieraudzīja rakst­vedi ar diviem desmitniekiem.

«Eju pie tevis, pan rakstvedi»

«Bet es pie tavas žēlastības, pan galva !»

«Notiek brīnumi, pan rakstved?»

«Dīvaini notikumi, pan galva!»

«Bet kas?»

«Puiši trako! Veseliem pūļiem dzen palaidnības pa ielām. Tavu žēlastību apveltī tādiem vārdiem, ka kauns sacīt; pie­dzēris moskalis ar savu negodīgo mēli neuzdrošinātos tos iz­runāt.» (Visu to, raibās biksēs un vīna mieļu krāsas vestē tēr­pies, kalsnais rakstvedis pavadīja ar kakla staipīšanu uz priekšu un tai pašā mirklī atkal atpakaļ, iepriekšējā stāvoklī.) «Tikko biju mazliet piesnaudies, izcēla mani no gultas, nolā­dētie palaidņi, ar savām negodīgajām dziesmām un klauvē­jieniem. Gribēju viņus kārtīgi noslānīt, bet, kamēr uzvilku bikses un vesti, visi bija izklīduši, kur kurais. Pats galvenais tomēr mums neizspruka. Tagad viņš dzied tai mājā, kur tura ieklučotos. Man sirds dega izzināt šo putnu, bet purns viņam nosmērēts sodrējiem kā velnam, kas kaļ naglas grēciniekiem.»

«Bet kā viņš ģērbies, pan rakstved?»

«Melnā, uz āru izvērstā kažokā, suņa dēls, pan galva!»

«Bet vai tu nemelo, pan rakstved? Ko teiksi, ja šis rakaris tagad sēž pie manis ieslodzīts?»

«Nē, pan galva! Tu pats, neņem ļaunā, esi mazliet sagrē- kojies.» «Dodiet uguni! Apskatīsim viņu!» Atnesa uguni, at­vēra durvis, un galva iesaucās aiz brīnumiem, ieraudzīdams sev priekšā svaini.

«Saki, lūdzams,» tādiem vārdiem viņa uzbruka tam, «vai tu neesi izdzīvojis pēdējo prāta palieku? Vai tavā vienacainā paurē bija kaut piliens smadzeņu, kad iegrūdi mani tumšajā krātiņā? Laime vēl, ka neatsitos ar galvu pret dzelzs āķi. Vai nekliedzu tev, ka es tā esmu? Sagrāba, nolādētais lācis, savām dzelzs ķetnām un iegrūda! Kaut tevi viņā saulē tā velni grūstu!» Pēdējos vārdus viņa izteica jau aiz durvīm uz ielas, kur bija izgājusi kādas savas vajadzības pēc.

«Jā, redzu, ka tu tā esi!» galva teica atjēdzies. «Ko tu teiksi, pan rakstved, vai šis trakulis nav nelietis?»

«Nelietis, pan galva!»

«Vai nebūtu laiks mums visus šos rezgaļus krietni pārmā­cīt un piespiest pie kārtīga darba?»

«Sen jau laiks, sen, pan galva!»

«Viņi, muļķi, iedomājušies… Kas, velns? .. . Man likās, ka svaine kliedz uz ielas … Viņi, muļķi, iedomājušies, ka esmu tiem līazīgs.Viņi domā, ka esmu kāds nebūt viņu brā­lis, vienkāršs kazaks!.. .» Galva mazliet iekāsējās un aplaida visapkārt skatienu caur pieri, kas lika noprast, ka viņš gata­vojas runāt par kaut ko svarīgu. «Tūkstoš… šos nolādētos gadu skaitļus, sit vai nost, nevaru izrunāt; nu, — gadā tā laika komisaram Ļedačam bija dots rīkojums izraudzīt no kazakiem tādu, kas būtu saprātīgāks par visiem. O!» — šo «o» galva izrunāja, pacēlis pirkstu uz augšu — «saprātīgāks par visiem! carienei pavadoņos. Es toreiz …»

«Ko tur runāt! to jau katrs zina, pan galva. Visi zina, ka tu izpelnījies carienes laipnību. Atzīsties tagad, man bija tais­nība: mazliet sagrēkoji teikdams, ka esi saķēris šo trakuli uz āru izvērstajā kažokā?»

«Bet kas attiecas uz šo velnu izvērstā kažokā, tad viņu, citiem par biedinājumu, vajag iekalt važās un pienācīgi no­sodīt. Lai sajūt, ko nozīmē vara! Kas gan cits iecēlis galvu, ja ne cars? Pēc tam dabūsim rokā arī pārējos puišus: neesmu aizmirsis, ka nolādētie nebēdņi bija iedzinuši manā sakņu dārzā cūku baru, un tās bija noēdušas man visus kāpostus un gurķus, neesmu aizmirsis, ka velna bērni atteicās izkult manu labību; neesmu aizmirsis… Nu, kaut viņi izčibētu, man katrā ziņā jādabū zināt, kas ir tas blēdis izvērstajā kažokā.»

«Tas, redzams, ir manīgs putns!» teica deģis, kura vaigi pa visu šīs sarunas laiku nemitīgi tinās dūmos kā cietokšņa dižgabals, un lūpas, reizēm palaizdamas kaļķīti, izšļāca vese­lus mākoņu fontānus. «Tādu cilvēku nebūtu par ļaunu kat­ram gadījumam turēt degvīna dedzinātavā, bet vēl labāk pakārt ozola galotnē kroņluktura vietā.» Tāda asprātība deģim likās ne visai muļķīga, un viņš tūliņ ņēmās, nenogaidot citu piekrišanu, apbalvot sevi aizsmakušiem smiekliem.

Tobrīd viņi tuvojās nelielai, gandrīz sagruvušai mājelei. Mūsu ceļotāju ziņkāre pieauga: visi sadrūzmējās ap durvīm. Rakstvedis izņēma atslēgu, pagrabinājās ar to pie slēdzenes, bet šī atslēga izrādījās viņa lādes atslēga. Nepacietība pie­auga. Iebāzis roku kabatā, sāka meklēties un lamāties, neat­razdams atslēgu.

«Te!» viņš beidzot teica, pieliecies un izvilkdams to no savu raibo bikšu dziļās kabatas paša dibena. Pie šī vārda mūsu varoņu sirdis, likās, saplūda kopā, un šī milzīgā sirds sāka pukstēt tik stipri, ka viņas nevienādos pukstus varēja dzirdēt cauri atslēgas žvadzēšanai. Durvis atvērās un… Galva kļuva bāls kā audekls; deģim pārskrēja auksti drebuļi, un mati viņam, likās, gribēja uzskriet gaisā; šausmas atspo­guļojās rakstveža sejā; desmitnieki stāvēja kā zemē ieauguši un nespēja aizvērt savas reizē pavērušās mutes: viņu priekšā stāvēja — svaine.

Ne mazāk pārsteigta kā viņi, viņa tomēr drīz atguvās un sakustējās, lai ietu tiem klāt. «Stāt!» nelabā balsī iesaucās galva un aizcirta durvis. «Kungi! tas ir sātans!» turpināja viņš. «Uguni! Ātrāk uguni! Nežēlošu kroņa māju! Aizdedzi­niet to, aizdedziniet, lai ne velna kauliņi nepaliktu zemes virsū!» Svaine izmisusi kliedza, izdzirdusi aiz durvīm bargo lēmumu. «Ko jūs, brālīši!» deģis runāja: «Mati jums, paldies dievam, gandrīz sniega baltumā, bet pie prāta vēl līdz šim laikam neesat tikuši: no vienkāršas uguns ragana neaizdeg­sies. Tikai pīpes uguns var aizdedzināt izdzimteni. Pagaidiet, es tūliņ visu nokārtošu!» To teicis, viņš izbēra no pīpes kar­stos pelnus salmu vīkšķī un sāka to uzpūst liesmās. Šai brīdī izmisums iedvesa spēkus nabaga svainei: viņa sāka skaļi lūg­ties un pārliecināt viņus.

«Pagaidiet, brālīši! Kāpēc tīši gribat uzņemties grēku?» «Varbūt tas nemaz nav sātans!» rakstvedis teica. «Ja viņš, tas pats, kas tur iekšā sēž, būs ar mieru pārmest sev krustu, tad tā ir droša zīme, ka nav velns.» Priekšlikumu pieņēma.

«Uzklausies mani, sātan!» rakstvedis turpināja, pielicis lūpas pie durvju šķirbas. «Ja nekustēsies no vietas, mēs at­vērsim durvis.»

' Durvis atvērās.

«Pārkrusties!» galva teica, atskatīdamies atpakaļ, it kā izraudzīdamies drošu vietu, kur atkāpties

Svaine pārmeta krustu.

«Kāds velns! Tā tiešām ir svaine!»

«Kāds nelabais tevi, kūmiņa, ierāvis šai suņa būdā?» Un svaine šņukstēdama stāstīja, ka puiši viņu uz ielas sagrābuši un, kaut gan viņa pretojusies, iecēluši pa būdas plato logu un aiztaisījuši slēģus. Rakstvedis palūkojās: eņģes platajam slēģim norautas un tas tikai augšpusē nostiprināts ar koku.

«Labs tu esi, vienacainais velns!» viņa iesaucās, tuvodamās galvam, kas kāpās atpakaļ un arvien vēl turpināja viņu mērīt ar savu aci. «Zinu tavu nodomu: tu gribēji izmantot gadī­jumu, noēst mani, lai varētu netraucētāk lakstoties ar mei­tām, lai neviens neredzētu, kādas muļķības dzen sirmais vec­tēvs. Tu domā, es nezinu, ko tu šovakar runāji ar Hannu? Ak, zinu visu. Mani grūti piemānīt un tavai muļķa paurei jau pavisam nē. Es ilgi ciešu, bet vēlāk neņem ļaunā…» To teikusi, viņa parādīja dūri un aizgāja, atstādama galvu ap­mulsumā. «Nē, te ne pa jokam sātans iejaucies,» viņš domāja, stipri kasīdams savu galvas vidu.