NIKOLAJS GOGOLIS: MAIJA NAKTS VAI SLĪKONE

«Kā lai atalgoju tevi, jaunekli?» Zinu, zelta tev nav vajadzīgs: tu mīli Hannu; bet bargais tēvs nejauj jums precēties; ņem, nodod viņam šo zīmīti…» Pasniedzās balta rociņa, sejiņa kaut kā brīnišķīgi sāka spīdēt un mirdzēt… Neaprakstāmā satraukumā un sirdij nemierīgi pukstot viņš satvēra zīmīti un.. pamodās

«Vai tiešām esmu gulējis?» Ļevko pie sevis runāja, piecel­damies no neliela uzkalniņa. «Tik skaidri it kā nomodā!.. . Dīvaini, dīvaini!» viņš atkārtoja, skatīdamies apkārt. Mēness, apstājies augstu viņam virs galvas, rādīja pusnakti; viscaur— klusums; no dīķa dvesa dzestrums; tā malā bēdīgi stāvēja vecā māja ar aizvērtajiem slēģiem; sūnas un nezāles lieci­nāja, ka Jaudis jau sen to atstājuši. Tad viņš atplēta roku, kas visu laiku gujot bija bijusi krampjaini sažņaugta un izbrīnā iesaucās, sajuzdams tajā zīmīti. «Ak, kaut es mācētu lasīt!» viņš domāja, grozīdams to uz visām pusēm. Šajā brīdī viņam aiz muguras atskanēja troksnis.

«Nebaidieties, grābiet viņu droši ciet! Kā nobijāties? esam desmits. Varu derēt, ka tas ir cilvēks, bet ne velns!» tā galva drošināja savus pavadoņus, un Ļevko juta, ka viņu sagrābj vairākas rokas, no kurām dažas drebēja aiz bailēm. «Nomet taču, draugs, savu briesmīgo masku! Pietiek muļķot ļaudis!» galva runāja, satverdams to aiz apkakles, un apjuka, izbolī­jis uz viņu savu vienīgo aci. «Ļevko, dēls!» viņš iesaucās, izbrīnā atkāpdamies un nolaizdams rokas. «Tas esi tu, suņa dēls! Lūk, velna dzimums! Domāju, kāds blēdis, kāds nelabais strādā šos nedarbus! Bet iznāk, ka to visu — kaut neraudzēts ķīselis iespriestos tavam tēvam rīklē — tu sarīko uz ielām grautiņus, sacerē dziesmas! Ehē — he — he, Ļevko. Kas tas gan ir, ko? Redzams, tev niez mugura! Sieniet viņu!»

«Pagaidi, tēt! Man lika nodot tev šo zīmīti,» Ļevko teica.

«Tagad nav vaļas, balodīt, nodarboties ar zīmītēm. Sasie- niet viņu!»

«Pagaidi, pan galva!» rakstvedis teica, atlocīdams zīmīti: «komisārā rokraksts!»

«Komisārā?»

«Komisārā?» nedomādami atkārtoja desmitnieki.

«Komisārā! brīnišķīgi! vēl nesaprotamāk!» nodomāja Ļevko.

«Lasi, lasi!» galva sauca, «ko komisārs tur raksta?»

«Paklausīsimies, ko komisārs raksta!» teica deģis, turē­dams zobos kaļķīti un izšķildams uguni.

Rakstvedis nokāsējās un sāka lasīt: «Pavēle galvam Jev- tucham Makogoņcnkam. Mums ticis zināms, ka tu, vecais muļķi, tā vietā, lai piedzītu vecos parādus un ievestu ciemā kārtību, esi zaudējis sajēgu un dari cūcības. ..»

«Tiešām, nudien,» galva pārtrauca, «nekā nedzirdu!»

Rakstvedis sāka no jauna: «Pavēle galvam Jevtucham Ma- kogoņenkam. Mums ticis zināms, ka tu, vecais m….»

«Pagaidi, pagaidi! nevajag!» galva iesaucās «kaut arī ne­dzirdēju, tomēr zinu, ka tas vēl nav galvenais. Lasi tālāk!»

«Un tāpēc pavēlu tev tūliņ apprecināt savu dēlu Ļevko Makogoņenku ar jūsu paša ciema Jca2aka meitu Hannu Petri- čenkovu, kā arī salabot tiltus uz lielceļa un nedot bez manas ziņas ciema ļaužu zirgus paniem tiesnešiem, kaut viņi arī brauktu tieši no pašas kroņa palatas. Ja es, atbraucis, at­radīšu, ka mana pavēle nav izpildīta, tad saukšu tevi vienu pašu pie atbildības. Komisārs, atvaļināts poručiks Kuzma Derkačs-Drišpanovskijs.»

«Lūk, kas!» galva teica, muti atplētis. «Vai jūs dzirdat, vai dzirdat: par visu būs jāatbild galvam, un tāpēc jums jāpa­klausa! bez pretrunas jāpaklausa! bet ja ne, lūdzu atvainot… Bet tevi!» viņš turpināja, griezdamies pie Ļevko, «uz komi­sārā pavēli, kaut gan man brīnums, ka tas viņam nācis zi­nāms, es apprecināšu; tikai iepriekš vēl tu nobaudīsi pletni! Zini to, kas man karājas pie sienas zem svētbildēm? Rīt es to salabošu … Kur tu ņēmi šo zīmīti?»

Ļevko, lai gan bija pārsteigts no savas lietas tik negaidīta pagrieziena, bija tik gudrs, lai atrastu savā prātā citu atbildi un noslēptu patiesību, kā īsteni zīmīte nākusi viņam rokā. «Vakar vakarā,» viņš teica, «aizgāju vēl uz pilsētu un satiku komisāru, kad viņš pašlaik kāpa no ratiem ārā. Dabūjis zināt, ka esmu no mūsu ciema, viņš man iedeva šo zīmīti un lika tev mutes vārdiem pateikt, tēt. ka atceļā iebraukšot pie mums uz pusdienām.»

«Viņš teica to?»

«Teica.»

«Vai jūs dzirdat?» galva sacīja, lepni saslējies un pievērs­damies saviem pavadoņiem; «komisārs pats savā personā at­brauks pie mūsējā, tas ir pie manis 1 uz pusdienām. O!» Te galva pacēla pirkstu uz augšu un pielieca galvu tādā stāvoklī, it kā klausītos kaut ko. «Komisārs, vai dzirdat, komisārs atbrauks pie manis pusdienot' Kā tu domā, pan rakstved, un tu, kūm, tas nav vis nekāds nieka gods! Vai nav tiesa?»

«Cik varu atcerēties,» rakstvedis atsaucās, «tad vēl neviens galva nav cienājis komisāru ar pusdienām.»

«Ne katrs galva galvam pāris!» pašapmierināti noteica galva. Mute viņam sašķobījās un kaut kas, it kā rupji, aiz­smakuši smiekli, vairāk līdzīgi tāla pērkona ducināšanai, at­skanēja no viņa lūpām. «Kā tu domā, pan rakstvedi, vai ne­vajadzētu augstā viesa dēj izdot pavēli, lai no katras sētas atnes pa cālim, vai audeklu, vai vēl ko citu … Ko?»

«Vajadzētu, vajadzētu, pan galva!»

«Bet kad svinēsim kāzas, tēt?» Ļevko prasīja.

«Kāzas? Es tev gan sadotu kāzas!… Nu, jā, augstā viesa dēj — rītu pat pops jūs salaulās. Velns ar jums! Lai komi­sārs redz, ko nozīmē kārtība. Nu, puiši, tagad gulēt! Ejiet mājās! … Šīs dienas notikums man atgādināja to laiku, kad es…» Pie šiem vārdiem galva paskatījās caur pieri ar savu cieņas pilno nozīmīgo skatienu.

«Nupat sāksies atkal stāsts par to, kā galva vedis carieni!» Ļevko teica un ātriem sojiem priecīgi steidzās uz pazīstamo māju zemo ķezberu vidū. «Lai dievs tev dod debesu valstību, labā un jaukā meitenīte!» viņš domāja pie sevis. «Lai tur viņā saulē mūžam varētu smaidīt svēto eņģeļu pulkā! Ne­vienam nestāstīšu par brīnumu, ko šonakt piedzīvoju; tev vienīgai tik, Hanniņ, pastāstīšu to: tu vienīgā tik ticēsi man un kopā ar mani aizlūgsi par nelaimīgās slīkones dvēseles mieru!» Viņš tuvojās mājai: logs bija atvērts; pa to iespīdēja mēness, un viņa stari krita uz gulošo Hannu; galvu viņa bija atbalstījusi uz rokas; vaigi liegi kvēloja; lūpas kustējās, ne­skaidri izrunādamas viņa vārdu. «Guli mana skaistulīti Lai tev sapnī rādās viss tas labākais pasaulē, bet arī tas vēl ne­būs labāks par mūsu atmodu! Pārmetis viņai krustu, viņš aiztaisīja logu un klusītiņām aizgāja. Pēc dažām minūtēm visi ciemā jau bija iegrimuši miegā, vienīgi tikai mēness tik­pat spoži un brīnišķīgi peldēja pa Ukrainas debesu neaptve­ramo klajumu. Tikpat svinīgi dvēsmoja tur augšā, un nakts, dievišķīgā nakts, diženi gāja uz beigām. Tikpat krāšņa bija reme burvīgajā sudraba mirdzumā; bet neviens jau vairs mulsā reibā netīksminājās ar to: viss bija iegrimis miegā. Tikai retumis klusumu uz brīdi pārtrauca suņu rejas, un ilgi vēl piedzērušais Kaļeņiks maldījās pa aizmigušajām ielām, meklēdams savu māju.