NIKOLAJS GOGOLIS: JĀŅU VAKARā

JĀŅU VAKARĀ

Sens notikums, ko atstastljis N. baznīcas ķesteris.

Fomam Grigorjevičam piemita kāda īpatnēja savādība: viņam nāvīgi nepatika pārstāstīt vienu un to pašu. Gadījās, dažreiz, ka palūdza viņu izstāstīt kaut ko otrreiz, tad, paskat tik, katrā ziņā iespraudīs kaut ko no jauna vai sagrozīs tā, ka ne pazīt nevar. Reiz viens no tiem kungiem, mums, vien­kāršiem ļautiņiem, grūti pat nosaukt viņus: rakstnieķeļi viņi — ne rakstnieķeļi, bet, lūk, tie paši, kas uzpircēji mūsu gada tirgos. Sarauš, sadiedelē, sazogas visvisādu grabažu, jā, un tad katru mēnesi vai nedēļu izlaiž pa grāmatelei, ne biezāku par ābeci, — viens no šiem kungiem izvilināja Fomam Grigorjevičam arī šo pašu stāstu, bet izstāstījis, Foma Grigorjevičs jau bija atkal par to pavisam piemirsis. Tad no Poltavas atbrauca tas pats zaļas krāsas kaftanā ģērbies kun- dziņš, par kuru jau runāju, un kura vienu stāstu, domāju, būsiet jau lasījuši, — atved nelielu grāmateli un, vidū uz­šķīris, rāda mums. Foma Grigorjevičs jau grasījās apseglot savu degunu ar acenēm, bet, atcerējies, ka aizmirsis aptīt tās ar diegu un apvaskot, pasniedza grāmateli man. Tā kā cik necik lasīt protu un brilles nenēsāju, tad sāku tūlīt lasīt. Nebiju paguvis ne divi lapas pāršķirt, kad viņš pēkšņi aptu­rēja mani aiz rokas. «Pagaidiet! vispirms pasakiet man, ko jūs tur lasiet?» Atzīstos, šis jautājums mazliet samulsināja mani.

«Kā, ko lasu, Foma Grigorjevič? jūsu stāstu, jūsu paša vār­dus.» «Kas jums teicis, ka tie ir mani vārdi?» — «Ko tad vēl vajag, te ir iespiests: tāda un tāda ķestera stāstīta.» — «Uz­spļaujiet tam uz galvas, kas to iespiedis! vaukšķ kā kuces moskalis. Vai es tā esmu teicis? Ko darīt, ja kādam galvā trūkst vienas skrūves! Klausieties, es jums to tūliņ izstās­tīšu.» Mēs pievirzījāmies galdam, un viņš iesāka:

Mans vectēvs (lai dievs mielo viņa dvēseli viņā saulē tikai ar kviešu karašiņām un medus maizītēm), prata lieliski stās­tīt. Reizēm, kad sāka stāstīt, visu dienu nebūtu izkustējies no vietas un tikai klausījies. Viņam netiek līdzi neviens mūs­dienu balamute. Kad tāds ņemsies moskali vīzēt un turklāt vēl tādā balsī, it kā trīs dienas nebūtu ēdis, tad ķer cepuri un taisies kaut no istabas laukā. Atceros kā tagad, — nelaiķa vecenīte, mana māte, vēl bija dzīva, — kā garā ziemas va­karā, kad ārā sprēgāja sals un galīgi aizmūrēja mūsu istabas šauro lodziņu, viņa sēdēja pie kodeļas, šķetinādama pirkstiem garu pavedienu, kustinādama ar kāju šūpuli un dziedādama dziesmu, ko es vēl tagad it kā dzirdu. Liesmiņa eļļas trau­ciņā, drebēdama un raustīdamās kā no kaut kā baidīdamās, apgaismoja mums istabu. Atspole rūca, un mēs, bērni, visi pūlītī saspiedušies, klausījāmies vectēvā, kas aiz vecuma jau vairāk nekā piecus gadus nebija nokāpis no savas krāsns augšas. Dīvainie nostāsti par sirmo senatni, par aizkrāciešu sirojumiem, par poļiem, par Podkovas, Poltora-Kožucha un Sagaidačnija varoņdarbiem mūs tā neaizrāva, kā stāsti par kādu senu, brīnišķīgu notikumu, no kā drebuļi skrēja pa* visu miesu un mati sacēlās uz galvas stāvus. Citu reizi gadījās, sagrāba tādas bailes, ka vakaros viss šķitās diezin par kādu ērmu. Gadījās kādreiz naktī iziet kādas vajadzības dēļ no istabas, tad tā vien tik likās, ka tavā gultā ielicies kāds atnā­cējs no viņpasaules. Un, kaut man nenāktos to otrreiz stāstīt, ka bieži notālēm noturēju savus galvgalī paša noliktus svār­kus par saritinājušos nelabo. Bet pats galvenais vectēva stās­tos bija tas, ka visā savā mūžā viņš nekad nemeloja, un ko arī neteica, tas viss tiešām tā ij bijis. Vienu no viņa dēkaina­jiem piedzīvojumiem atstāstīšu tagad jums. Zinu, ka atradī­sies daudz tādu gudrinieku, kas raksta tiesās un lasa laicīgas grāmatas, bet, ja dos tiem rokā vienkāršu lūgšanas grāmatu, nesapratīs tur ne ā, ne bē, bet rādīt, sev par kaunu, savus zobus — to tie prot. Tādiem viss, ko vien stāsta, ir smejams. Tāda neticība ieviesusies pasaulē! Nu ko tur, — lūk, lai dievs un šķīstā jaunava mani soda — varbūt pat neticēsiet: reiz kaut kā ieminējos par raganām — un kas bija? atradās rez- galis, — netic raganām? Jā, gods dievam, esmu jau diezgan nodzīvojis pasaulē, esmu redzējis tādus citticībniekus, kam piemānīt popu bija vieglāk, nekā mums tabaku iešņaukt; bet arī tie krustu meta pret raganam. Kaut sapņos viņiem parā­dītos . .. negribas tik teikt kas.. . Nav ko runāt par tiem.

Kur nu, vairāk nekā gadus simt atpakaļ, mans nelaiķis vec­tēvs stāstīja, mūsu ciema neviens nebūtu ir pazinis: visnaba­dzīgākais ciems! Mājeles desmit, — neapmestas, neapjumtas rēgojas te šur, te tur lauka vidū. Ne žogu, ne kārtīga šķūņa kur novietot lopus vai vezumus. Tā vēl tik dzīvoja bagātnieki, bet būtu paskatījušies uz mūsu bāleliņiem, plikadīdām, zemē ierakta bedre — lūk, jums ij māja! Tikai dūmi norādīja, ka tur mitinās dzīva radība — cilvēks. Jūs jautāsiet, kāpēc viņi tā dzīvoja? Bija vai nebija nabadzība, jo tajos laikos gandrīz katrs kazaka gaitās gāja un savāca svešās zemēs ne mazums mantu, bet, visvairāk tāpēc, ka nebija vērts rūpēt kārtīgu māju. Kādi gan ļaudis tad nesiroja pa visām malām: krimieši, poļi, leiši! Gadījās, ka arī pašu ļaudis pūļiem iebruka un ap­laupīja savējus. Visādi gadījās.

Sai ciemā bieži parādījās cilvēks, vai pareizāki velns cilvēka izskatā. No kurienes viņš un kāpēc ieradās, neviens nezināja. Uzdzīvo dzerdams un pēkšņi pazūd kā ūdenī iekritis, ne vēsts vairs. Te, raug, — atkal jau kā no debesīm nokritis, rikšo pa ielām ciemā, no kura tagad nav vairs ne vēsts un kas atra­dās varbūt ne tālāk par simt soļiem no Dikaņkas. Savāc ka­zakus, ko sastop: smiekli, dziesmas, ripo naudiņa, degvīna — kā ūdens. Apstāj reizēm skaistas meičas: sadāvina lentes, auskarus, kakla rotas — ka nav kur likt! Taisnība, skaistules mazliet apdomājas, vai pieņemt dāvanas, dievs to zina, varbūt tiešām gājušas caur nešķīstām rokām. Mana vectētiņa miesīgā krustmāte, kas tajā laikā turēja krodziņu uz tagadējā Opoš- ņankas ceļa, kur bieži mēdza uzdzīvot Basavrjuks (tā sauca šo velna cilvēku), tieši tā ij sacīja, ka ne par kādu labklājību pasaulē nebūtu bijusi ar mieru pieņemt no viņa dāvanas. Tomēr, kā lai neņem: katru sagrābj bailes, kad viņš sarauc savas sarainās uzacis un caur pieri uzmet tādu skatienu, ka liekas, dotu kājām ziņu, aizskrietu diezin kur; bet, ja pieņēma, tad jau nākamajā naktī velkas ciemoties kāds draugs no ourva, ragainu galvu, un žņaudz kaklu, ja ap to dāvātā kakla rota, kož pirkstā, ja tajā uzmaukts gredzens, vai rauj aiz bizes, ja tajā iepīta lente. Lai dievs ar tām, tām dāvanām. Tikai nelaime — arī vaļā tikt nevar: iemetīsi ūdenī — velniš­ķīgās krelles vai gredzens peld pa ūdens virsu un atkal tieši tev rokās.

Ciemā bija baznīca, gandrīz vai vēl, cik atceros, svētā Pan- telija vārdā nosaukta. Dzīvoja toreiz pie tās priesteris, la svētīta viņa piemiņa, tēvs Afanasijs. Ievērojis, ka Basavrjuks pirmā Lieldienu dienā nebija baznīcā, nodomāja sarāt viņu, uzlikt baznīcas sodu. Kur nu to! tik tikko dabūja izsprukt. «Klausies, pan!» dārdināja viņš tam atbildei «rūpējies labāk par savām lietām, nekā maisies citu darīšanās, ja negribi, ka tavu kazas rīkli aizbāž ar karstu kutju!>- Ko lai iesāk ar nolā­dēto? Tēvs Afanasijs tikai pasludināja, ka katru, kas saiesies ar Basavrjuku, uzskatīs par katoli, Kristus baznīcas un cil­vēka dzimuma ienaidnieku.