NIKOLAJS GOGOLIS - JĀŅU VAKARā

Šajā ciemā kādam kazakam, sauktam par Koržu, bija strād­nieks, ko ļaudis dēvēja par Pēteri Bezdzimtas, varbūt tāpēc, ka neviens neatcerējās ne viņa tēva, ne mātes. Tiesa, baz­nīcas vecākais gan stāstīja, ka viņi jau otrā gadā nomiruši mērī; bet mana vectēva krustmāte negribēja par to nekā zināt un visiem spēkiem centās piešķirt viņam dzimtu, kaut gan nabaga Pēterim pēc tādas bija tikpat maz vajadzības, kā mums pēc pērnā sniega. Viņa stāstīja, ka Pētera tēvs tagad dzīvo vēl Aizkrācē, bijis turku gūstā, izcieties diezin kādas mokas un kaut kādā brīnišķīgā kārtā, pārģērbies par einuku, izbēdzis. Tumšacēm meičām un jaunajām sievām nebija ne­kādas vajadzības pēc viņa dzimtas. Viņas tikai sprieda, ka, ja viņu ietērptu jaunā županā, apjoztu ar sarkanu jostu, uzliktu galvā melnu jērādas cepuri ar lepnu, zilu virsu, piejoztu pie sāniem turku zobenu, iedotu vienā rokā jājamo pātagu, otrā pīpi skaistā ietvarā, ka tad viņš aizbāztu aiz jostas visus torei­zējos jauniešus. Bet nelaime tā, ka nabaga Pēterītim bija ti­kai vieni vienīgi pelēki svārki, kam bija vairāk caurumu nekā daža laba žīda kabatā zelta rubļu. Un tā vēl nebūtu tā lielākā nelaime; bet, lūk, kas par postu: vecajam Koržam bija mei­tiņa, skaistule, kādu, domāju, jums nezin vai būs gadījies redzēt. Nelaiķa vectēva krustmāte stāstīja, — bet sievietei, kā paši zināt, vieglāk saskūpstīties ar pašu nelabo, neņemiet ļaunā izteicienu, nekā nosaukt kādu par skaistuli, — ka ka­zaka meičas apaļie vaidziņi bijuši svaigi un sārti kā vismai­gākie magones sārtie ziedi, kas, dieva rasā mazgājušies, kvēlo, izgludina savas ziedu lapiņas un uzpošas tikko uzlēkušās sau­lītes priekšā; ka līdzīgas melnām aukliņām, kādas tagad mūsu meitenes pērk krustiņiem un dukātiem no moskaļiem, kas, kārbām apkrāvušies, staigā pa ciemiem, slaidi izliekušās uzacis it kā ieskatījās skaidrajās acīs; ka mutīte, uz kuru noskatoties toreizējie jaunieši aplaizījās, likās radīta tam, lai atskaņotu lakstīgalas dziesmas; ka viņas mati, melni kā kraukļa spārni un mīksti kā jauni lini (toreiz vēl mūsu jau­navas nepazina matus mazās bizītēs un neievija tajās skaistas, spilgtas, šauras lentes), krita lielām cirtām uz zeltu izšūtā uzvalka. Ak! lai dievs nedod man vairs baznīcas korī dziedāt alelujā, ja es, tepat uz vietas, nebūtu noskūpstījis viņu, kaut gan sirmums jau zogas visā vecajā mežā, kas apklāj manu galvas virsu, un blakus man vecene kā nags acī. Nu, ja jau kādā vietā puisis un meita dzīvo tuvu viens otram … paši zināt, kas iznāk. Bieži nebija vēl ne ausma, ne gaisma svīdusi, sarkano zābaku pakavi jau manāmi tajā vietā, kur Pidorka mēdza lakstoties ar savu Pēterīti. Tomēr Koržam nebūtu ne prātā ienācis kas Jauns, bet reiz — nu, protams, neviens cits kā pats nelabais gumdīja Pēterīti, priekšnamā labi neapska­toties, uzspiest kazaka meičas sārtajām lūpiņām skūpstu, kā saka, no visas sirds, un tas pats nelabais, — kaut viņam, suņa dēlam, sapnī svētais krusts rādītos! — blēņodamies uzmusi­nāja veco āzi atvērt istabas durvis. Koržs sastinga, atvēris muti un pieķēries ar roku durvīm. Nolādētais skūpsts, likās, galīgi apdullināja viņu. Tas tam likās skaļāks par vāles trie­cienu pret sienu, ar ko mūsu dienās zemnieks aizbaida suņus, ja viņam nav bises un pulvera.

Attapies viņš noņēma no sienas vectēva pletni un gribēja ar to jau nodzeltīt nabaga Pēterītim muguru, kad, nez kur gadījies, kur ne, pieskrēja Pidorkas sešgadīgais brālītis Ivass un izbailēs apķēra ar roķelēm viņa kājas, iesaukdamies: «tēt, tēt! nesit Pēterīti!» Ko lai dara? Tēva sirds nav no akmens: pakāris pletni pie sienas, viņš paklusām izveda Pēterīti no istabas, piekodinādams: «Klausies, Pēter, ja tu man vēl kād­reiz rādīsies istabā vai kaut tikai pie logiem, tad, nudien, pa­zaudēsi melnās ūsas un savu matu cekulu — paskat, tas jau tev divām kārtām aptinies ausij — lai es neesmu Terentijs Koržs, ja tas nepazūd no tavas galvas!» To teicis, viņš ar vieglu roku iebelza Pēterītim pa pakausi tā. ka tas. zemes nesamanīdams, kūleniski aizlidoja. Lūk, ko saskūpstīja! Ne­dienas bija uznākušas mūsu balodīšiem; turklāt ciematā iz­paudās vēsts, ka Koržu sācis apciemot kāds polis, zeltā šūdi­nāts, ar ūsām, zobenu, piešiem, ar kabatām, kas tinkšķēja kā ķeseles zvaniņš, ar ko mūsu zvaniķis Tarass ikdienas staigā pa baznīcu. Nu, viegli noskārstams, kādā nolūkā apciemo tēvu, kad viņam mājās tumšuzacaina meitiņa. Lūk. vienreiz Pidorka, asarām plūstot, pacēla rokās savu Ivasu: «Ivasiņ, mans mīļais, Ivasiņ, mans dārgum! Aizskrej pie Pēterīša, manu zelta bērniņ, kā izšauta bulta; izstāsti viņam visu: būtu mīlējusi viņa brūnās acis, skūpstījusi viņa balto sejiņu, bet liktenis man nav to novēlējis. Ne vienu vien dvieli esmu samērcējusi savām karstajām asarām. Nelabi, grūti man ap sirdi. Un pašas tēvs man — naidnieks: spiež precēt nemīlamu poli. Saki viņam, ka jau rīkojas uz kāzām, tikai mūzikas ne­būs mūsu kāzās: kobzu un stabuļu vietā dziedās diakoni. Ne­iešu dejot ar savu līgavaini: nēšus nesīs mani. Tumša tumša būs mana istabiņa! — no kļavas koka, un dūmeņa vietā krusts stāvēs uz jumta!»

Kā pārakmeņojies, nekustēdamies no vietas, Pēteris klau­sījās, kad nevainīgais bērns šļupstēja viņam Pidorkas vārdus. «Bet es, nelaimīgais, biju nodomājis doties uz Krimu un Turciju, iekarot zeltu un bagāts atbraukt pie tevis, mana daiļaviņa. Bet nebūt tam nekad. Ļaunā acs mūs uzlūkojusi. Būs. būs arī man kāzas, mana zelta zivtiņa, tikai šajās kāzās nebūs pat diakonu — melns krauklis krimšķinās mācītāja vietā pār manu galvu; klajš lauks būs mana māja: pelēkzils mākonis — mans jumts; ērglis izknābs manas brūnās acis, lietus skalos kazaka kauliņus, un stepes vējš žāvēs tos. Bet ko es? kam? par ko varu sūdzēties? Redzams, dievs tā ir nolicis. Ja mirt. tad mirt!» — un taisnā ceļā aizsoļoja uz krodziņu.

Nelaika vectēva krustmāte mazliet pabrīnījās, ieraudzī­dama Pēterīti krodziņā un vēl tādā laikā, kad godīgi cilvēki iet uz rīta dievkalpojumu, un ieplēta acis, it kā no miega mozdamās, kad viņš pieprasīja mēriņu sīvā, bezmaz pus- spaiņa lielumā. Tikai veltīgi nabadziņš bija cerējis tā dzēst savas bēdas. Degvīns dzēla viņam mēlē kā nātres un likās rūgtāks par vērmelēm. Trieca mēriņu pret zemi. «Pietiek bēdāties, kazak!» kāds basā ierēcās aiz viņa. Atskatījās: Ba- savrjuks! kāds nejauks purns! Mati — kā sari, acis — kā vērsim. «Zinu, kā tev trūkst: lūk, kas!» Pie tam viņš, vel­nišķi ņirgdams, paskandināja ādas maku, kas tam karājās pie jostas. Petro sarāvās. «He, he, he! kā liesmo!» rēca viņš. bārstīdams saujā zelta gabalus: «he, he, he! kā skan' Un pra­sīts tiek tikai viens darbs par veselu kalnu tādu paijiņu.» — «Velns!» Petro iekliedzās. «Dod šurp! Esmu uz visu ar mieru!»

Iesita saujās. «Redzi, Petro, tu esi ieradies taisni īstā laikā: rīt Jāņu diena. Tikai šo vienīgo nakti gadā uzzied papardes zieds. Nenokavē! Gaidīšu tevi ap pusnakti Lāču gravā.»

Man liekas, vistas tik ļoti negaida tā brīža, kad saimniece tām iznesis graudus, kā Pēterītis gaidīja vakara. Nekā cita nedarīja, kā tikai skatījās, vai koku ēnas jau nav tapušas ga­rākas, vai zemu noslīdējusī saulīte jau nesārtojas, un jo ilgāk, jo nepacietīgāki. Kā laiks velkas garumā! Redzams, ka dieva dieniņa pametusi kaut kur savas beigas. Lūk, jau saulīte nogājusi. Tikai vienā pusē debesis sārtojas. Arī tās sāk tumst. Laukā top vēsāks. Krēšļojas, krēšļojas un — jau satumsis. Beidzot! Sirds taisījās vai izlekt no krūtīm, kad viņš uzņēma ceļu, piesardzīgi dodamies lejā, cauri biezam mežam, dziļā aizā, ko sauca par Lāču gravu. Basavrjuks jau gaidīja tur. Tumšs, ka vai acī durams. Roku rokā viņi gāja pa līganu purvu, aizķerdamies aiz cieši saaugušiem ērkšķu krūmiem un klupdami gandrīz uz katra soļa. Beidzot līdzena vieta. Petro palūkojās visapkārt: nekad vēl viņam nebija gadījies te būt. Te arī Basavrjuks apstājās. «Vai redzi sev priekšā trīs uzkalniņus? Uz tiem aug daudz dažādu puķu; bet lai tevi sarga ne šīs zemes gari, ja tu kādu no tām noplūktu. Tikko uzziedēs papardes zieds, tver to un neatskaties, lai kādi brī­numi aiz tevis arī notiktu.» Petro gribēja vēl pajautāt… skat — nav jau vairs viņa. Piegāja pie trim uzkalniņiem; kur gan puķes? Nekur nav redzamas. Mežonīgas vērmeles mel- rtoja visapkārt un nomāca visu. Bet, rau, iekvēlojās pie de­besīm rūsa, un viņam priekšā parādījās vesela grēda puķu, brīnišķīgu, neredzētu puķu; bija tur arī papardes vienkāršās lapas. Petro drusku šaubījās un palika tās priekšā domās stāvot, abas rokas sānos iespiedis. «Kas tad te neredzēts? des­mitām reižu dienā, gadās, redz šo zāli; kas tur par brīnumu? Vai velna ģīmis nav gribējis tikai pazoboties!» — Rau — at­sarkst mazs ziedu pumpuriņš un kustas it kā dzīvs. Tiešām brīnums! Kustas un top arvien lielāks un lielāks un*sārtojas kā kvēlojoša ogle. Iemirdzējās zvaigznīte, kaut kas >dusu no- sprakšķēja — un zieds uzplauka viņa acu priekšā kā liesma, apgaismodams arī citus sev apkārt.. «Nupat laiks!» Petro no­domāja un izstiepa roku. Redz, viņam garām arī sniedzās simtām spalvainu roku pēc zieda, bet aiz muguras kaut kas šurpu turpu skraida. Aizvēris acis, viņš rāva kātiņu, un zieds palika viņam rokā. Viss apklusa. Uz celma parādījās sēdošais Basavrjuks, sazilējis kā mironis. Ne pirkstiņa nekustina. Acis stīvi vērstas uz kaut ko, ko viņš viens tikai redz, mute pus­virus, un ne vārda. Visapkārt viss klusu. Uch, drausmīgi! … Te atskanēja svilpiens, no kura Pēterim iekšā sāka griezties, un viņam šķita, ka zāle būtu sākusi čaukstēt, puķes savā starpā sarunāties smalkās, sudraba zvaniņiem līdzīgās balsti- aās; koki iešņācās verdošā ķildā.. . Basavrjuka seja pēkšņi atdzīvojās, acis iegailējās. «Beidzot atgriezās, ragana!» viņš norūca caur zobiem. «Pielūko, Petro, tūliņ tev priekšā nostā­sies skaistule: izpildi visu, ko viņa tev liek. citādi esi pazudis uz mūžiem!» Te viņš pašķīra ar zarainu nūju ērkšķu krūmu, un viņu priekšā parādījās mājiņa, kā mēdz teikt, uz vistas kājām. Basavrjuks sita ar dūri, un siena sagrīļojās. Liels,, melns suns izskrēja pretī un smilkstēdams, pārvērties par kaķi, lēca viņiem acīs. «Netrako, netrako, vecā velnate!» Ba­savrjuks ierunājās, piebilzdams tādu vārdiņu, ka kārtīgs ?ilvēks pat ausis aizspiestu. Skat, kaķa vietā vecene ar cep­tam ābolam līdzīgu, krunkainu seju, pati salīkusi; deguns un zods kā riekstu knaibles. «Varena skaistule!» Petro nodomāja, un trīsas viņam pārskrēja pa muguru. Ragana izrāva viņam ziedu no rokām, noliecās un ilgi kaut ko murmināja ap to, apslacīdama to ar kādu ūdeni. No mutes viņai šāvās dzirk­steles, uz lūpām parādījās putas. «Svied!» viņa teica, atdo­dama viņam ziedu. Petro svieda, un kas par brīnumu? zieds nekrita taisni uz leju. bet ilgi bija redzams kā uguns lodīte tumsā, peldēja pa gaisu kā laiviņa; beidzot pamazām sāka laisties zemāk un nokrita tik tālu, ka tikko bija pamanāma zvaigznīte, ne lielāka par magoņu sēkliņu. «Te!» dobji no- krekšķēja vecene, bet Basavrjuks iedeva viņam lāpstu, pie­bilzdams: «Roc te, Petro; te tu ieraudzīsi tik daudz zelta, ka ne tev, ne Koržam nav sapņos nācis.» Petro, saspļāvis rokās, saķēra lāpstu, uzspieda ar kāju un izcēla zemi, vienu, otru, trešo, vēlreiz. .. Kaut kas ciets!. . . Lāpsta skan un nelien dziļāk. Te viņa acis skaidri sāka atšķirt nelielu, dzelzī kaltu lādi. Jau viņš gribēja ar roku to tvert, bet lāde sāka grimt zemē un jo tālāk, jo dziļāk un dziļāk, bet viņam aiz muguras skanēja smiekli, vairāk līdzīgi čūskas šņākšanai. «Nē, nere­dzēt tev zelta, iekāms nesadabūsi cilvēka asinis!» ragana sa­cīja un pieveda viņam bērnu, gadus sešus vecu, ietītu baltā palagā, rādīdama zīmēm, lai viņš nocērt tam galvu. Petro apstulba. Vai tas gan nieks — nocirst ne par šo. ne par to cilvēkam galvu, turklāt vēl nevainīgam bērnam! Dusmās viņš norāva palagu, kas sedza bērna galvu, un kas ir? Viņa priekšā stāvēja Ivass. Rociņas nabaga bērns bija sakrustojis un gal­viņu noliecis … Kā negudrs Petro pieskrēja ar nazi pie ra­ganas un jau pacēla roku . .. «Bet ko tu apsolīji par mei­teni? …» ierēcās Basavrjuks un it kā lodi ietrieca viņam mugurā. Ragana piespēra ar kāju: zila liesma izšāvās no zemes; zemes iekšiene kļuva gaiša un it kā no kristālā izlieta, un viss, kas bija zemes iekšienē, kļuva redzams kā uz delnas. Cervonci, dārgakmeņi lādēs, katlos, veselām kaudzēm bija sakrauti tai pašā vietā, kur viņi stāvēja. Acis viņam iegailē- jās … prāts aptumšojās … Kā neprātīgs viņš satvēra nazi, ;m nevainīgas asinis iesprāga viņam acīs. .. Velnišķīgi smiekli atskanēja no visām pusēm. Nejēdzīgi mošķi pulkiem lēkāja viņam priekšā. Ragana, iecirtusies rokām bezgalvas mironī, kā vilks dzēra tā asinis. . . Viņam galvā viss sagriezās. Sa­ņēmis visus spēkus, viņš metās bēgt. Viss viņa priekšā at- blāzmojās sarkanā gaismā. Koki visi bija asiņaini un, likās, dega un vaidēja. Debesis, kvēlojušās, trīsēja … Acīs viņam lēkāja ugunīgas dzirkstis kā zibens atspīdums. Bez spēka viņš ieskrēja savā būdā un kā kūlis nogāzās gar zemi. Smags miegs pārņēma viņu.