NIKOLAJS GOGOLIS: ZIEMSVĒTKU NAKTS

ZIEMSVĒTKU NAKTS

Pēdējā diena pirms Ziemsvētkiem pagājusi. Iestājusies dzidra ziemas nakts; spulgo zvaigznes; mēness diženi pacē­lies augstienē, lai rādītu gaismu labajiem ļautiņiem un visai pasaulei, lai visi varētu priecīgi iet ķekatās, slavēt Kristu.*

* Ķekatās iet — Ziemsvētku priekšvakarā apstaigāt mājas un logu priekšā dziedāt Ziemsvētku dziesmas. Ķekatniekiem saimniece vai saimnieks, vai tas. kas palicis mājās, arvien iemet maisā vai nu desu, vai maizi, vara grasi, kas nu kuram pie rokas. Stāsta, ka dzīvojis reiz e'ks Ķekats, ko turējuši par dievu, un it kā no tā ari cēlušās «ķekatas». Kas to lai sazina? Ne mums. vienkāršiem cilvē­ciņiem, par to spriest. Pērn Osipa tēvs mēģināja aizliegt «kekatot» pa ciematiem, teikdams, ka ar to it kā kalpojot velnam. Taču tais­nību sakot, ķekatu dziesmās nav ne vārda par Ķekatu. Bieži dzied par Kristus piedzimšanu un beigās novēl veselību saimniekam, saimniecei, bērniem un visai mājai. Dravnieka (Gogoja piezīme.)

Sals bija spīvāks kā no rīta; bet tāpēc arī bija tik kluss, ka sniega gurkstoņa zem zābakiem bija dzirdama pa pusversti. Vēl neviens jauniešu bars nebija rādījies māju logu priekšā; tikai vientuļais mēness pazagšus ielūkojās tajos, it kā aici­nādams svētku drānās tērpušās meičas iznākt ātrāk ārā gurkstošajā sniegā. No kādas mājas dūmeņa sāka virpuļot dūmi un vēlās kā mākoņi pa debess plašumu, un dūmiem līdzi pacēlās ragana jāšus uz slotas kāta.

Ja šai laikā būtu braucis Soročinas tiesas piesēdis klaušu zirgu trijjūgā, galvā ulanu parauga cepuri ar jērādas ieloku, tumšzilā, melnām jērādām apšūtā kažokā, velnišķīgi pītu pātagu rokā, ar kuru tas mēdza paskubināt savu vedēju, tad viņš droši vien būtu viņu pamanījis, jo Soročinas tiesas vīram nevar izsprukt neviena ragana pasaulē. Viņš zina uz­skaitīt, cik jebkurai sievai cūka atnesusi sivēnus, cik audekla gul lādē un ko no savām drēbēm vai saimniecības lāga vīrs svētdien ieķīlās krodziņā. Bet Soročinas tiesas vīrs nebrauca, un kāda viņam gan dala ar svešiem — viņam pašam savs pagasts. Bet ragana pa to laiku pacēlās tik augstu, ka pavīdēja augstienē tikai kā melns punktiņš. Bet kur vien šis punktiņš parādījās, tur zvaigznītes viena pēc otras nodzisa. Drīz ragana pielasīja tās pilnu piedurkni. Trīs vai četras vēl mirdzēja. Pēkšņi no pretējās puses pacēlās otrs punktiņš, kļuva lielāks, sāka izplesties, un nebija jau vairs punkts. Tuvredzīgais, kaut arī briļļu vietā būtu uzlicis uz deguna komisārā bričkas riteņus, ir tad nesaskatītu, kas tas tāds ir. No priekšas pilnīgi kā vācietis [*] : šaurais purniņš, kas nemitīgi grozījās un apošņāja visu, kas tik pagadījās, nobeidzās kā mūsu cūkām ar apaļu šņukuriņu galā; kājas bija tik tievas, ka, ja tādas būtu bijušas Jareskovas galvam, tad viņš tās būtu pārlauzis pirmajā kazaka dejā. Bet par to no mugur­puses viņš bija īsts guberņas rakstvedis formas svārkos, jo viņam karājās aste, tik smaila un gara. kā tagadējās formas svārku stērbeles; tikai pēc kazas bārdiņas pakaklē, ņēc nelie­lajiem radziņiem pierē un pēc tā, ka pats nebija baltāks par dūmeņu slauķi, varēja noprast, ka viņš nav ne vācietis, ne guberņas rakstvedis, bet vienkārši velns, kam šī nakts bija pēdējā blandīties pa pasauli un mācīt labos ļautiņus grēku darbos. Rītu jau, atskanot pirmajiem rīta dievkalpojuma zvaniem, viņš metīsies, neatskatīdamies, asti iemiedzis, savā migā. Pa tam velns klusītiņām zagās klāt mēnesim un. roku izstiepis, raudzīja jau to satvert, bet pēkšņi atrāvās atpakaļ kā apdedzinājies, pasūkāja pirkstus, pakulāia kāju un apskrēja no otras puses, bet atkal atlēca atnakal un atrāva roku. Kaut gan viņam neveicās, viltīgais velns tomēr neatstāja savus nedarbus. Pieskrējis klāt, viņš abām rokām pēkšņi sagrāba mēnesi: locīdamies un pūzdams viņš mētāja to no vienas rokas otrā kā vīrs. kas W15nr> rokām satvēris kvēlojošu ogli, ar ko aizdedzināt kaļķīti, tad beidzot ātri iegrūda to kabatā un, it kā nekas nebūtu bijis, skrēja tālāk. Dikaņkā neviens neredzēja, kā velns nozaga mēnesi. Tiesa gan, pagasta rakstvedis, četrrāpus iznākdams no kroga, redzēja, ka mēness ne par šo, ne par to sāka dejot pie debe­sīm, un apgalvoja to, dievodamies visam ciemam, bet ciema ļaudis kratīja galvas un pat izsmēja viņu. Bet kas gan spieda velnu ķerties pie tik nelikumīga darba? Lūk, kas: viņš zināja, ka ķesteris ieaicinājis pie sevis uz kutju bagāto kazaku Cubu; tur būs galva, no archijereja kora atbrauku­šais ķestera radinieks tumšzilos svārkos, kas varēja dziedāt viszemākajā basā, kazaks Sverbiguzs un vēl viens otrs; tur būs ne tikai kutja, bet arī vēl ar augļiem un garšvielām savārīts degvīns, safranam uzliets degvīns un daudz visāda ēdamā. Pa to laiku Cuba meitiņa, visa ciema skaistule, paliks mājās, un pie viņas, droši vien, atnāks kalējs, stipri­nieks un puisis, ka prieks redzēt, kas velnam bija pretīgāks par tētiņa Kondrata svētrunām. No darba brīvajā laikā kalējs nodarbojās ar krāsošanu un bija izdaudzināts par labāko gleznotāju visā apkaimē. Pat sotņiks L … ko, kas tolaik vēl bija starp dzīvajiem, izsauca viņu uz Poltavu nokrāsot dēļu sētu ap viņa māju. Visas bļodiņas, iz kurām Dikaņkas kazaki strēba boršču, bija kalēja izkrāsotas. Kalējs bija dievbijīgs cilvēks un bieži gleznoja svēto attēlus. Vēl tagad T . . . baz­nīcā var atrast viņa gleznoto evaņģelistu Lūku. Bet viņa mākslas augstākais sniegums bija kāda sienas glezna baz­nīcas priekštelpā, uz kuras viņš bija attēlojis svēto Pēteri, kas ar atslēgām rokā pastarās tiesas dienā izdzen no elles ļauno garu; izbijies velns svaidījās uz visām pusēm, nojauz­dams savu galu, bet pirmāk ieslodzītie grēcinieki pēra un dzina viņu ar pātagām, pagalēm un visu, kas tikai gadījās. Tajā laikā, kad kalējs nodarbojās ar šo gleznu un gleznoja to uz liela koka dēļa, velns visiem spēkiem centās viņu traucēt: pagrūda slepus roku, pagrāba no ēzes pelnus un apbēra ar tiem gleznu, tomēr, par spīti visam, darbs tika pabeigts, dēli ienesa baznīcā un iestiprināja priekštelpas sienā, un no tā laika velns nozvērējās atriebties kalējam. Vēl tikai vienu nakti viņam bija atļauts blandīties pa pa­sauli un šajā naktī tad viņš arī lūkoja kaut kā izgāzt uz kalēju savu naidu. Un tai nolūkā apņēmās nozagt mēnesi, cerēdams, ka vecais Čubs ir slinks un ne labprāt kust ārā no mājas, bez tam no viņa mājas līdz ķesterim nebija visai tuvu. Ceļš gāja pa nomali gar dzirnavām, gar kapsētu, lie­cās ap gravu. Mēnesnīcas naktī vēl Cubu varēja iekārdināt degvīns, kas savārīts ar augļiem un garšvielām, kā arī uz safrana uzlietais degvīns; bet tādā tumsā nezin vai kādam būtu izdevies novilkt viņu no krāsnaugšas un izsaukt no mājas. Bet kalējs, kas jau sendienas bija naidā ar viņu, ne par ko neuzdrošināsies, viņam mājās esot, iet pie meitiņas, kaut gan spēka viņam netrūka. Tādā kārtā, tikko velns bija noslēpis mēnesi kabatā, visā pasaulē kļuva pēkšņi tik tumšs, ka ne katrs būtu varējis atrast ceļu uz krogu, kur nu vēl pie ķestera. Ragana, atrazdamās pēkšņi lumsā, iekliedzās. Tad velns, iztapīgi piesteidzies, paķēra viņu zem rokas un sāka čukstēt ausī to pašu, ko parasti čukst visam sieviešu dzimu­mam. Ērmoti ierīkots mūsu pasaulē. Visi, kas tur dzīvo, cenšas viens otru atdarināt un kaitināt. Agrāk mēdza būt, ka Mirgorodā tikai tiesnesis un policijmeistars vien staigāja ziemu ar vadmalu pārvilktos kažokos, bet visi sīkie ierēdnfši nēsāja vienkārši plikus kažociņus, bet tagad ir priekšsēdis, ir kambarkungs iegādājušies sev jaunus, ar vadmalu pārvilk­tus kažokus no Rešetilovkas jērādām. Kancelejists un pagasta skrīveris aizpērn nopirkuši Ķīnas tumšzilu kokvilnas audumu par sešdesmit kapeikām aršinā. Zvaniķis pašuvis sev vasarai platas nanķina bikses un vesti no svītraina kam- garna. Vārdu sakot, visi tīko izcelties! Kad gan cilvēki mitē­sies censties pēc tukša goda? Var saderēt, ka daudziem lik­sies savādi, ka arī velns dzenas pēc tā paša. Vispretīgāki ir tas, ka viņš iedomājās pats sevi par skaistuli, kaut gan augums viņam tāds, ka kauns uzskatīt. Purns, kā Foms Grigorjevičs saka, riebumriebīgais, tomēr arī viņš grib lakstoties! Bet debesīs un zem debesīm kļuva tik tumšs, ka neko nevarēja saredzēt, kas viņu starpā notika tālāk.