NIKOLAJS GOGOLIS: ZIEMSVĒTKU NAKTS

«Tātad tu, draugs, vēl neesi bijis pie ķestera viņa jaunajā mājā?» iziedams pa savas istabas durvīm, kazaks Cubs teica kalsnam, īsā kažokā ģērbtam liela auguma zemniekam, kas bija apaudzis ar bārdu, ko vairāk nekā divi nedēļas ne­bija skāris izkapts gabals, ar ko zemnieki parasti sku j bārdu, jo trūkst bārdas nažu. «Tur tagad būs laba iemešana!» Cubs turpināja, savilkdams seju smīnā. «Kaut tikai nenokavētos!» To teikdams, Cubs sakārtoja savu jostu, kas cieši apjoza viņa kažoku, uzmauca stingrāk galvā savu cepuri, ciešāk saņēma rokā pātagu uzmācīgiem suņiem par briesmām un biedēkli, bet, paskatījies uz augšu, apstājās… «Kas, velns! Skaties! skaties, Panas! …»

«Kas ir?» kūms prasīja un arī pacēla galvu uz augšu.

«Kā, kas ir? Mēness nav!»

«Kad tevi jupis! Patiesi, nav mēness!»

«Nu, ka nav!» Cubs teica, mazliet sapīcis par kūma nesa­tricināmo vienaldzību. «Tev, kā rādās, maza bēda!»

«Bet ko lai es darītu?»

«Vajadzēja ar,» Cubs turpināja, piedurknē ūsas slau­cīdams, «kādam velnam, — lai viņš, suņagabals, nedabūtu ne pilītes degvīna no rīta iekampt! — iejaukties! … Tiešām, kā par izsmieklu. .. Tīšam, sēdēdams istabā, skatījos pa logu: brīnišķīga nakts! Gaišs, sniegs vizuļo mēnesnīcā. Viss bija saredzams kā dienā. Nepaguvu iziet aiz durvīm, paskat tik, tumšs, ka vai acī durams!» Cubs vēl ilgi rūca un rājās, tajā pašā laikā pārlikdams sevī, ko iesākt. Viņam nāvīgi gribējās patērzēt par visādām blēņām pie ķestera, kur, bez šaubām, jau sēdēja gan galva, gan atbraukušais basists, gan deģis Mikita, kas ik pārnedēļas brauca Poltavā uz ūtrupēm un zināja stāstīt tādus jokus, ka visi ļautiņi turēja vēderus aiz smiekliem. Domās Cubs jau redzēja galdā uzlikto augļu vīnu. Tiesa gan, viss tas bija ļoti vilinoši; bet nakts tumsa izraisīja viņā to slinkumu, kas tik patīkams visiem kazakiem. Cik labi tagad būtu, kājas zem sevis sarā­vušam, vāļāties uz lāviņas, kūpināt mierīgi kaļķīti un saldā pussnaudā klausīties jautro puišu un meiču ķekatošanu un dziesmas aiz logiem. Viņš bez mazākām šaubām būtu izšķī­ries par pēdējo, ja būtu bijis viens; bet tagad divatā nebija tik garlaicīgi un drausmīgi iet pa tumšo nakti; un negribē­jās arī citu priekšā izrādīties par slinku un bailīgu. Beidzis rāties, viņš pievērsās atkal kūmam.

«Tātad, kūm, nav mēness?»

«Nav.»

«Tiešām ērmoti! Bet dod iešņaukt tabaku! Tev, kūm, varena tabaka! Kur tu tādu ņem?»

«Kas, velns, par varenu!» kūms atbildēja, aizvērdams rakstiem izraibotu tāšu tabakas dozi. «veca vista nenošķau­dīsies!»

«Atceros,» Cubs turpināja iesākto valodu, «man nelaiķis krodzinieks Zuzuļa reiz atveda tabaku no Ņežinas. Ech, tā tik bija tabaka! Laba tabaka bija! Kas būs, kūm, ko darīsim' Ārā taču tumšs.»

«Tātad varbūt paliksim mājās,» kūms ieteicās, satverdams durvju tverokli.

Ja kūms nebūtu to teicis, tad Cubs, droši vien, būtu nolē­mis palikt, mājās; bet tagad viņu kaut kas it kā gumdīja iespītēties. «Nē, kūm, iesim! Nevar, jāiet!» To izteicis, viņš jau dusmojās uz sevi, ka bija tā teicis. Viņam pārāk nepatika vazāties tādā naktī, bet viņu apmierināja . tas, ka viņš pats tīši to bija gribējis un nebija darījis tā, kā citi viņam bija ieteikuši.

Kūms, neizrādījis savā sejā ne mazāko nepatiku, kā cil­vēks, kuram galīgi viena alga, sēdēt mājās vai vazāties apkārt, apskatījās, pakasīja ar stibas galu sev aiz pleciem, — un divi kūmi devās ceļā.

Tagad palūkosimies, ko dara mājās viena palikusī skaistu­līte — meitiņa. Oksanai vēl nebija pilni septiņpadsmit gadu, kad gandrīz visā pasaulē, ir šai, ir viņpus Dikaņkas, visi daudzināja tikai viņu. Jaunekļi apgalvoja vienā balsī, ka jaukākas meitenes par viņu nekad nav bijis un nebūs ciemā. Oksana zināja un dzirdēja visu, ko par viņu runāja, un bija untumaina kā skaistule. Ja viņa nestaigātu rūtainā vilnas uzvalkā un priekšautā, bet kādā greznā kapotā, tad uzveiktu visas sava vecuma meičas. Puiši lenca viņu pūļiem, bet, zau­dējuši pacietību, maz pamazām atstāja iedomīgo skaistuli un pievērsās citām, kas nebija tik izlutinātas. Vienīgi tik kalējs bija stūrgalvīgs un neatlaidās no savas lakstošanās, kaut gan arī ar viņu neapgājās labāk, kā ar citiem. Tēvam aizejot, Oksana vēl ilgi rotājās un vaibstījās neliela spoguļa, alvas ietvarā, priekšā, un nevarēja vien diezgan iztīksminā- ties par sevi. «Kas ļaudīm ienācis prātā izdaudzināt mani par skaistu?» viņa it kā izklaidīgi runāja tikai tādēļ, lai par kaut ko patērzētu ar sevi. «Ļaudis melš niekus. Nepavisam neesmu skaista.» Bet svaigā un agrās jaunības dzīvības pilnā seja, kas atplaiksnījās spogulī, ar mirdzošām, tumšām acīm un neizsakāmi patīkamo smaidu, kas iekvēlināja sirdi, tūliņ pierādīja pretējo. «Vai manas melnās acis un uzacis,» skais­tule turpināja, «ir tik skaistas, ka tām līdzīgas vairs nav visā pasaulē? Kas tur par jaukumu šai uzrautajā degunā? un vaigos? un lūpās? It kā manas melnās matu pīnes būtu skaistas? Uch, no tām vakaros var nobīties: tās savijušās un aptinušās man ap galvu kā garas čūskas. Tagad redzu, ka nepavisam neesmu skaista!» Un, atbīdīdama spoguli mazliet tālāk no sevis, iesaucās: «Nē, esmu gan skaista! Ak, cik skaista! Brīnišķīgi! Kādu prieku sagādāšu tam, kam kļūšu par sievu! Ka mans virs tīksmināsies ar mani! Viņš būs kā bezprātīgs aiz prieka! Viņš skūpstiem vai nobeigs mani!»

«Brīnišķīga meiča!» klusu nočukstēja ienākušais kalējs. «Arī uzpūtības viņā maz! Vai stundu stāv un skatās spogulī un nevar vien beigt skatīties, un vēl slavē pati sevi pilnā balsī!»

«Jā, puiši, vai jums es pāris? Paskatieties manī,» skaistu­līte koķeti turpināja: «cik cēli es staigāju; man krekls izšūts ar sarkanu zīdu. Un kādas lentes uz galvas! Savu mūžu jūs neredzēsiet greznākas uzšuves! To visu sapircis mans tēvs, lai mani apprecētu pats labākais un brašākais puisis pasaulē!» un pasmaidījusi viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja kalēju …

Iekliedzās un nostājās bargi viņa priekšā.

Kalējam pat rokas nošļuka.

Grūti aprakstīt, ko izteica brīnišķīgās meitenes melnuksnē- jā seja: tur bija saskatāma gan bardzība, gan bardzībai cauri it kā smīns par apjukušo kaiēju, un tikko manāms nepatikas sārtums viegli krāsoja viņas vaigus, un viss tas tā sajaukts un bija tik neizsakāmi skaisti, ka noskūpstīt viņu miljonu reižu bija vislabākais, ko tobrīd varēja darīt.

«Kam tu esi atnācis šurp?» Oksana iesāka runāt. «Vai tu gribi, lai izdzenu tevi ar lizi pa durvīm? Jūs visi esat meistari apcelt mūs. Acumirklī saožiet, kad tēvu nav mājās. Ak, pazīstu jūs! Kas ir, vai mana lāde gatava?»

«Būs gatava, manu sirsniņ, pēc svētkiem būs gatava. Kaut tu tik zinātu, cik es nopūlējos ap to: divi naktis neizgāju no smēdes. Par to arī nevienai popa meitai nebūs tādas lādes. Apkalumam ņēmu tādu dzelzi, kādu nelietoju ne pie sotņika ratu kalšanas, kad strādāju Poltavā. Un kā būs izrakstīta! Vari izstaigāt savām baltajām kājiņām kaut visu apga­balu, — tādas neatradīsi. Pa visu virsu būs izkaisītas sar­kanas un zilas puķes. Kvēlos kā karstas ogles. Neskaisties uz mani! Atļauj kaut parunāties, kaut palūkoties tevi!»

«Kas tev liedz? Runā un lūkojies!» Viņa apsēdās uz sola, ieskatījās atkal spogulī un sāku sakārtot uz galvas savas matu pīnes. Palūkojās uz kaklu, uz jauko, zīdā izšūto kreklu, un viegla pašapmierinātības izjūta pavīdēja viņas lūpās, svaigajos vaigos un atmirdzēja acīs.