NIKOLAJS GOGOLIS - ZIEMSVĒTKU NAKTS

«Tāpēc jau arī atnācu pie tevis,» kalējs atbildēja pakla­nīdamies, «domāju, ka, izņemot tevi, neviens cilvēks pasaulē nezina ceļu pie tā.»

Pacjuks nebilda ne vārda, pabeigdams ēst vēl pēdējos ķiļķenus.

«Esi tik laipns, labais cilvēk, neatraidi!» kalējs uzmācāi. «Speķi, desas, griķu miltus un audeklu, putraimus vai citu ko, ja vajadzība… kā jau tas parasts godīgu ļaužu star­pa… neskoposimies. Izstāsti vismaz, kā, par piemēru teikt, nokļūt uz ceļa pie viņa?»

«Tam nav tālu ko iet, kam velns sēž plecos,» Pacjuks vienaldzīgi piebilda, nemainīdams stāvokli.

Vakula ieplēta uz viņu acis, it kā šo vārdu izskaidrojums būtu uzrakstīts viņam uz pieres. Ko viņš runā? viņa sejas izteiksme jautāja bez vārdiem, bet pusatvērtā mute bija gatava norīt pirmo vārdu kā ķiļķenu. Bet Pacjuks klusēja.

Tad Vakula pamanīja, ka ne ķiļķenu, ne toverīša vairs nebija viņam priekšā; bet to vietā uz grīdas stāvēja divas koka bļodas: viena bija pildīta vāreņiem, otrā bija krējums. Viņa domas un acis nevilšus pievērsās šiem ēdieniem. «Re­dzēsim,» viņš teica pats sev:

Bet velns, kas tupēja maisā un bija jau laikus nopriecājies, nevarēja paciest, ka viņam izslīd no rokām tāds lielisks guvums. Tiklīdz kalējs nolaida maisu zemē, viņš izlēca iz tā un uzsēdās jāšus kalējam uz spranda.

Auksti drebuļi pārskrēja kalējam pa muguru; nobijies un nobālis. viņš nezināja, ko iesākt; gribēja jau pārkrustīties . . . Bet velns, pielicis savu suņa šņukuru viņam pie labās auss, sacīja: «Tas esmu es, — tavs draugs; biedra un drauga labā darīšu visu. Došu naudu, cik gribēsi,» velns iepīkstēja viņam kreisā ausī. «Oksana vēl šodien būs mūsu,» viņš čukstēja, pagriezis savu purnu atkal pret labo ausi. Kalējs stāvēja pārdomādams.

«Lai notiek,» viņš beidzot teica, «par tādu maksu esmu gatavs piederēt tev!»

Velns saplaukšķināja rokām un sāka no prieka lēkāt kalējam uz kakla. «Kalējs nu ir rokā!» viņš sevī domāja, «tagad atriebšos tev, balodīt, Dar visu tavu krāsošanu un velna izķēmošanu! Ko gan tagad teiks mani biedri, kad dabūs zināt, ka pats dievbijīgākais cilvēks visā ciemā ir manās rokās?» Velns iesmējās aiz prieka, iedomādamies, ka ķir­cinās ellē visu astaino cilti, kā dusmosies klibais velns, kas viņu pulkā skaitījās izdomās par pirmo.

«Nu, Vakula!» velns pīkstēja tāpat tālāk, neatstādams kaklu, it kā baidīdamies, ka kalējs neaizbēg, «tu zini, ka bez kontrakta nekas netiek darīts.»

«Esmu ar mieru!» kalējs sacīja. «Pie jums, esmu dzirdējis, parakstās ar asinīm; pagaidi, sadabūšu kabatā naglu.» Viņš pasniedzās ar roku aiz muguras un — caps! nogrāba velnu aiz astes.

«Paskat, kāds jokdaris!» velns smiedamies iesaucās: «nu, pietiek, diezgan jokots!»

«Pagaidi, halodīt!» kalējs iesaucās. «Bet kā tev patīk šis?» Pie šiem vārdiem viņš pārmeta krustu, un velns tapa rāms kā jērs. «Pagaidi tik,» kalējs teica, novilkdams viņu aiz astes zemē, «nu tu man zināsi kā musināt labus ļaudis un godīgus kristiešus uz grēkiem.» Te kalējs uzlēca jāteniski viņam mugurā un pacēla roku krusta zīmei.

«Apžēlojies, Vakula,» velns žēli ievaidējās, «visu, kas tev vajadzīgs, visu izdarīšu; atlaid tikai dvēseli nožēlot; nemet man virsū briesmīgo krustu!»

«Ahā, lūk, kādā balsī sāki dziedāt, vācietis nolādētais! Tagad zinu, kas man darāms. Nes mani šai pašā mirklī uz savas muguras! Dzirdi? Jā, lido kā putns!»

«Kurp?» prasīja noskumis velns.

«Uz Pēterburgu, tieši pie carienes!» Un kalējs sastinga no bailēm, sajuzdams sevi paceļamies gaisā.

Ilgi Oksana stāvēja pārdomās par kalēja savādajām runām. Jau kāda iekšēja balss viņai teica, ka viņa pārāk cietsirdīgi apgājusies ar to. Ja nu viņš patiesi ņemas un

izdara kaut ko briesmīgu! Ko var zināt! Varbūt viņš aiz bēdām iedomājas iemīlēt kādu citu un aiz dusmām sāk to vēl dēvēt par pirmo skaistuli ciemā? Bet nē, viņš mīl mani. Esmu tik skaista! Viņš mani nemainīs ne pret ko; viņš aušojas, izliekas. Nepaies ne minūtes desmit, kad viņš, droši vien, atnāk palūkoties manī. Esmu tiešām par bargu. Jāļau­jas viņam it kā nevilšus noskūpstīties. Tad tik viņš būs priecīgs! Un nepastāvīgā skaistule jau jokojās ar savām draudzenēm. «Pagaidiet,» viena no viņām teica, «kalējs aiz­mirsis savus maisus. Skatieties, kādi šausmīgi maisi! Viņš ne tā kā mēs ķekatojis; man liekas, te ir metuši pa ceturtdaļ aunam, bet desas un maizi bez skaita. Lieliski! Visus svētkus varēs krietni izēsties.»

«Vai tie kalēja maisi?» Oksana uztvēra: «ievilksim tos ātri kaut vai manā mājā un apskatīsim labi, ko viņš tur salicis.» Visas smiedamās piekrita tādam priekšlikumam.

«Bet mēs tos nepacelsim!» viss bars pēkšņi iesaucās, pulē­damies pakustināt maisus.

«Pagaidiet!» Oksana sacīja, «aizskriesim ātri pēc ragutiņām un aizvedīsim ar ragutiņām.»

Un viss bars aizskrēja pēc ragutiņām.

Gūstekņiem bija stipri apnicis sēdēt maisos, lai gan ķeste­ris bija izurbis sev ar pirkstu krietnu caurumu maisā. Ja tuvumā nebūtu cilvēki, viņš varbūt atrastu arī līdzekli kā izlīst ārā. Bet līst no maisa, visiem redzot, likt smieties par sevi… tas vinu atturēja, un viņš nolēma gaidīt, tikai klusi krekšķinādams zem Cuba nepieklājīgajiem zābakiem. Čubs pats *ne mazāk ilgojās brīvības, juzdama, ka zern viņa gul kaut kas tāds, uz kura sēdēt bija briesmīgi neērti. Bet, kad izdzirda savas meitas nodomu, apmierinājās un nevēlējās vairs līst ārā, pārlikdams, ka līdz mājai jānoiet vismaz kādi simt soļi, varbūt pat visi divsimt; izlīdušam vajadzēs arī uzposties, aizpogāt kažoku, sajosties — kas tur darba! Un kapuce arī palikusi pie Solochas. Lai jau labāk meičas aizvelk ar ragutiņām. Bet notika pavisam ne tā, kā Čubs bija gaidījis. Pa to laiku, kamēr meitenes aizskrēja pēc ragutiņām, kalsnais kūms iznāca no kroga satraukts un sliktā omā. Krodziniece ne par ko nebija gribējusi uzticēt viņam uz parāda. Viņš bija gribējis krogā nogaidīt, vai neiemaldlsies kāds dievbijīgs cie­matnieks un nepacienās viņu; bet kā par spīti visi ciemat- nieki bija palikuši mājās un kā godīgi kristieši ēda kutju savu tuvinieku vidū. Pārdomādams par tikumu pagrimšanu un degvīna pārdevējas, žīdietes, koka sirdi, kūms uzdūrās maisiem un apstājās izbrīnā. «Paskat, kādus maisus viens te nesviedis uz ceļa!» viņš teica, palūkodamies visapkārt. «Var­būt tur ir arī speķis. Gadījusies gan kādam laime sadabūt tik daudz visāda labuma! Kādi šausmīgi maisi! Pieņemsim, ka tie pilni ar griķu maizi un sausiem kviešu plācenīšiem, arī tas ir labi; būtu kaut vai plakanā maizīte, ir tad peļņa: žldiete par katru maizīti dod mēriņu degvīna. Jāaiznes ātrāk, lai kāds neierauga.» Viņš uzvēla sev plecos maisu ar Čubu un ķesteri, bet sajuta, ka maiss pārāk smags. «Nē, vienam būs smagi nest,» viņš noteica, «bet, lūk, kā saukts nāk audējs Sapuvaļenko. Labdien, Ostap!»

«Labdien!» audējs atņēma apstādamies

«Kurp iedams?»

«Tā, eju, kurp kajas nes.»

«Palīdzi, labais cilvēk, aiznest maisus! Kāds ķekatodams tiavācis un nosviedis ceļa vidū. Mantu izdalīsim uz pusēm.»

«Maisi? bet kas ir maisos? kviešu maize vai plakanās mai­zītes?»

«Domāju, ka ir visa kā diezgan.»

Tad viņi uz ātru roku izrāva no vabiņu žoga nūjas, uzlika uz tām maisu un, paņēmuši plecos, aiznesa.

«Kurp mēs to nesīsim? uz krodziņu?» audējs pa ceļam prasīja.