NIKOLAJS GOGOLIS: ZIEMSVĒTKU NAKTS

«Ar trānu labāk,» galva atbildēja. «Nu, ardievu, ČubU un, uzmaucis galvā jērenīcu, izgāja no istabas.

«Ko es kā muļķis prasīju, ar ko viņš ieziež zābakus!» Čubs noteica, skatīdamies uz durvīm, pa kurām izgāja galva. «Ak tu Solocha, tādu cilvēku ietupināt maisā! Lūk, velna sievišķis! Bet es, muļķis . .. Bet kur tad ir tas nolādētais maiss?»

«Iemetu to kaktā, tur vairāk nekā nav,» Oksana sacīja.

«Pazīstu šo viltību, nekā nav! Padodiet to šurp: tur vēl viens tup! Izkratiet to pamatīgi… Ko, nav? Lūk, nolādēta bāba! Bet uzskati viņu — kā svētā, it kā gavēnī aizliegto nekad nebūtu ņēmusi mutē!…»

Bet atstāsim Čubu vienatnē izliet savu īgnumu un atgrie­zīsimies pie kalēja, tāpēc ka laukā jau bez šaubām ir devītā stunda.

Sākumā Vakulam bija bailes, sevišķi kad viņš pacēlās tādā augstumā, ka apakšā jau neko vairs nevarēja saredzēt, un lidoja kā muša zem paša mēness, tā ka, ja nebūtu mazliet pieliecies, būtu aizķēris to ar cepuri. Taču pēc kāda brīža viņš atžirga un sāka jau ķircināt velnu. Viņš sevišķi uzjautri­nājās par to, ka velns šķaudīja un kāsēja, kad viņš noņēma no kakla ciedras koka krustiņu un piebāza to velnam pie de­guna. Viņš tīšām pacēla roku pakasīt galvu, bet velns domāja, ka grib pārmest viņam krustu un laidās vēl ātrāk. Augstumā bija gaišs. Gaiss vieglā, sudrabotā migliņā bija dzidrs. Viss bija saskatāms, un varēja pat novērot, ka viņiem garām kā viesulis aizbrāzās podā sēdošs burvis; kā zvaigznes, salasī­jušās pūlī, gāja paslēpiņos, kā pamalē kūņojās kā mākonis vesels pulks garu; kā mēnesnīcā dejojošā velns noņēma cepuri, kad ieraudzīja kalēju garām jājam; kā laidās atpakaļ slota, uz kuras tikko savās darīšanās bija jājusi ragana … vēl daudz drazgu viņi sastapa. Visi, kas ieraudzīja kalēju, apstā­jās uz brīdi paskatīties viņā un tad devās atkal savu ceļu tālāk. Kalējs laidās un laidās, un pēkšņi viņam priekšā iemir­dzējās Pēterburga, visa vienās ugunīs. (Toreiz kāda nebūt gadījuma pēc bija iluminācijā.) Velns, pārlaidies pāri ceļa šķērskokam, pārvērtās zirgā, un kalējs ieraudzīja sevi uz stalta rikšotāja ielas vidū. Tu manu dieviņ! klaboņa, dārdoņa, spožums; abās pusēs paceļas četrstāvu sienas; zirgu pakavu un ratu rīboņa dārdēja kā pērkons un atbalsojās no četrām pusēm; mājas uz katra soļa it kā izauga no zemes: tilti dre­bēja; karietes lidoja; važoņi, priekšjājēji kliedza; sniegs svilpa zem tūkstoš kamanām, kas skrēja no visām pusēm; gājēji spiedās un drūzmējās gar mājām, kas bija ietvertas plošku virknēs, un viņu milzīgās ēnas šaudījās pa sienām, aizsniegda­mas galvām dūmeņus un jumtus. Kalējs raudzījās izbrīnā uz visām pusēm. Viņam likās, ka visi nami pievērsuši viņam savas ugunīgās acis un skatās. Kungus, tērpušos vadmalas segtos kažokos, viņš ieraudzīja tik daudz, ka nezināja, kam celt cepuri. «Tu, mans dievs! kas te tās kundzības!» kalējs nodomāja. «Domāju, ka katrs, kas aiziet pa ielu kažokā, ir tiesas piesēdētājs un atkal piesēdētājs. Bet tie, kas vizinās tik brīnišķīgās bričkās ar logiem, ja vien nav policijmeistari, tad, bez šaubām, komisāri, vai arī varbūt vēl augstāki.» Viņa domas pārtrauca velns, jautādams: «Vai jādodas tieši pie carienes?» — «Nē, bail,» — nodomāja kalējs. «Te kaut kur, nezinu, ir apmetušies aizkrācieši, kas rudeni brauca cauri Dikaņkai. Viņi brauca no Sečas ar papīriem pie carienes; derētu ar viņiem aprunāties. Ē, sātan, lien man kabatā un ved pie aizkrāciešiem!» Un velns acumirklī saruka un tapa tik mazs, ka bez pūlēm ielīda viņam kabatā. Bet Vakula ne­paspēja ne apskatīties, kad atradās liela nama priekšā, uz­kāpa, pats nezinādams, kā, pa kāpnēm, atvēra durvis un atrāvās mazliet atpakaļ no greznuma, ko ieraudzīja uzpostajā istabā, bet mazliet atžilba, pazīdams tos pašus aizkrāciešus, kas izbrauca cauri Dikaņkai; bet tagad sēdēja uz zīda dīvā­niem, parāvuši zem sevis ar degutu ieziestos zābakus un smēķēja visstiprāko tabaku, ko parasti dēvē par saknītēm.

«Sveiki, pani! Dievs palīdz! Lūk, kur satiekamies!» kalējs sacīja, piegājis klāt un palocījies līdz zemei.

«Kas tas par cilvēku?» tas, kas sēdēja tieši pretim kalējam, prasīja otram, kas sēdēja attālāk.

«Vai tad jūs nepazīstat?» kalējs sacīja: «Tas esmu es, Va­kula, kalējs! Kad rudeni braucāt cauri Dikaņkai, tad pacie­mojāties, lai dievs jums dod veselību un ilgu mūžu! — bez maz divi dienas pie manis. Uzliku toreiz jūsu ratu priekšas ritenim jaunu riepu.»

«A!» tas pats aizkrācietis teica, «tas ir tas pats kalējs, kas lieliski krāso! Sveiks, sābri! Kāds vējš tevi atpūtis?»

«Tāpat vien, gribējās paskatīties; stāsta …»

«Nu, ko, sābri,» aizkrācietis teica, saslējies visā augumā un gribēdams parādīt, ka var runāt arī krieviski. «Sto, balšoi goi'od? »

Kalējs arī negribēja sevi. apkaunot un izrādīties par ne­mākuli, turklāt vēl, kad bija bijusi izdevība redzēt visu no augšienes, viņš arī pats prata rakstu valodu. «Guberņa ievē­rojama,» viņš vienaldzīgi atbildēja, «neko teikt, nami lielum lielie, bildes viscaur karājas lepnas. Daudzi nami ārkārtīgi izraksīti zelta burtiem. Neko teikt, brīnišķīga proporcija!»

Noklausījušies kalēja runā, kas tik brīvi izteicās, aizkrā- cieši nāca pie slēdziena, kas viņam bija ļoti labvēlīgs.

«Vēlāk aprunāsimies ar tevi vairāk, sābri: tagad tūliņ mēs braucam pie carienes.»

«Pie carienes? Esiet tik laipni, pani, ņemiet arī mani līdz!»

«Tevi?» aizkrācietis teica ar tādu izteiksmi, ar kādu au­dzinātājs runā ar savu četrgadīgo audzēkni, kas lūdzas uzsē­dināt viņu īstā, lielā zirgā. «Ko tu tur darīsi? Nē, nevar.» Pie tam viņa seja pieņēma svarīgu izteiksmi. «Mēs, brāl, ru­nāsim ar carieni par savām lietām.»

«Ņemiet!» kalējs uzstājās. «Lūdz!» viņš klusu čukstēja vel­nam, uzsizdams ar dūri pa kabatu. Nebija ne paspējis to izteikt, kad otrs aizkrācietis ierunājās:

«Ņemsim viņu tiešām, brālīši!»

«Kas ir, ņemsim ar!» piekrita citi.

«Uzvelc tādas pašas drēbes kā mums!»

Kalējs steidzās uzvilkt zaļu županu, kad durvis pēkšņi atvērās, ienāca bārkstains cilvēks un teica, ka laiks braukt.

Kalējam atkal likās ērmoti, kad viņš šūpojās lielā karietē uz atsperēm, kad gar abām pusēm viņam garām skrēja atpakaļ četrstāvu nami, un ielu bruģis rībēdams, likās, pats ritēja uz priekšu zem zirgu kājām.

«Mans Dievs, cik gaišs!» kalējs sevī domāja, «pie mums pat dienu nav tik gaišs.»

Karietes apstājās pils priekšā. Aizkrācieši izkāpa, iegāja lieliskā priekštelpā un sāka kāpt pa mirdzoši apgaismotām kāpnēm.

«Kādas kāpnes!» kalējs sevī čukstēja: «žēl mīdīt kājām. Kādi izrotājumi! Lūk, saka: pasakas melo! Kāda velna melo! Tu mans dievs! Kādas margas! Kāds izstrādājums! Te dzelzs vien par rubļiem piecdesmit izlietota!»

Uzkāpuši augšā, aizkrācieši izgāja cauri pirmajai zālei. Bai­līgi viņiem sekoja kalējs, vairīdamies ik solī paklupt uz par­keta. Izgāja cauri trim zālēm, kalējs arvien vēl nemitējās brīnīties. Iegājis ceturtajā, viņš neviļus apstājās pie gleznas, kas karājās pie sienas. Tā bija visušķīstā jaunava ar bērniņu uz rokas. «Kāda bilde! Kāda brīnišķīga glezna!» viņš jūsmoja. «Lūk, liekas, runā! liekas, dzīva! Un svētais bērns! Ir rociņas piekļāvis, ir smaida, nabadziņš! Bet krāsas! Tu mans dievs, kādas krāsas! Te okera gan nav ne par kapeiku piejaukts, tikai zaļā un karmins. Bet gaiši zilā tieši zvīļo! Ievērojams darbs! Domājams, ka pamats gleznots ar visdārgāko svina baltumu. Cik arī nebūtu apbrīnojams šis krāsojums, bet šis vara tveroklis,» viņš turpināja, pieiedams durvīm un ap­taustīdams slēdzeni, «vēl vairāk apbrīnojams. Ech, kas par tīru izstrādājumu! To visu, domāju, darinājuši vācu kalēji par dārgu naudu …» Kalējs būtu varbūt vēl ilgi prātojis, ja tresains sulainis nebūtu satvēris viņu aiz rokas un atgādi­nājis, lai neatpaliek no citiem. Aizkrācieši izgāja cauri vēl divām zālēm un apstājās. Te viņiem lika uzgaidīt. Zālē bija sapulcējušies daži ģenerāļi ar zeltu izšūtos mundieros. Aiz­krācieši palocījās uz visām pusēm un sastājās pulciņā. Pēc brīža veselas svītas pavadībā ienāca lieliska auguma, paresns cilvēks hetmaņa tērpā, dzeltenos zābaciņos. Mati viņam bija izpūruši, viena acs mazliet greiza, sejā atveidojās uzpūtīga lielmanība, visās kustībās bija vērojama paraža pavēlēt. Visi ģenerāļi, kas diezgan augstprātīgi staigāja savos zelta mundieros, sāka rosīties un, zemu klanīdamies, likās, tvēra katru viņa vārdu un pat mazāko kustību, lai tūliņ mestos to izpildīt. Bet hetmanis nepiegrieza pat vērību visam tam, tikko pameta ar galvu un piegāja pie aizkrāciešiem.