NIKOLAJS GOGOLIS: ZIEMSVĒTKU NAKTS

"Atstājies no manis, sātan!» audējiene runāja, kāpdamās atpakaļ.

«Paskat, nolādētā ragana, kaut tu nekad nedabūtu savus bērnus pieredzēt! Neliete! Tfu!» Un ķesteriene iespļāva taisni acīs audējienei.

Audējiene gribēja to pašu atdarīt, bet tā vietā iespļāva galvas neskūtā bārdā, kas, lai visu labāk dzirdētu, bija pievir­zījies ķildniecēm pavisam tuvu klāt. «Ak, nekrietnā bāba!» galva iesaucās, slaucīdams ar svārku stērbelēm seju un paceldams pātagu. Sī kustība piespieda visas, lamājoties, izklīst uz dažādām pusēm. «Kāda nekaunība!» galva at­kārtoja, turpinādams slaucīties.

«Tātad kalējs noslīcis! Tu mans dievs! Un kāds ievērojams gleznotājs bija! Kādus stiprus nažus, sirpjus, lemešus prata izkalt! Kas par spēku bija! Jā,» viņš domīgi turpināja, «tādu cilvēku mums ciemā maz. Tāpēc jau arī, vēl sēdēdams nolā­dētajā maisā, ievēroju, ka nabadziņš bija visai nelabā omā. Te tev nu bija kalējs! Bija un izbija! Bet es gatavojos apkalt savu raibo ķēvi!…» Un pilns tādas kristīgas apceres, galva lēnām aizstaigāja uz savu māju.

Oksana apmulsa, kad šīs vēstis aizsniedza viņu. Viņa maz ticēja Pereperčichas acīm un sievu tenkām: viņa zināja, ka kalējs ir diezgan dievbijīgs, lai ņemtos pazudināt savu dvē­seli. Bet ja viņš tiešām būtu aizgājis ar nolūku nekad vairs neatgriezties sādžā? Un maz ticams, ka jeb kur vēl atrastos tāds brašs jauneklis, kāds bija kālējs. Viņš taču tā mīlēja viņu! Viņš ilgāk par visiem pacieta viņas untumus. Skaistule visu nakti grozījās zem savas segas no labajiem sāniem uz kreisajiem un no kreisajiem uz labajiem un neva­rēja aizmigt. Te, nospārdīdamās apburošā kailumā, ko nakts tumsa noslēpa pat viņai pašai, viņa gandrīz balsī lamāja sevi; te, apklususi, noņēmās ne par ko nedomāt — un tomēr domāja. Un visa kvēloja, un uz rīta pusi bija līdz ausīm iemīlējusies kalējā.

Cubs neizrādīja ne prieka, ne skumjas par Vakulas likteni. Viņa domas nodarbināja kas cits: viņš nekādi nevarēja aiz­mirst Solochas neuzticību un, apmiegojies, nemitējās viņu lamāt.

Atausa rīts. Baznīca jau pirms gaismas bija ļaužu pilna. Pusmūža sievietes baltās sedzenēs, baltos vadmalas svārkos dievbijīgi krustījās pie pašas baznīcas ieejas. Ciematnieces zaļās un dzeltenās jakās, bet dažas pat tumšzilos virssvārkos ar zelta uzšuvēm muguras pusē stāvēja viņām priekšā. Meičas, kam uz galvas bija uztīta vesela pārdotava lenšu, bet uz kakla — pērļu virkņu, krustu un dukātu, centās nokļūt vēl tuvāk ikonostasam. Bet visiem priekšā stāvēja ciemat- nieki un vienkārši zemnieki ar ūsām, matu cekuliem, resniem kakliem un tikko noskūtiem zodiem, visi pa lielākai daļai vadmalas apmetņos, zem kuriem bija redzami balti, bet dažiem arī zili svārki. Visu sejās, kurp vien acis pagriezās, atvīdēja svētki. Galva jau iepriekš aplaizījās, iztēlodamies, ka viņš izbeigs gavēni ar desām; meičas sapņoja par to, ka viņas slidos ar puišiem pa ledu; vecenes centīgāk nekā jebkad čukstēja lūgšanas. Visā baznīcā bija dzirdams, ka kazaks Sverbiguzs nolocījās līdz zemei. Tikai Oksana stāvēja kā sevi pazaudējusi: it kā lūdza un nelūdza. Sirdī viņai krājās tik daudz dažādu jūtu, viena par otru īgnāka, viena par otru skumjāka, ka viņas sejā atvīdēja vienīgi tikai stiprs samul­sums, acīs trīsēja asaras. Meičas nevarēja saprast, kas tam par iemeslu un nevarēja iedomāties, ka vainīgs pie tā būtu kalējs. Taču ne tikai Oksanu vien nodarbināja kalējs. Visi ciema ļaudis ievēroja, ka svētki it kā nav svētki, it kā arvien vēl kaut kā trūktu. Kā par nelaimi ķesteris pēc ceļojuma maisā bija aizsmacis un čerkstēja tikko dzirdamā balsī; tiesa gan, atbraukušais dziedātājs lieliski turēja basu, bet cik daudz labāk būtu bijis, ja arī kalējs būtu bijis, kas arvien, kad tikai dziedāja «Mūsu tēvs» vai «Kā ķerubi», uzgāja kori un no turienes nodziedāja tādā pašā meldijā, kādā dzied ari Poltavā. Bez tam viņš ari viens pats izpildīja kora vadoņa amatu. Bija jau nobeidzies agrais rīta dievkalpojums, pēc rīta dievkalpojuma nobeidzās liturģiskais … Kur gan, patiesi, bija palicis kalēis?

Vēl ātrāk nakts pārējā daļā velns laidās ar kalēju atpakaļ, un vienā mirklī Vakula atradās pie savas mājas. Tai brīdī iedziedājās gailis. «Kur nu?» kalējs iesaucās, saķerdams bēgošo velnu aiz astes. «Pagaidi, draugs, vēl nav viss: vēl neesmu tev pateicies.» Tad, paķēris žagaru, uzskaitīja viņam trīs cirtienus, un nabaga velns metās bēgt kā zemnieks, kam tikko sadevis sutu tiesas piesēdētājs. Tātad cilvēku dzimuma ienaidnieks, kas gribēja piekrāpt, pavedināt uz grēku un piemuļķot citus, pats tika piemuļķots. Pēc tam Vakula iegāja priekšnamā, ierakās sienā un nogulēja līdz pusdienai. Atmo­dies viņš nobijās, kad redzēja, ka saule jau augstu. «Esmu nogulējis rīta un pusdienas dievkalpojumus!» Tikumīgais kalējs iegrima skumjās, domādams, ka tiešām dievs par sodu viņa grēcīgajam nodomam, pazudināt savu dvēseli, tīši uz­sūtījis tam miegu, kas aizkavēja viņu tādos svinīgos svētkos būt dievnamā. Tomēr, apmierinājis sevi ar to, ka nākošu nedēļu izsūdzēs popam grēkus un no šīs dienas sākot cauru gadu ikdienas piecdesmit reižu nolieksies lūgšanā, ielūkojās istabā, bet tur neviena nebija. Redzams, Solocha vēl nebija atgriezusies. Rūpīgi viņš izņēma no azotes kurpes un no jauna nobrīnījās par dārgo izstrādājumu un pagājušās nakts brīnišķīgo notikumu; nomazgājās, apģērbās pēc iespējas labāk, apģērba tās pašas drēbes, ko bija ieguvis no aizkrā­ciešiem, izņēma no lādes jaunu jērādas cepuri ar tumšzilu dibenu, ko vēl ne reizes nebija uzlicis galvā no tā laika, kad to bija nopircis, vēl Poltavā būdams; izņēma arī daudz­krāsainu jostu; salika visu to kopā ar pletni lakatā un devās tieši pie Cuba.

Čubs ieplēta acis, kad kalējs ienāca pie viņa, un nesaprata, par ko brīnīties: vai par to, ka kalējs piecēlies no mirušiem, vai par to, ka kalējs iedrošinājies atnākt pie viņa, vai par to, ka viņš tā uzposies kā švīts un aizkrācietis. Bet vēl vairāk viņš izbrīnījās, kad Vakula atraisīja lakatu un nolika viņam

priekšā jaunu cepuri un jostu, kāda nebija redzēta ciemā, b«tf pats nokrita viņam pie kājām un runāja lūdzošā balsī: «Žēlo, tētiņ! nedusmojies! Še tev pletne: sit, cik sirds vēlas. Pati nododos, visā atzīstos; sit, tikai nedusmojies! Tu taču kādreiz biji draugos ar nelaiķi tētiņu, kopā sāli un maizi ēdāt un magaričas dzērāt.»

Cubs ar slepenu labpatiku vēroja, ka kalējs, kas ne par vienu ciemā nekā nebēdāja, locīja ar rokām pieckapeikas un pakavus kā griķu plācenīšus, tas pats kalējs tagad gulēja viņam pie kājām. Lai vēl vairāk nezaudētu savu cieņu, Čubs j paņēma pletni un iesita ar to viņam trīs reizes pa muguru. «Nu, pietiks tev, piecelies! Klausi vienmēr vecus cilvēkus! Aizmirsīsim visu, kas bijis mūsu starpā. Nu, tagad saki, ko tu vēlies?»

«Laid, tētiņ, Oksanu pie manis!»

Čubs mazliet padomāja, paskatījās uz cepuri un jostu: cepure bija brīnišķīga, josta arī nepalika tai pakaļ; atcerējās neuzticīgo Solochu un teica apņēmīgi: «Labi! sūti precinie­kus!»

«Ai!» Oksana iesaucās, kāpdama pār slieksni un ieraudzī­dama kalēju, un ieurbās viņā acīm priekā un izbrīnā.

«Paskaties, kādas atnesu tev kurpītes!» Vakula sacīja. «Tādas pašas, kādas valkā cariene.»

«Nē. nē, man nevajag kurpju!» viņa teica, atmādamās rokām un nenolaizdama acu no viņa: «es arī bez kurpēm …» Tālāk viņa neizrunāja un nosarka.