NIKOLAJS GOGOLIS: ZIEMSVĒTKU NAKTS

Aizkrācieši visi palocijas līdz zemei.

«Vai esat visi te?» viņš gari stiepdams prasīja, izrunādams vārdus mazliet caur degunu.

«Ta vsi, batjku!» aizkrācieši ukrainiski atbildēja, no jauna palocīdamies.

«Neaizmirstiet runāt tā, kā jūs mācīju!»

«Nē. tētiņ, neaizmirsīsim!»

«Vai tas cars?» kalējs prasīja vienam aizkrācietim.

«Kur tev cars! Tas ir pats Potemkins,» tas atbildēja.

Otrā istabā atskanēja balsis, un kalējs nezināja, kur acis likt, tik daudz sanāca dāmu atlasa kleitās, garām astēm, un galminieku ar zeltu izšūtos svārkos un pušķiem uz muguras. Viņš redzēja tikai mirdzumu un vairāk neko. Aizkrācieši nometās pēkšņi visi pie zemes un iesaucās vienā balsī: <-.2ēlo, māte, žēlo!» Kalējs, nekā neredzēdams, nostiepās arī pats ar visu sparu gar zemi.

«Piecelieties!» viņiem pāri noskanēja pavēloša, bet reizē arī patīkama balss. Daži no galminiekiem sāka rosīties un stumdīt aizkrāciešus.

«Nepiecelsimies, māt! nepiecelsimies! Nomirsim, bet necel- simies!» aizkrācieši sauca.

Potemkins kodīja lūpas; beidzot piegāja pats un pavēloši iečukstēja kaut ko vienam no aizkrāciešiem.

Aizkrācieši piecēlās.

Tad arī kalējs iedrošinājās pacelt galvu un ieraudzīja savā priekšā stāvam neliela auguma sievieti, pat mazliet paresnu, nopūderējušos, gaišzilām acīm ar diženi smaidošu skatienu, kas tā prata visus iekarot un varēja piederēt vienīgi tik valdošai sievietei.

«Viņa Gaišība apsolīja iepazīstināt mani šodien ar manu tautu, kuru es vēl līdz šim laikam neesmu redzējusi,» sacīja dāma ar gaiši zilajām acīm, ziņkāri aplūkodama aizkrāciešus. «Vai jūs te labi uzņem?» viņa turpināja, pienākdama tuvāk.

«Paldies, māt! Proviantu dod labu (kaut gan šejienes auni nepavisam nav tādi, kā pie mums Aizkrācē), — kāpēc gan lai nevarētu kā nebūt pārtikt?»

Potemkins sarauca uzacis, redzēdams, ka aizkrācieši nepa­visam nerunā to, ko viņš tiem māeījis …

Viens no aizkrāciešiem saslējies iznāca uz priekšu: «Apžēlojies, māt! Ar ko gan tava uzticamā tauta tevi ir apkaitinājusi? Vai mēs biedrojāmies ar neģēli tataru? vai slēdzām kādu līgumu ar turku? vai esam tapuši tev neuz­ticīgi darbos vai nodomos? Par ko gan nelabvēlība? Vispirms mēs dzirdējām, ka tu pavēli viscaur celt cietokšņus pret mums; vēlāk dzirdējām, ka gribi pārvērst mūs par karabi- neriem; tagad dzirdam par jauniem spaidiem. Ko gan nozie­dzies Aizkrāces karaspēks? Vai tādējādi, ka pārveda tavu armiju pāri Perekopam un palīdzēja taviem ģenerāļiem sakapāt krimiešus? …»

Potemkins klusēja un nelielām sukām nevērīgi tīrīja savus briljantus, ar kuriem tam bija apbērtas rokas.

«Ko tad jūs gribiet?» gādīgi prasīja Katrīna.

Aizkrācieši nozīmīgi saskatījās.

«Nupat laiks! Cariene prasa, ko gribiet!» kalējs teica pats sev un pēkšņi nometās pie zemes.

«Jūsu cariskā augstība, nelieciet sodīt, pavēliet žēlot! No kā, neņemiet ļaunā, jūsu cariskā augstība, izgatavotas kurpītes, kas jums kājās? Domāju, neviens kurpnieks nevienā pasaules valstī neprot tādas pagatavot. Tu mans dievs, kā būtu, ja mana sieva apvilktu tādas kurpītes!»

Cariene iesmējās. Galminieki arī iesmējās. Potemkins gan rauca seju, gan smaidīja reizē. Aizkrācieši sāka piebikstīt kalējam pie sāniem, domādami, vai tik viņš nav zaudējis prātu.

«Piecelies!» cariene laipni sacīja. «Ja tev tik ļoti gribas dabūt tādas kurpītes, tad tas nav grūti izdarāms. Atnesiet viņam tūliņ pašas dārgākās, ar zeltu izšūtās kurpes! Tiešām, man ļoti patīk šī vientiesība. Te jums, lūk, viela jūsu asprā­tīgajai spalvai,» valdniece turpināja, pievērsdamās no citiem attālāk stāvošam kungam ar pilnīgu, bet mazliet bālu seju, kura vienkāršie svārki ar lielām perlmutra pogām norādīja, ka viņš nepieder pie galma ļaudīm.

«Jūs, jūsu imperatoriskā augstība, esat ļoti žēlīga. Te vajadzīgs, vismaz, Lafontens!» cilvēks ar perlmutra pogām atbildēja palocīdamies.

«Teikšu jums pēc sirdsapziņas: esmu vēl līdz šim sajūsmi­nāta par jūsu Brigadieri. Jūs brīnišķīgi labi lasiet! Bet,» cariene turpināja, piegriezdamās no jauna aizkrāciešiem, «esmu dzirdējusi, ka pie jums Sečā nekad neprecoties.»

«Jak že mamo! cilvēks taču, pati zini, bez sievas nevar dzīvot,» atbildēja tas pats aizkrācietis, kas bija sarunājies ar kalēju, un kalējs brīnījās, dzirdēdams, ka šis aizkrācietis, prazdams tik labi rakstu valodu, ar carieni it kā tīši runā visrupjākajā izloksnē, ko parasti dēvē par zemnieku izloksni. «Viltīgi ļaudis!» viņš nodomāja sevī: «droši vien, ne veltīgi viņš to dara.»

«Neesam mūki,» aizkrācietis turpināja, «bet grēcīgi cilvēki. Mums garšo, kā visiem godīgiem kristiešiem, trekns kumoss. Mums nav mazums tādu, kam ir sievas, tikai viņi nedzīvo ar tām Sečā. Ir tādi, kam sievas Polijā; ir tādi, kam sievas Ukrainā; ir tādi, kam sievas pat turku zemē.»

Pā tam kalējam atnesa kurpes. «Mans dievs! kāds grez­nums!» viņš priecīgi iesaucās, satverdams kurpes. «Jūsu cariskā augstība! kad tādas kurpes kājās, un jūs ar tām, domājams, jūsu karaliskā augstība, ejat arī uz ledus slidi­nāties, kādām gan tad nav jābūt pašām kājiņām! Domāju, vismaz no tīra cukura.»

Valdniece, kurai tiešām arī bija visslaidākās un daiļākās kājiņas, nevarēja atturēties nepasmaidījusi, dzirdēdama tādu komplimentu no vientiesīgā kalēja lūpām, kas savā aiz­krācieša apģērbā varēja tikt uzskatīts par skaistuli, lai gan bija melnīgsnējs sejā.

Tādas labvēlīgas uzmanības iepriecināts, kalējs jau gribēja sākt pamatīgi izprašņāt carieni par visu: vai tiesa, ka cari ēd tikai medu un taukus, un tamlīdzīgi; bet sajuzdams, ka aiz­krācieši biksta viņam sānos, nolēma klusēt. Un, kad valdniece, pievērsdamās sirmgalvjiem, sāka iztaujāt kā viņi dzīvo Sečā, kādas tur paražas, viņš atgāja sāņus, noliecās pie kabatas un klusu sacīja: «iznes mani no šejienes ātrāk!» un pēkšņi atradās aiz ceļa šķērskoka.

«Noslīka, nudien, noslīka! Lūk, lai es neaizeju no šīs vietas, ja nenoslīka!» mēļoja audēja resnā sieva, stāvēdama Dikaņkas sievu barā ielas vidū.

«Ko, vai esmu kāda mele? Vai esmu kādam nozagusi govi? Vai esmu kādu noskaudusi, ka man netic?» kliedza kazaka svārkos ģērbusies sieva ar violetu degunu, rokas vicinādama. «Lai man riebtos dzert ūdeni, ja vecā Pereperčicha nav redzējusi pašas acīm, ka kalējs pakāries!»

«Kalējs pakāries? Te tev nu bija!» galva teica, iznākdams no Cuba istabas, apstājās un pievirzījās tuvāk runātājām.

«Saki labāk, lai tev riebtos degvīnu dzert, vecā žūpa!» audējiene atbildēja. «Jābūt tik ārprātīgai kā tu, lai pakārtos. Viņš noslīka! Noslīka āliņģī. To es tikpat droši zinu, kā to, ka tu nāc patlaban no krodzinieces.»

«Nekauņa! Paskat, ko sāk pārmest!» nikni pretojās sieva ar violeto degunu. «Būtu jel klusējusi, neliete! Vai nezinu, ka katru vakaru pie tevis iet ķesteris?»

Audējiene aizsvilās:

«Ko, ķesteris? Pie kā ķesteris? Ko tu melo?»

«Ķesteris?» spiezdamās pie ķildniecēm, ieķērcās ķesteriene zaķādas kažokā, kas bija pārvilkts ar zilu nanķinu. «Es jums rādīšu ķesteri! Kas to saka — ķesteris?»

«Skaties, pie kā iet ķesteris!» teica sieva ar violeto degunu, norādīdama uz audējieni.

«Tad tu tā esi. kuņa,» ķesteriene kliedza, uzmākdamās audējienei: «tad tu tā esi, ragana, kas laiž viņam miglu virsū un dzirda nešķīstām zālēm, lai iet pie tevis?»